Kādas mēdz būt spilgtākās bērnības atmiņas? Daudziem tās saistītas ar rotaļlietām – pašu gatavotām, dāvinātām, pirktām vai mantotām. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) no 2010. gada 6. janvāra līdz 30. maijam piedāvā izbaudīt šo tik valdzinošo bērnības atmiņu pasauli tematiskajā izstādē “Rotaļlietu noslēpumi pilī”. Latvijas skolu un izglītības vēsturei veltītā projekta ietvaros kā pirmo muzeja vēstures departamenta speciāliste Inese Bulle nolēma veidot izstādi par bērnu dzīves neatņemamu sastāvdaļu – rotaļlietām. Izstāde “Rotaļlietu noslēpumi pilī” tapa ar Taibejas misijas Latvijā vadītāja Deivida Vana (David C.Y. Wang) finansiālo atbalstu.
Izstādē aplūkojamie vairāk nekā 1000 priekšmeti no muzeja krājuma un privātkolekcijām raksturo rotaļu un spēļu mantiņu lomu bērnu attīstībā un audzināšanā no pirmatnējās kopienas laikiem līdz pat 20. gs. 90. gadu sākumam. Izstādes iekārtotājs mākslinieks Ģirts Boronovskis vienlaikus mazākajiem apmeklētājiem paredzējis arī atrakcijas – iespēju uzspēlēt kādreiz tik populāro galda spēli “Riču-raču”, izmēģināt pārvietošanos pa labirintu un nofotografēties “kā senāk”, aiz finiera dekorācijas iejūtoties Rūdolfa Blaumaņa velniņu, Annas Brigaderes Sprīdīša un Astridas Lindgrēnes draiskās Pepijas Garzeķes vai Karlsona tēlos. Papildu interaktīvs elements – speciāla vitrīna, kurā ievietoti apmeklētāju dāvinājumi. Arī 2004. gadā muzeja sarīkotajā izstādē “Ai, padomju saule!”, pateicoties apmeklētāju atsaucībai, muzeja krājumu papildināja nesenās pagātnes liecības – tipiski padomju laika sadzīves priekšmeti.
Ekspozīcija dod iespēju pārliecināties par rotaļlietu daudzveidību, bet laikam pirmkārt atgādina par rotaļām veltāmo priekšmetu izglītojošo dabu no dažādiem aspektiem. Izstādes galvenā varone noteikti ir lelle: izgatavota no papīra; ar porcelāna galvu un auduma ķermeni; izgriezta no koka; veidota no papjēmašē; lelle mazulis un pusaudze princese, jauna sieviete jeb stilīgā Bārbija – visas tās dažādu paaudžu bērniem palīdzējušas iegūt priekšstatu par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Foto: Valters Lācis
Lelle kā plaša spektra komunikācijas forma – zīme, ar ko viena paaudze nodod svarīgu informāciju nākamai paaudzei. Piemēram, bērns, apkopjot savu lolojumu, iejūtas mātes lomā un tā mācās rūpēties par otru cilvēku, vingrinās uzņemties par to atbildību. Lelle ir ne tikai rotaļas elements, ar to bērnam saistīta savas iekšējās pasaules izzināšana, veidojas priekšstati par cilvēka sociālo lomu un vietu sabiedrības vērtību sistēmā. Tikpat nozīmīga ir lelles kā sava laika kultūras, ētisko un estētisko vērtību nesējas funkcija. Lelle atspoguļo arī konkrēta laikposma ražošanas un tehnoloģisko sasniegumu līmeni. Plašākā aspektā – spēle ar jebkuru rotaļlietu ir vienīgi cilvēkam raksturīga apzināta darbības forma, ar ko simboliski tiek veikta apkārtējās realitātes plaša spektra izzināšana.
