Ja ticētu jaunības eliksīra eksistencei, nospriestu, ka tas skāris žurnālu “Avots”. Laikā, kad Latvijas Padomju Republikā salikums “vārda brīvība” bija neizprotams jēdziens, žurnāls acīmredzami pauda brīvības ideju, un vēl aizvien tā vizuālās izteiksmes spēks nav mazinājies.
2009. gada nogalē, kad vietējo grāmatnīcu plauktos tika ierindots jaunākais arhitektūrai veltītais izdevums “Process”, uzmanība tika pievērsta ne tikai intervijām tā iekšlapās, bet arī tā redaktores Ievas Zībārtes izvēlētajam apzīmējumam “grāmata”. Tas gan nav norādīts uz tā spilgti dzeltenā, uzmanību saistošā vāka, toties ir lietots, piemēram, sarunā ar laikraksta “Diena” žurnālistu Jegoru Jerohomoviču: “Atšķirība ir satura nopietnībā un ļoti godprātīgā, profesionālā attieksmē. Katrs burts, katrs attēls grāmatā ir tāpēc, ka mēs esam tā izdomājuši. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka nejaušu lietu tur nav. Tāpēc tā ir grāmata. Žurnālu parasti met laukā.” Domājot par žurnālu nozīmību vai nenozīmību, prātā nāk izdevums “Avots”. Lai gan tas tika izdots vien dažus gadus – no 1987. līdz 1992. gadam – un tābrīža poligrāfijas kvalitāte bija nesalīdzināmi trūcīgāka nekā mūsdienās, šis izdevums joprojām nav zaudējis aktualitāti. Varētu pat teikt, ka tagad ar laika pārbaudi žurnāla virsvērtība kļūst arvien pamanāmāka. 2005. gadā izstādē “Robežpārkāpēji”, ko rīkoja Laikmetīgās mākslas centrs, starp mākslas darbiem savu vietu ieņēma arī žurnāla “Avots” izdevumu vāki.
SAVĒRPTIE NOSLĒPUMI
Lēmums izdot literatūrai veltītu žurnālu tobrīd tika pieņemts centralizēti, un 20. gs. 80. gados šādi izdevumi tika sagatavoti gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā, kur žurnālu Vikerkaar (tulkojumā no igauņu valodas – varavīksne) publicē joprojām. Par Latvijas Rakstnieku savienības un Latvijas ĻKJS Centrālās komitejas literāri mākslinieciskā un sabiedriski politiskā žurnāla jaunatnei “Avots” galveno redaktoru kļuva Aivars Kļavis, pirmo numuru mākslinieciskā redaktore bija Andra Neiburga. Absolvējusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu, Andra Neiburga vienlaikus strādāja kā literāte un no 1987. līdz 1989. gadam vadīja Jauno literātu apvienību. Žurnāla vizuālā veidola autors – mākslinieks Andris Breže, kam tobrīd vēl nebija trīsdesmit gadu. Finansējums tika nodrošināts, taču izteiksmes brīvība bija krietni ierobežota un tas, kas mūsdienās šķiet pašsaprotams, piemēram, Latvijas valsts karoga attēlojums, sākotnēji bija aizliegts. Politiskās pārmaiņas ir jaušamas, salīdzinot dažādu gadu izdevumu vāku. 1987. gadā tos noformēja Andris Breže, katru reizi atšķirīgi apspēlējot rakstāmspalvas motīvu: decembra numuram tā pārvērsta eglē, jūlijā kļuvusi par saules pulksteņa rādītāju, vienīgi novembrī rakstāmspalva zaudējusi savu oriģinālo lomu, kļūstot par zvaigznes staru blakus Ļeņina sejas profilam, virs kura redzams arī gadskaitlis – 1917. “Bija tēmas, ko nekādi nevarēja ignorēt, tās tika pieprasītas. Vienalga, cik dinamisks vai nedinamisks bija žurnāla dizains, lai izdevums tiktu publicēts, oktobra svētki uz vāka bija obligāti. Kad nākamajā gadā pie vāku dizaina darbu turpināja Sarmīte Māliņa, sarkanbaltsarkanais karogs noslēpums vairs nebija,” situāciju paskaidro autors. 1988. gada oktobra izdevuma vāka centrā ir Brīvības pieminekļa Milda un neatkarīgās Latvijas karogs. Lai gan valdošā vara “pievēra acis” arvien biežāk, cenzūra pastāvēja un publikācijas bija jāsaskaņo ar Galveno literatūras pārvaldi, tautā dēvētu par glavļitu.
