Juveliermākslas statuss Eiropā un Ziemeļamerikā pēdējo divdesmit gadu laikā ir krietni mainījies. Rotu darināšana, kuras tradicionāli saistās ar cilvēka ķermeņa izrotāšanu un personas prestiža apliecināšanu, šodien vairs ir tikai viena no tās funkcijām, kas, arvien atkāpjoties, dod vietu juveliermākslai kā tēlotājas mākslas atzarojumam. Skulpturāls mākslas objekts, kas vēlmes gadījumā ir arī valkājams, jau vairs nav jaunums. Pateicoties vairāku ievērojamu privātkolekciju, galeriju un mākslas pasākumu eksistencei, jaunā nozare, kas apvieno gan lietišķās, gan tēlotājas mākslas elementus, rada pārliecinošu sajūtu par tās virzību ārpus šauri dekoratīva uzdevuma ietvariem. Mūsdienās juvelierdarbs kļūst par autora intelektuālās aktivitātes materializētu apliecinājumu.
Interesējoties par juveliermākslas attīstību vēstures perspektīvā, jāvēršas pie mākslas kritiķu un vēsturnieku pētījumiem, turpretī, ja ir vēlēšanās apjaust potenciālos nozares attīstības ceļus nākotnē, pārliecinošāku priekštatu var sniegt to autoru veikums, kuri pašlaik tikai uzsāk profesionāli darboties juveliermākslā. Pārdomām izvēlējos Karaliskās mākslas koledžas Metālmākslas un juvelieru nodaļas (Royal College of Arts, Department of Goldsmithing, Silversmithing, Metalwork and Jewellery) 2009. gada absolventu darbus, kas bija apskatāmi Electrum Gallery.
Jauno mākslinieku pasaules uzskats nenoliedzami veidojas arī pedagogu ietekmē. Ignorējot šī fakta nozīmīgumu, var tikt izdzēsta pat vesela potenciāli veiksmīgu mākslinieku paaudze. Karaliskās mākslas koledžas Metālmākslas un juvelieru nodaļai ir īpaši veicies, jo tās ilggadējo vadītāju Deividu Votkinsu (David Watkins) nomainījis ne mazāk talantīgais Hanss Štofers (Hans Stofer). Atšķirībā no iepriekšējā perioda, kad uzsvars tika likts uz materiālu un jauno tehnoloģiju iespējām, Štofers cenšas vadīt nodaļas attīstību konceptuālās domāšanas virzienā. Lai gan viņa karjeras pamatā ir inženiertehniskā izglītība, savus studentus Štofers mudina būt atbrīvotiem tehnikas un materiālu lietojumā.
Aplūkojot jauno juveliermākslinieku darbus, ne vienmēr vairs iespējams rezultātu klasificēt kā strikti juveliermākslai piederošu. Studentu intereses bijušas daudz plašākas, gan aptverot tradicionālo kultūras mantojumu, gan arī eksperimentējot ar neparastu materiālu kombinācijām un poētiski emocionālu izteiksmes valodu.
Darbi:
Džonatana Metjū Boida (Jonathan Mathew Boyd) interesi saista mijiedarbība starp objektu, rakstītu tekstu un cilvēka ķermeni. Tas, ko valoda spēj pateikt par objektu, to aprakstot, ne vienmēr ietver visu informāciju. Uztvere un informācijas gūšana caur rakstīto vārdu ir tikai viena no metodēm, bez tam kļūdaini būtu ignorēt arī tādu nozīmīgu elementu kā cilvēka jau esošo pieņēmumu un priekšstatu konteksts. Vārds “gredzens” nemaina savu nozīmi, ja tas rakstīts lielākiem vai mazākiem burtiem. Vārda pamatnozīme nemainās ne zelta drukā, ne iespiesta melns uz balta, savukārt 18 karātu zeltā atlietās burtu matrices, kas veido trīsdimensionālu objektu – gredzenu, liek aizdomāties gan par tā lietojumu, gan simbolisko jēgu. Notiek divu pilnīgi atšķirīgu dimensiju saskaršanās, kad tekstuālais un praktiski lietojamais iegūst atšķirīgu jēgu.
Kaut arī Ali Forbsam (Ali Forbes) darbošanās ar dārgmetāliem nav sveša, par interesantāku un iztēli rosinošāku viņš atzīst tēraudu. To kodinot vai krāsojot, autors iegūst plašas variāciju iespējas.Viņa darbi ir modulāri un interaktīvi tāpat kā Airfix un Meccano komplekti, ar kuru palīdzību ikviens, vadoties pēc instrukcijas, var uzbūvēt kaut ko interesantu un iztēli ierosinošu. Estetizēti mehānisku ierīču fragmenti apvienojumā ar dzīvīgām krāsām zināmā mērā atgādina kādas sektas simboliku. Autora attieksme pret tērpu aksesuāriem iegūst jaunu ievirzi.
Aliki Margarita Strumpuli (Aliki Margarita Stroumpouli) ar saviem darbiem veido metaforas, kas skatītājam liek pārdomāt atsevišķa objekta un iespējamo komplektāciju rezultātā iegūstamo rotas nozīmju dažādību. Viņas darbi ir visai literāri, tajos neparastā kontekstā plaši iesaistīti simboli, liekot arvien jautāt – kas tad ir šī “lieta”?
Arī Daionija Roha Vota (Dionea Rocha Watt), nošķirot objektu no tam piedēvētā konteksta, rada neprognozētu poētisko potenciālu.
Linda Brotvela (Linda Brothwell) juvelierdarbos izmanto baltās pērles. Tradicionālais materiāls izvēlēts, lai radītu nevis vēl vienu baltu pērļu virteni, bet gan objektu, kas nosaucams gandrīz vai par tradicionālā rotājuma un ar to saistīto vērtību izpratnes “krucifiksu”.
Karena Hārtlija (Caren Hartley) neuzskata sevi par juveliermākslinieci vai rotkali. Viņa nodarbojas ar objekta identitātes un dzīvotspējas pētīšanu. Oriģinālā objekta parodija, kā arī materiāla un konteksta maiņa rada jaunu poētiku. Tas, ko dara Hārtlija un arī viņas studiju biedri, ir tuvs tēlotājai mākslai, jo īpaši sīkplastikai.
Lūsija Gledhila (Lucie Gledhill) rotās atgriežas pie juvelierdarba pirmavotiem, izvirzot jautājumu, kas tad ir rota un kādas ir tās funkcijas un estētiskie kritēriji. Vienkāršas formas sudraba ķēde viņas interpretācijā kļūst par ķēdes arhetipu.
.jpg)