Kādas izziņas funkcijas piedāvā izstāde? Vispirms mums ir iespēja iepazīt rotaļlietu attīstību vēsturiskā griezumā, sākot ar arheoloģiskos izrakumos iegūtām lietām: tās ir stabulītes, metamie kauliņi, svilpītes, rūceņi. Pamatā ekspozīcija centrējas ap 19. gs. beigās un 20. gs. ražotajām un darinātajām rotaļlietām. Ikvienai no tām – lellēm, lācīšiem, galda spēlēm, alvas zaldātiņiem, papīra lellēm un leļļu mājām – ir sava intriģējoša vēsture. Pirmās leļļu mājas tika izgatavotas Holandē 18. gs. sākumā. Izstādē, tiesa, gan nav redzami tik seni paraugi, toties ir lieliska vitrīna ar 20. gs. otrajā pusē darinātajām leļļu mājām.
Vēl viens izstādes rakurss – mehāniskās rotaļlietas, pa kuru dzimteni uzskata Franciju, kur tās tika radītas 18. gs. vidū karaļa galma izpriecām. Turklāt Francija visā Eiropā bija slavena arī ar lellēm, kas bija izgatavotas pēc īpašas tehnoloģijas. Tomēr vācu precizitāte bija tā, kas ne tikai leļļu, bet arī citu rotaļlietu izgatavošanu palīdzēja padarīt par sekmīgu biznesu 19. gs. vidū. Kā daudzos gadījumos, tas sākumā bija viena cilvēka vai ģimenes bizness. Izstādē eksponēti vairāki šādu sākotnēji nelielu ģimenes uzņēmumu izgatavotie brīnumi – vācu mehāniskās un mīkstās rotaļlietas un lelles.
Viens no izstādes lielākajiem uzmanības piesaistes objektiem ir slēpotājs, ko 20. gs. 30. gados ražoja Lehmann Company. Kompānijas dibinātājs Ernsts Pauls Lēmans (Ernst Paul Lehmann, 1856–1934) 1881. gadā Brandenburgā uzsāka mehānisko sižetisko rotaļlietu rūpniecisku izgatavošanu. Viņa populārākie darinājumi – klauns, kas sit bungas, distanču slēpotājs, kalnā kāpjošs pērtiķis, skrejoša zebra, tēvs, kas rāj nerātno dēlēnu, vēlāk arī rotaļu vagoni un precīzā mērogā izgatavoti vilcieni – iekaroja plaša pircēju loka uzmanību uzvelkamo rotaļlietu lieliskā dizaina dēļ: tērauda vietā tika izmantots izturīgs un viegls skārds, kas savukārt deva iespēju to apdrukāt ar spilgtām krāsām litogrāfijas tehnikā. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība pārņēma kompānijas rotaļlietu izgatavošanas noslēpumus, tomēr to kvalitāte kļuva daudz zemāka.
Slēpotājs. Uzvelkamā rotaļlieta ar pulksteņa veida mehānismu. 20.gs 30.gadi. Lehmann Company, Vācija, LNVM īpašums. Foto: Valters Lācis
Otra tikpat pazīstama vācu kompānija, kuras ražojumi pārstāvēti izstādē, ir Margarete Steiff GmbH mīkstās rotaļlietas. Margarēte Šteifa (Margarete Steiff, 1847–1909) dzimusi nelielā pilsētiņā Gīngenē, kur arī pavadīja visu mūžu, jo smagas slimības dēļ jau no bērnības bija spiesta pārvietoties ratiņos. Neraugoties uz to, viņa apguva šuvējas arodu, lai varētu būt noderīga sev un citiem. Pēc viņas dizaina no mohēras, plīša, angoras, vilnas un filca auduma darinātās rotaļlietas – zilonītis, sunītis, kaķis un cūciņa – sākumā tika radītas ģimenes un tuvāko draugu priekam, bet visai drīz tās iekaroja arī citu uzmanību. Tāpēc 1881. gadā Margarēte Šteifa izveidoja nelielu ražotni, kur sāka izgatavot tolaik absolūtu jaunumu – mīkstās rotaļlietas. 1902. gadā Šteifa uzšuva pirmo lācīti, kas ieguva milzīgu popularitāti ASV un vēlāk par godu prezidentam Teodoram Rūzveltam tika nosaukts par Teddy bear. Lācītis kļuva tik pieprasīts, ka arī citas kompānijas sāka ražot līdzīgus lācīšus. Līdz ar to Margarete Steiff kompānijai bija jāaizsargā savas tiesības uz šo darinājumu, un kopš 1904. gada līdz pat šodienai – kompānija sekmīgi strādā arī 21. gadsimtā! – te ražotajām rotaļlietām ir īpaša piederības zīme – podziņa mīkstās mantiņas ausī, apliecinot tās autentiskumu un izcilo kvalitāti. Taisnības labad jāsaka, ka šo kvalitāti lielā mērā arī šodien nodrošina roku darbs, un tādēļ Margarete Steiff mīkstās rotaļlietas ir ļoti dārgas. Tomēr daudziem vecākiem tas nav šķērslis, lai iepriecinātu savus mazuļus.
