Ilga Kreituse, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāne
Ja jūs lasāt Kārli Skalbi, arī “Kaķīša dzirnaviņās” jums negribas smieties, bet velk uz nostalģiju, sērām. Joks saka, ka Skalbe kā Saeimas deputāts priecīgas pasakas nemaz nevarēja uzrakstīt. Kārlis Skalbe ļoti atšķīrās no visas Latvijas inteliģences ar to, ka balotējās vēlēšanās, sēdēja Saeimā, uzstājās, runāja un mēģināja kaut ko darīt. Jautājumā par to, vai inteliģencei jābūt varas sastāvā, es uzskatu, ka vajadzētu tur būt. Tikai prakse ir pierādījusi, ka tad, ja cilvēks patiešām ir inteliģences pārstāvis, nevis tikai ieguvis augstskolas diplomu (mēs bieži saistām inteliģenci ar pēdējo, kamēr patiesībā “inteliģents” ir plašāks jēdziens), inteliģentais, izglītotais cilvēks dzīvo zināmu iekšējo dzīvi ar savu iekšējo pasauli. Viņam varbūt ir jātiek galā ar konfliktiem, kas rodas, pildot savu tiešo darbu; šādi cilvēki ir daudz vieglāk ievainojami, jo viņi dzīvo ar saviem iekšējiem ideāliem. Bet politika ir ļoti nežēlīga, politika var ideālus iznīcināt. Rodas jautājums – vai tad, ja tavi ideāli tiek grauti, tu vari saglabāt pats sevi? Inteliģence ļoti bieži paiet malā, jo saprot, ka negrib zaudēt sevi kā cilvēku, kas darbojas noteiktā sfērā – vai tā ir literatūra, vai tā ir māksla vai akadēmiskā vide. Arī augstskolās cilvēki netiek gatavoti konflikta situāciju pārvarēšanai. Paliek vieglākais ceļš: spert soli atpakaļ pie savējiem. Nonākot politikā, inteliģents daļēji zaudē “savējo” loku un nokļūst kritizējamā situācijā. Taču, ja inteliģents aiziet no politikas un aiziet no sabiedriskās domas veidošanas, tad sekas var būt ļoti traģiskas. Mums jāatceras, ka Hitlers varu neieguva vardarbīgā ceļā, Hitleru ievēlēja tauta. Jautājums – kāpēc tauta to izdarīja, kāpēc tauta domā tā, kā domā? Nemaz nevajag meklēt Hitleru, mēs zinām, kā notiek Latvijā: beidzas Saeimas vēlēšanas, un pēc mēneša visnepopulārākā struktūra Latvijā ir Saeima. Bet Saeimu ievēlēja tauta, un atkal ir jautājums – kāpēc tauta izdarīja tādu izvēli, kādu izdarīja?
Un te tomēr ir misija, ko mēs par maz skaidrojam un pārāk maz par to runājam. Zināma misija, kas būtu jāveic inteliģencei, uzņemoties audzināšanas darbu; tas var patikt, var nepatikt, bet, ja to nedara, tad inteliģents neveic savu misiju, savu uzdevumu līdz galam. Ja radoša personība paliek tikai savā vidē, savā dzīvē, neiesaistās sabiedriskos procesos un neuzņemas atbildību, tad tā nepilda to, kas, manuprāt, būtu jādara cilvēkam, kurš ir intelekta nesējs atšķirībā no tā, kurš varbūt nav intelekta nesējs, bet iesūcis sevī šo misiju. Tā, šķiet, ir Latvijas lielākā problēma. Un šī problēma, manuprāt, sākās tajā brīdī, kad Imants Ziedonis nolika Augstākās padomes deputāta mandātu un aizgāja no politikas. Tajā brīdī, zinādama vēsturi – ko parlamentā darījis Rainis, minēto Kārļa Skalbes piemēru, Aspazijas rūgto pieredzi un aizvainojumu, ko viņa vēlāk visu dzīvi nesa līdzi, – es pie sevis nodomāju: vai patiešām atkārtosies Latvijas vēsture? Mēs redzam, ka vēsture atkārtojas. Šodienas Saeimas lielākais trūkums ir intelektuālu prātu trūkums, kuri perspektīvā domātu par cilvēku. Es negribu teikt, ka tur nav inteliģences pārstāvju, bet diemžēl šie inteliģenti ir kļuvuši par kloķīšiem politiskās varas mehānismos un darbojas, aizmirsuši par misiju, kas viņiem būtu jāpilda kā inteliģences pārstāvjiem Saeimā. To norāda jau valodas līmenis, tas, kā deputāti cits pret citu izturas, – Latvijas politiskā elite nav tā, ko varētu nosaukt par inteliģences pārstāvjiem. Bet nav vainīgi tikai cilvēki, te lielā mērā ir vainīga pati inteliģence: šobrīd notiek bēgšana no politikas, jo politika ir netīra. Jautājums – kas padara politiku netīru, un kas palīdz tai kļūt netīrai?