DAŽU LASĪTĀJU ŠAUSMAS
Gadu desmitiem oficiāli atbalstītais sociālistiskais reālisms mākslā noteica sabiedrības ierobežoto skatu uz mākslinieku radošajām izpausmēm, daudziem mulstot, piemēram, Aijas Zariņas, skandalozu slavu iemantojušās gleznotājas, lielformāta gleznojumu priekšā. Viņas ilustrācijas tika publicētas arī žurnālā “Avots”, kura grafiskais risinājums bija tikpat nepieradināts. Arī Andra Brežes radošais devums ticis apšaubīts – 1984. gadā LPSR Kultūras ministrija aizliedza izstādi, ko viņš bija izveidojis Gustava Šķiltera muzejā kopā ar Ojāru Pētersonu un Juri Putrāmu. 1987. gada izdevumā publicētas lasītāju atsauksmes, no kurām virkne veltīta tieši žurnāla noformējumam. “Jaunā žurnāla mākslinieciskais noformējums mani tā satrieca, ka es vairākas naktis nevarēju gulēt. Tik neglītu žurnālu redzu pirmo reizi savā mūžā. Skatoties uz šo žurnālu, mani pārņēma šausmas. Vai tiešām tāpēc bija jāmācās daudzi gadi Mākslas akadēmijā, lai uztrieptu melnus, dzeltenus traipus, uzvilktu krustus (tā kā analfabēti) un piedevām pirkstu nospiedumi (kā krimināllietā)?” Grūti iedomāties, ka tik korekts žurnāla noformējums spētu raisīt sašutumu mūsdienās, tomēr 1987. gadā lasītāju protesti sašūpoja arī redakcijas pārliecību, un pēc astotā numura iznākšanas Andra Neiburga darbu redakcijā vairs neturpināja. Leģendārs ir kļuvis stāsts par Andra Brežes veidoto “Avota” pirmā numura vāku – pēdējā naktī bez autora ziņas tipogrāfijā pirms drukas tas tika pārveidots, uztraucoties, ka rakstāmspalvas motīva risinājumā kāds varētu saskatīt erotiskas aprises. Andris Breže: “Visi bija nobijušies, redzot, cik ass tas ir sanācis. Nobijās paši no sava izdevuma, ļipa jau trīcēja!”
ATRAISĪTAIS KAMOLS
Andra Brežes radītais un Andras Neiburgas aizstāvētais žurnāla vizuālais veidols tika saglabāts arī tad, kad mākslinieciskās redaktores pienākumus uzsāka Sarmīte Māliņa. Viņa redakcijā strādāja no 1987. gada līdz pat pēdējam žurnāla numuram 1992. gadā. Sākotnēji apšaubītais izdevums aizrāva gan māksliniekus, gan literātus un citus lasītājus, kurus interesēja kultūrā notiekošās pārmaiņas. “Žurnāls “Avots” bija kā sprādziens, un, manuprāt, Andris Breže šķietami viegli, bez liekiem aizspriedumiem šo noformējumu vērsa brīvu. Kad es vēl nestrādāju redakcijā, atceros – katrs numurs bija notikums un saviļņojums. Viss bija jauns, padomju laikos bija taču sakrājies kamols nezināmā, tagad ne ar ko nepārsteigsi, bet toreiz tika tverts viss. Un Kristapa Ģelža ilustrācijas!” atminas Sarmīte Māliņa. Žurnālā tikuši publicēti arī Ojāra Pētersona, Jura Putrāma, Viļņa Zābera, Māra Subača, Induļa Gailāna, Māra Ārgaļa, Helēnas un Ivara Heinrihsonu, Ivara Poikāna un citu mākslinieku darbi. Žurnālā lasāmi Andreja Granta īsi raksti par citiem fotogrāfiem, sniedzot ieskatu, piemēram, Gvido Kajona, Intas Rukas, Mārtiņa Zelmeņa un