Ir jāmin arī vācu firmas Kammer & Reinhardt tā sauktās raksturlelles – šī kompānija savukārt bija pirmā, kas 1908. gadā sāka ražot smaidošu lelli mazuli. 1911. gadā tika izlaista nākamā sirsnīgi smaidošo leļļu sērija ar tikpat pievilcīgu nosaukumu – Mein Liebling (“Mana dārgā”). Ar šādiem aizraujošiem stāstiem varētu papildināt vai katru izstādes eksponātu, īpaši tajā daļā, kur atrodas senākās spēļu lietas. Protams, tās bija pietiekami liels retums rīdzinieku mājās ne vien 20. gs. sākumā, bet arī neatkarīgās Latvijas laikā jau minētā iemesla dēļ – importētās Vācijā un Francijā ražotās bērnu rotaļlietas bija dārgas, tādēļ tās varēja iegādāties tikai turīgi cilvēki. 
Stirniņa. 20. gs. 30. gadi. Margarete Steiff GmbH, Vācija. Privātkolekcija. Foto: Jānis Nīgals
Kādas rotaļlietas izgatavoja tepat Latvijā?
Šai ziņā ekspozīcija piedāvā pārsteigumu, jo – kā uzzinām no anotācijas – 1938. gadā Latvijā darbojās tikai 17 nelielas amatnieku darbnīcas, kurās pārsvarā veidoja rotaļlietas no auduma un koka. Amatnieku un privātpersonu darinātajās rotaļlietās – tie galvenokārt ir zirdziņi, sunīši, kaķīši un pīlītes – jūtams daudz lielāks tiešums un sirsnīgums. Lielā mērā šie priekšmeti atspoguļo, ja tā var teikt, privātās savrupmājas vai latviešiem tik raksturīgo viensētas izjūtu. Par tipisku latviskā dzīves modeļa simbolu varam uzskatīt, piemēram, Aleksandra Līcīša lauku ēku komplektu: māja, žogs, koki, dzīvnieki un meitene, kura kopj mājdzīvniekus, kas ir neatņemama katras lauku saimniecības sastāvdaļa. Aleksandrs Līcītis bija Zemkopības ministrijas darbinieks, kas Otrā pasaules kara gados zaudēja darbu. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, viņš izgatavoja koka rotaļlietas, ko pārdeva ģimenes veikalā, kuru vadīja viņa dzīvesbiedre Emīlija Līcīte. Mazajā bodītē Pārdaugavā, Lielajā Nometņu ielā 55, varēja iegādāties ne tikai šīs koka spēļu lietas, bet arī importētās dārgās vācu un franču lelles. Piedāvājumā bija arī rokdarbi – šūtas un tamborētas segas un galdauti, viss rokdarbiem nepieciešamais, bet uz Ziemassvētkiem te varēja iegādāties apsveikuma kartītes. Mūsdienu izpratnē Emīlijas Līcītes veikalu varētu dēvēt par dizaina salonu, jo vēl arī šodien pašu īpašnieku izgatavotie priekšmeti demonstrē sava laika formas un stila izjūtu, māksliniecisko kvalitāti, turklāt simboliski apliecinot to cilvēka dzīves un attiecību modeli, kas bija raksturīgs Latvijai 20. gs. 30. gados un 40. gadu sākumā.