Šis process iet ciešā sasaistē ar to, kas notiek mākslā. No vienas puses, cilvēki ir izslāpuši pēc garīgas saskarsmes – Muzeju nakts ir klasisks piemērs, arī izstāžu zāles nestāv tukšas, lai gan biļetes varētu būt lētākas, vajadzētu nākt klāt mecenātisma principam, arī valstij un pašvaldībām ir jāsponsorē šie procesi, jo tas ir audzināšanas veids. Par patriotu neviens nepiedzimst, par patriotu izaudzina. Cilvēki, kas grib klausīties mūziku, par tādiem ir jāizaudzina, cilvēki, kuri grib skatīties mākslu, arī par tādiem ir jāizaudzina. Bet audzināšanas process prasa materiālo ieguldījumu. Tas ir komplekss process, kas pašlaik, manuprāt, Latvijā netiek risināts. Pašreizējai varai ir labi tā, kā ir, taču labi justies viņiem ļaujam mēs. Mums jāsāk nostāties pret to aktīvāk – es neaicinu iziet ielās un mest akmeņus –, izvirzot savas prasības un nostādnes, mums vajadzētu plašāk izmantot starptautiskās institūcijas (ir starptautiskas savienības māksliniekiem, ir apvienības pasniedzējiem un akadēmiskajam personālam utt.). Ja ir aizskartas cilvēktiesības, lietas žigli nonāk tiesā, tiek skatīts, piešķirts, noņemts, tur sistēma darbojas. Bet, ja mēs gribam panākt lielāku ietekmi uz politisko eliti, mēs aizmirstam, ka s neesam tikai Latvija, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mēs esam Apvienoto Nāciju Organizācijā, mums ir UNESCO. Cik daudz un aktīvi mēs Latvijā izjūtam šeit esošā UNESCO biroja darbību? Vienu brīdi kaut ko dzirdēja, bet šobrīd? Jo mēs komfortablāk kādam ļaujam justies... es negribu valdību salīdzināt ar tarakāniem, taču, ja jūs tarakānus neindēsiet, tie jūs drīz izdzīvos ārā no istabas. Es nedomāju, ka politiskā elite izdzīvos inteliģentus no Latvijas, bet te ir šī lieta, ja mēs ļaujamies nepieņemamai darbībai: neviens no politiskās varas labprātīgi no savas siltās vietas neatsakās tāpēc, ka pēkšņi sapratis, ka kaut ko ne tā ir izdarījis.