Ginta Bērziņa darbībā. Redakcija sadarbojās ar daudziem fotogrāfiem, to vidū – Andris Krieviņš, Valts Kleins, Gunārs Janaitis. “Tas bija laimīgs, laimīgs mirklis, kad visi dzejnieki, visi jaunie literāti, viss mudžēja redakcijā,” saka Sarmīte Māliņa. Žurnāla izveidē nozīmīgs ir Klāva Elsberga devums, kā redaktori strādājuši Normunds Naumanis, Eva Rubene, Rudīte Kalpiņa un citi. “Darbs bija saistīts ar cilvēkiem, ar kuriem gribēju kopā atrasties, tas bija svarīgākais. Ja man būtu jāveido, piemēram, žurnāla “Zvaigzne” vāki, tas man liktos kā valsts pasūtījums,” stāsta Kristaps Ģelzis.
MELNBALTĀ DZIJA
1987. gada 11. numurā ietverts pēc Andra Grīnberga iniciatīvas tapis materiāls “Mākslinieks un viņa tēls”. Miervaldis Polis, Maija Tabaka un citi autori, kam tika iedotas modeļu fotogrāfijas, vizuāli tās apstrādājuši, realizējot savas mākslinieciskās fantāzijas – šis un tas piezīmēts, pārkrāsots, pielīmēts, izdzēsts. Tas, kas tagad ir viegli izdarāms, strādājot ar datorprogrammām, tobrīd tika veikts pašrocīgi, izmantojot visdažādākos materiālus, piemēram, mūsdienās aizmirsto koppapīru, un tehnikas. Kristaps Ģelzis atzīst, ka kolāža bijusi visērtākais žurnāla vāku noformēšanas veids. Izdevuma “Avots” vākus katru gadu noformēja cits mākslinieks, kam redakcija deva iespēju brīvi izpausties. 1987. gadā – Andris Breže, 1988. gadā – Sarmīte Māliņa un Sergejs Davidovs, 1989. gadā – Ojārs Pētersons, 1990. gadā – Kristaps Ģelzis, 1991. gadā – atkal Sarmīte Māliņa. Kristaps Ģelzis kolāžas veidojis no “personiskās radošās darbības atkritumiem” – grafikām, zīmējumiem un paša vai Indriķa Stūrmaņa uzņemtām fotogrāfijām. Sarmīte Māliņa savukārt kombinējusi aplikācijas no pašas krāsotiem papīriem un kolāžu fragmentus meklējusi žurnālos un grāmatās. Pēc tam tos pārfotografējis Sergejs Davidovs, lai panāktu nepieciešamo attēla izmēru, jo kopētāji tolaik nebija pieejami. Viņas vāku oriģināli toreiz tika nopirkti, taču tagad “bail pat domāt, kas ar tiem ir noticis, jo gumijas līme ilgi neturas!”. Arī žurnāla lappusēs katru gadu tika ieviesti citi vizuāli akcenti. Pirmo mēdz dēvēt par klekšu gadu, kad vāku risinājumos jaušamā ekspresivitāte ieviesta arī žurnāla lappusēs, pār citādi vienmuļajiem tekstu laukumiem triepjot krāsas un velkot švīkas. Kad pēc Andra Brežes darbu turpina Sarmīte Māliņa, daži virsraksti joprojām rakstīti šķietami paviršā rokrakstā, taču, piemēram, rubrikās klekšu jūklis turpmāk aizstāts ar konkrētu, grafiski skaidru zīmi. 1990. gada izdevumu lappusēs parādās ārvalstu reklāmu fragmenti, kas ārpus oriģinālā konteksta kļuvuši par mākslinieces izspēlētu joku. Decembra numura lappusē redzamais Chanel Nr. 5 logotips izgriezts no modes žurnāla, kas iegādāts no paziņām, citādi nopērkams tas nebija. Vēl Sarmītes Māliņas attēlu arsenālā ietilpa ilustrāciju grāmata aplikācijām, kurā