Aleksandrs Līcītis. Bērnu rotaļlieta “Gailis”. 20. gs. 40. gadu sākums. Privātkolekcija. Foto: Jānis Nīgals
Padomju laika stāsts
Padomju varas gados bērnu rotaļlietu izgatavošana tika pakļauta stingrai varas kontrolei. Tā, piemēram, ekspozīcijā izvietotie alvas zaldātiņi – krievu un vācu karavīri, pionieru pulciņš – skaidri apliecina jaunos uzdevumus, kas tika izvirzīti arī bērnu spēlēm: bērns tika audzināts nevis kā individualitāte, bet gan kā kolektīva loceklis, kam caur spēlēm bija jāapgūst padomju sabiedrībā valdošie sociālistiskā darba un dzīves principi, vērtības un uzvedības stereotipi. Īpaši 40. gadu beigās un 50. gados tika izgatavotas lelles, kas atainoja padomju cilvēku dažādās profesijās. Tāda ir izstādē eksponētā lauksaimniecības tehnika ar sievieti sējēju, traktorists ar arklu, mašīna ar ceļamkrānu un ekskavators. Rotaļlietas spēles formā atspoguļo padomju sabiedrībā propagandēto profesiju hierarhiju – strādnieks un kolhozniece tika piesaukti kā galvenais padomju sistēmas pamats un zināmā mērā vērtēti augstāk par citām profesijām. 50. gados izstrādāja bērnu rotaļlietu grupējumus pa tēmām: 1) lelles sižetiskām spēlēm; 2) nodarbību spēles (galda spēles, konstruktori, celtniecības materiāli – klucīši, speciāli izgatavoti neliela izmēra darbarīki); 3) tehniskās rotaļlietas (mašīnas, traktori, vilcieni); 4) spēles aktīvām sporta un kustību nodarbībām; 5) dekoratīvās karnevāla un svētku spēles. Katra no šim rotaļlietu grupām ir pārstāvēta izstādē, vienlaikus iepazīstinot ar padomju ražošanas un tehnoloģisko sasniegumu līmeni. Ilgus gadus – līdz pat 60. gadu vidum – PSRS lelles tika darinātas šādi: ķermeni šuva no auduma ar vates pildījumu, savukārt galvu, rokas un kājas izgatavoja no krāsotas skaidu masas. Vēlāk šīs daļas sāka izgatavot arī no plastmasas un nepieciešamības gadījumā galvu varēja pielāgot citam auduma ķermenim – viens šādi “atjaunināts” lelles paraugs redzams arī izstādē. Lielākais vairums rotaļlietu Latvijā nonāca no citām padomju republikām. Tāpēc ir žēl, ka, strādājot pie tik nozīmīga projekta, izstādes veidotājiem nav bijis iespējams vairāk parādīt Latvijā ražoto leļļu vēsturi. Piemēram, izstādē neko neuzzinām par to produkciju, kura no 1959. līdz 1965. gadam tika izgatavota Rīgas leļļu fabrikā, kas atradās Latvijas PSR Tautas saimniecības padomes Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības pārvaldes pārziņā. Šo leļļu fabriku izveidoja, apvienojot arī nelielas darbnīcas, kas darbojās Teātra biedrības paspārnē. 
