Dizaina kritiķe Alise Roustorna (Alice Rawsthorn) laikrakstā “International Herald Tribune” Mohoju-Naģu raksturo kā līdz šim daudzinātu filmas un fotogrāfijas pionieri, kā arī dažādu mākslas disciplīnu pārstāvi, taču “šodien aizvien vairāk apjauš viņa būtisko ietekmi uz augošo digitālo attēlu mediju, kas ņirb mūsu datoru un mobilo telefonu ekrānos.” Un pēcāk piebilst: “Tā vietā, lai izpētītu šo viņa darbības aspektu, “Schirn Kunsthalle” izstāde aizguvusi konvencionālo mākslas vēsturnieku pieeju, prezentējot Mohoju-Naģu kā vienkārši starpdisciplināru māksinieku. (..) Lai arī ir fascinējoši redzēt šādus viņa darbus, tomēr kārdinoši cerēt, ka kādā no nākotnes izstādēm notiks iedziļināšanās viņa digitālajā mantojumā un Mohojs-Naģs tiks tverts kā vadošais 21. gadsimta “bauhauzietis”.”
Alise Roustorna pamatoti min 21. gadsimtu, jo savā laikā Mohojs-Naģs bijis “Bauhaus” otrā plāna pārstāvis, kamēr viņa daudz slavenākie līdzgaitnieki bija līderi disciplīnās, kuru nozīme tika novērtēta jau 20. gadsimtā: Valters Gropiuss (Walter Gropius), Marsels Breiers (Marcel Breuer) un Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe) arhitektūrā, bet Jozefs Alberss (Josef Albers) glezniecībā. Tikām viņa paša ietekme vislielākā bija tieši daudz jaunākā medijā – digitālajā dizainā, kura nozīmi sāk novērtēt tikai tagad.
20. gs. 20. gadu sākumā Mohojs-Naģs ar sievu eksperimentēja ar fotogrāfiju, un palēnām viņš sāka noformulēt ideju radīt trīsdimensionālu kinētisku objektu, ko tolaik nosauca par “Lichtrequisit” jeb “Gaismas palīgu” un kas vēlāk bija pazīstams kā “Licht Raum Modulator” jeb “Gaismas un telpas modulators”. Viņa iecere bija projicēt gaismu (izmantojot dažādu krāsu spuldzes) uz kailas sienas – caur kustīgām mašīnas detaļām, kas konstruētas no metāla un stikla elementiem dažādos izmēros un formās, tā uz sienas radot gaismu un ēnu musturus. 1929. gadā Mohojs-Naģs visbeidzot šādu ierīci uzkonstruēja un uzsāka aktīvus eksperimentus. Viņš bija pārliecināts, ka ar radīto aparātu iespējams nonākt pie neskaitāmiem optiskas dabas secinājumiem, kā arī – eksperimentu attīstība būtu veids, kā pietuvoties izpratnei par gaismas un kustības dizainu un tā iespējām. “Gaismas un telpas modulatoru” viņš izmantoja, ne vien lai uzņemtu fotogrammas, bet arī scenogrāfijā, ar kuru fragmentāri nodarbojās.
Jau leģendāri kļuvuši stāsti, kādas grūtības Mohoju-Naģu sagaidīja, cenšoties ierīci kaut kur pārvest. 30. gados, emigrējot no nacistiskās Vācijas un meklējot patvērumu citviet (Nīderlandē, Lielbritānijā un visbeidzot ASV), ģimenei vienmēr līdzi ceļoja arī “Gaismas un telpas modulators”, par kuru robežsargiem bija grūti izskaidrot – kas tas tāds ir. Darbinieki neticībā rauca degunus, ka ierīce radīta, lai pētītu gaismas un kustību saspēles. Visai skeptiska attieksme sagaidīja autoru arī tad, kad viņš to apzīmēja par robotu, strūklaku vai mikseri. Līdz beidzot “Gaismas un telpas modulators” veiksmīgi šķērsoja robežas kā “friziera ekipējums”.
Lāslo Mohojs-Naģs 1925. gadā
“Gaismas un telpas modulators”, ko Lāslo Mohojs-Naģs radīja 1929. gadā
Lāslo Mohojs-Naģs. “A 19”. 1927. Audekls, eļļa. 830 x 990 mm
Lāslo Mohojs-Naģs. “Konstrukcija Z”. 1922–1923. Audekls, eļļa. 755 x 965 mm
Lāslo Mohoja-Naģa fotogramma, kas radīta 1943. gadā
Lāslo Mohoja-Naģa fotogramma, kas radīta 20. gs. 20. gados vēl pirms “Gaismas un telpa modulatora” īstenošanas
Reklāmas foto
.png)