apkopoti dažādos laikos radīti zīmējumi un ornamenti, tādējādi lapās nokļuva reālistiski izzīmēti ķirši vai lūpu kontūras. Tie tika publicēti melnbalti. Noteikumus, kas bija jāievēro, paredzot krāsas, 1987. gadā minējusi Andra Neiburga: “Vispirms atbilde tiem desmitiem lasītāju, kuri pauž kareivīgu sašutumu par nelielo krāsainu attēlu skaitu žurnālā. Jūs izsakāt aizdomas, ka tā ir redaktores “haltūra” vai “skopums” (?). Tādēļ daru jums zināmu, ka katram preses izdevumam ir stingri noteikts krāsaino, divkrāsu un melnbalto lappušu skaits. Mūsu žurnālam tas ir šāds: 16 krāsainas lappuses, 32 – divkrāsu, pārējās melnbaltas. Par izmantojamo otro krāsu katrā numurā drīkst izvēlēties tikai vienu. Esmu izvēlējusies dzelteno krāsu šim un arī vairākiem turpmākajiem numuriem.” Lai gan pēdējos gados žurnāls kļuva krāsaināks, atvēruma melnbaltais vai divkrāsu variants joprojām uzskatāms par tā raksturīgāko iezīmi. “Tobrīd nebija tās liekvārdības, ko tagad dod datorprogrammas. Mūsdienu grāvējos izmantoto triku un efektu neesamība taču nemazina, piemēram, vecas Fellīni filmas vērtību. Tiem nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo mazāk ir labāk,” tā Sarmīte Māliņa.
VARA AUTORU ROKĀS
1990. gadā žurnāla tirāža bija 145 tūkstoši eksemplāru, no tiem 52 tūkstoši – žurnāla versija krievu valodā ar nosaukumu Rodņik. Tolaik grāmatu, avīžu un žurnālu metieni parasti bija mērāmi daudzos tūkstošos kopiju un izdevumi nebija dārgi. 80 lappušu biezā žurnāla “Avots” cena 1989. gadā – 50 kapeikas. Izpaliekot rūpēm par lasītāju skaitu un finansējumu, ko sniedza valsts, autori spēja izvērst radošo potenciālu. “Mani neuztrauca, vai rezultāts kādam patīk vai nepatīk, mēs darījām to, kas patika mums pašiem, neizdabājot pasūtītāja interesēm, kā tas varētu būt mūsdienās,” saka Sarmīte Māliņa. Žurnālos rietumvalstīs tobrīd bija vērojamas līdzīgas grafiskā dizaina tendences, taču tās izskaidrojamas ar panku kultūras ietekmi un nogurumu, kas sekoja modernisma strikto principu ievērošanai vairāku desmitu gadu garumā. 80. gados Lielbritānijā populārs kļuva žurnāls The Face, kura noformējumu veidoja Nevils Brodijs (Nevill Brody). Viņš spēja savienot komerciālu veiksmi ar novitāti dizainā, ko savukārt inspirēja subkultūru vidē citu realizētie eksperimenti. Kopš Eiropā tika iepazīts kserokss, arvien izplatītāki kļuva neatkarīgi, pašu autoru pavairoti izdevumi, domāti nelielam interesentu lokam. 2009. gada beigās laikmetīgās mākslas galerijā “Supernova” Vecrīgā bija iespējams iegādāties šveiciešu izdevniecības JRP-Ringier atkārtoti izdotos žurnāla File Megazine eksemplārus. Oriģināls publicēts no 1972. līdz 1989. gadam, tā autori – kanādiešu mākslinieku kolektīvs General Idea, kas tobrīd apzināja alternatīvas izteiksmes iespējas. Arī žurnāla “Avots” komanda ir veikusi pašu kopētu eksperimentu “Vāks” 1989. gadā, kad piedalījās 8. pasaules latviešu jaunatnes kongresā Haiko muižā Somijā. Izdevumā lasāma piebilde: “Lielu paldies sakām arī Jānim Abenam, kurš palīdzēja noskaidrot attiecības ar visnotaļ sarežģīto Machintosh.” 