Traktors ar pļaujmašīnas piekabi. 20. gs. 50.–60. gadu sākums. PSRS. LNVM īpašums. Foto: Valters Lācis
Pavārs, ārsts un jaunā māmiņa no rūpnīcas “Straume”
Mūsu sabiedrībā vēl saglabājušās atmiņas par rūpnīcas “Straume” (pilnā nosaukumā – Rīgas elektro un mehānisko sadzīves aparātu, metālizstrādājumu un rotaļlietu rūpnīca) produkciju. Šo rūpnīcu izveidoja 1965. gadā, apvienojot metālizstrādājumu fabriku “Kvēle”, sīkus arteļus un bērnu rotaļlietu fabriku. 1986. gadā tā pārtapa Latvijas ražošanas apvienībā “Straume”, kas pastāvēja līdz 2000. gadam, kad tika likvidēta. Rīgā ražotās kafijas dzirnaviņas un elektromehāniskās rotaļlietas nu kļuvušas par nesenu vēsturi, kuras pētniecība būtu jāturpina, jo no “Straumes” eksperimentālajā iecirknī dizainētajiem un izgatavotajiem vairāk nekā 70 sadzīves priekšmetiem un rotaļlietām ir zināmi un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodas tikai daži paraugi: pavārs, ārsts, tautumeita Baiba un Mārīte – mehāniska lelle ar bērnu ratiņiem. Šīs mehāniskās rotaļlietas bija pietiekami dārgas, un ne katra ģimene tās varēja atļauties. Toties tām bija cienītāji ārzemēs – “Straumes” lelles 20. gs. 70. gados tika eksportētas uz vairāk desmit pasaules valstīm. Nākotnē “Straume” gatavojās iekarot tirgu ar elektromehānisko rotaļlietu “Delfīns” un konstruktoru “21. gadsimta robots”, taču apvienības likvidācija pārvilka svītru daudzām iecerēm. Katrā ziņā “Straumes” bērnu rotaļlietas ir nozīmīga mūsu dizaina vēstures lappuse, kas apliecina prasmi radīt augstvērtīgu un konkurētspējīgu produkciju, kura ar stilu un kvalitāti ne vien izcēlās citu PSRS rūpnīcu produkcijas vidū, bet bija iekarojusi arī ārzemju tirgu.
Šefpavārs. 20. gs. 70. gadi. Rūpnīca “Straume”. LNVM īpašums. Foto: Valters Lācis
Gumijas zvēru dārzs
Tikpat leģendāra lappuse Latvijas dizaina vēsturē ir Dobelē ražotās gumijas rotaļlietas, kas bija viena no gumijas saimniecības izstrādājumu rūpnīcas “Dobele” nelielām apakšnozarēm. Rūpnīca tika dibināta 1966. gadā un pastāvēja līdz 1992. gadam. Šis uzņēmums vienīgais Latvijā savulaik ražoja mērcētos gumijas izstrādājumus, piemēram, gumijas cimdus, bet Latvijā un citās padomju republikās tas kļuva populārs ar “smaržīgajām” rotaļlietām – galvenokārt dzīvniekiem, kas tika izgatavoti no elastīgā plastizola un lateksa. Šo materiālu izmantošana nodrošināja ne tikai gumijas zvēriņu kvalitāti, bet arī iespēju piešķirt produkcijai atraktīvāku vizuālo izskatu, tādējādi “reabilitējot” pircēju uzticību gumijas izstrādājumiem. 
Lapsiņa. 20. gs. 80. gadi. Rūpnīca ”Dobele”. LNVM īpašums. Foto: Jānis Nīgals
Kaķi groziņā. Ražotājs nav zināms. 20. gs. 70. gadu sākums. LNVM īpašums
Izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā vēlreiz apliecina faktu, cik aizraujoša ir rotaļlietu izgatavošanas vēsture Latvijā, kur pētniekiem joprojām daudz darāmā, lai neizzināto faktu jeb “noslēpumu pilī” būtu pēc iespējas mazāk.
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.
.jpg)