Vēsturiski skatoties, ir laika periodi, kad inteliģences loma r bijusi ļoti līdzīga, tā bija gandrīz vienāda divos Latvijai izšķirošos brīžos. Tā bija Latvijas valsts veidošanās 1918. gadā, kad klasisks piemērs parāda tālaika Latvijas politiķu pasaules izpratni. Zigfrīds Meierovics 1918. gada vasarā brauca uz Lielbritāniju, lai saņemtu atzinumu par Latvijas valsts eksistences iespējamību, un viņš veda sev līdzi sešus albumus ar latviešu gleznu reprodukcijām: ja tautai ir mākslinieki, kas var radīt pasaules līmeņa mākslu, tad šī tauta spēs arī pastāvēt valstiski. 4. maiju neatnesa Latvijas politiķi, to pirmām kārtām atnesa inteliģence, kas pārstāvēja plašu spektru, sākot ar mācītāju Juri Rubeni, žurnālistu Daini Īvānu, dzejnieku Jāni Peteru. Te rodas citas pārdomas (to ir teikuši arī par Krievijas māksliniekiem un rakstniekiem, un tā daļēji varbūt patiešām ir unificējama parādība). Inteliģences aktīvākā darbība norisinās represiju apstākļos, inteliģence nepieņem situāciju, kad tiek apspiesta, labākie darbi rodas krīzes laikā: Puškinam, Dostojevskim, Gogolim. Tā radās Vizmas Belševicas spēcīgākā dzeja, tāds bija laiks, kad rakstīja Ojārs Vācietis un Māris Čaklais. Krīzes apstākļos parādījās inteliģences spēks gan 1918. gadā, gan 1989.–1990. gadā. Tālāk nāk brīdis, kad jāiesaistās politiskajā darbībā, un seko līdzīga situācija, lai gan 20. gados inteliģence vairāk iesaistījās gan kultūras dzīvē, gan politikas īstenošanā, nebija tādas sašķeltības kā tagad. Varbūt bija arī lielāka iekšējā vienotība tautā, jo politika neveidoja etnisko sašķeltību. Šobrīd mēs esam kļuvuši par divkopienu valsti, un arī tas ir faktors, kur varētu strādāt, – mākslā, arī augstskolās šādu etnisku robežu nav. Diemžēl ir vēl viena līdzība – daļa inteliģences, tāpat kā toreiz, arī tagad kalpo režīmam. Ulmaņa vara bija daudz spēcīgāka, un Ulmaņa režīma laikā, protams, galma dzejnieki, galma mākslinieki un galma stila veidotāji bija spilgtāk izteikta parādība. Dažas lietas ir atšķirīgas – tolaik mēs nevaram ieraudzīt tik daudz iekšējā protesta pret to, kas notiek valstī. Šodien mēs bieži redzam, ka mākslinieks rada darbu kā protestu pret pastāvošo realitāti. Diemžēl politiskā elite šīs protesta formas neievēro.
Inteliģence ir izgājusi skolu, kas nāk no padomju laikiem, inteliģence ir pieradusi izdzīvot. Daudziem māksliniekiem vecajā pasaulē apstākļi, kādos pie mums izdzīvo, liktos nenormāli. Lai mūsējos piespiestu kādām citādām aktivitātēm, šī krīze ir par mazu. Ir brīvība, un latviešiem ir vēl viena īpašība, kas, manuprāt, nāk no 19. gadsimta, no jaunlatviešiem, – mums ir vajadzīga grāmata, glezna, mūzika. Mūsu cilvēks atlicinās no savas mazās naudiņas, un iznākumā inteliģents kaut ko saņems. Pati piedzīvoju, ka mana grāmata “Pagājušo gadu stāsts” tika strauji izpirkta, un tas tikai pierāda, ka cilvēks Ziemassvētkos vēlas ko garīgu. Varbūt šī saglabājusies tradīcija neļauj inteliģencei līdz galam izjust krīzi un neiedzen galējā izmisumā. Lai gan nav normāli, ka cilvēks jāiedzen izmisumā un tad jāgaida, ka viņš sāks kaut ko darīt. Tā ir nepareiza domāšana, un man ir sāpīgi klausīties, kad vecāka gadagājuma cilvēki saka: “Nav jau tik traki, Sibīrijā, kad mūs izsūtīja, tad gan...” Salīdzināt mūsu valsti, kurā mums divdesmit gadus ir piederējusi vara, ar izsūtījumu Sibīrijā – tas parāda mūsu raksturu, un tas, ka mēs šādas lietas popularizējam un ļaujam tām izskanēt, nedara godu mūsu valstij. Tomēr es skatos gaiši uz to, kas notiek Latvijā, es redzu, kā jaunie aiziet pasaulē, – mani kaitina spriedelējumi par Latvijas zemo izglītības līmeni. Es redzu, kā jaunie startē Eiropā, kā turpina studijas, kā atrod darbavietas. Gribu teikt, ka mums vajag atteikties no sava mazohisma un sevis noliegšanas. Vairāk domāt: es varu, es izdarīšu, – un domāt, kā to paveikt profesionāli augstā līmenī. Arī šodien mums nav problēmas sagatavot sešus albumus ar Latvijas mākslinieku darbu reprodukcijām un braukt sevi prezentēt pasaulē. Izdevās toreiz, izdosies tagad.
Sagatavoja Ilze Martinsone
.jpg)