90. gadu sākumā Latvijā īsu brīdi bija iegādājams mēnešraksts jaunatnei “Parks”, kura izaicinošo noformējumu veidoja Kārlis Freibergs. Tas apstiprina citus laikus latviešu izdevējdarbībā, kad izdevuma koncepcija ir pašas redakcijas rokās, riskējot ciest zaudējumus vai gūt peļņu. Vispārējā inflācija 90. gadu sākumā ietekmēja arī žurnāla “Avots” cenu. 1992. gada 1. numurs abonentiem izmaksāja 2 rubļus, cena mazumtirdzniecībā – 4 rubļi un 50 kapeikas. Tā paša gada 5./6. dubultnumurs maksāja 20 rubļus, un 1993. gadā žurnāls vairs netika izdots. Izdevums “Avots” bija un palika padomju varas pasūtījums, ko literāti un mākslinieki prata adaptēt, liekot lietā “drosmi un jaunības maksimālismu”, kā apliecina Sarmīte Māliņa.
Raksta sagatavošanā pateicos Sarmītei Māliņai, Andrim Brežem un Kristapam Ģelzim.
Vizuālā materiāla atlasē izmantots Laikmetīgā mākslas centra arhīvs.
Vāku noformējot, tika plēsti un līmēti papīri, uz tiem klāta krāsa ar pindzeli, zīmēts un krāsots visam pa virsu. Es gribēju, lai žurnāls būtu atšķirīgs, dinamisks un spēcīgs. Manuprāt, izdarīts viss bija pareizi, es to uzskatu par viengabalainu lietu, kas iedeva visam citam gaitu. Ārējā forma atbilda saturam, un man pašam patīk, kāds tas, žurnāls, tobrīd iznāca. Tagad es droši vien gan nospriestu, ka šis un tas ir lieks un pašmērķīgs. (Andris Breže)
Tas bija dullums, kaut kas pārdrošs. Ja mūsdienās būtu jāuztaisa drosmīgs izdevums, tāds, ko visi ievērotu, tas būtu daudz grūtāk izdarāms, jo viss ir raibs, neko nav iespējams pārspēt. To sakot, es nemazinu tālaika ieguldījumu, tikai atzīstu, ka situācija ir citāda. Tagad avīzes “Kultūras Diena” dizains tapa tieši konservatīvs. Es gribu, lai viss būtu perfekts, perfekts, mani fascinē visi konservatīvie grāmatu iekārtojumi, kad jūtu – burtam ir vērtība. (Sarmīte Māliņa)
Šāda “peckāšanās” tolaik bija modē, līdzīgi strādāja Andris Breže, Juris Putrāms un citi. Tāpat arī sietspiedes drukājām. Un oranžā krāsa, kas tābrīža poligrāfijas rezultātā izskatās kā sarkana. Es toreiz peldētājus zīmēju visādos veidos. Ne tikai grafikās, bet arī plakātos. Žurnāla vākus veidoju kā sēriju, lai kopā tie izskatītos kā viens gads. (Ojārs Pētersons)
Katram vāka risinājumam bija noteikts, tagad dažkārt vairs neatminams konteksts. Visgrūtāk bija panākt to vienmērību. Šis “dinamiski aģitatīvais izstrādājums” nebija skaists un mīļojams, tam vajadzēja būt agresīvam pozitīvā veidā. Es domāju, ka mēs visi, kas tos noformējām, esam bijuši patriotiski humāni savā izvēlē, tas nozīmē – domājuši par cilvēku. Politika bija vien tik daudz, cik cerības uz nacionālismu. (Kristaps Ģelzis)
.jpg)
