Nelielas, radošas kompānijas šobrīd veido tīklu kultūrkartē, piedāvājot idejas, kas liecina par sabiedrības paradigmu maiņu.
Šķiet, ka, saukdami pēc latviešu dizaina, mēs dažkārt esam bijuši nepacietīgi un pakāpienu vietā gribējuši pārlēkt veselam stāvam uzreiz. Un piemirsuši, ka pārmaiņu iespējamību nosaka noteiktu apstākļu summa. “Treknie gadi” nebūt nerāva dizainu augšup tā, kā to varētu sagaidīt. Tagad viens tautsaimniecības gals ar smagu būkšķi bliezies pret zemi, jo kreditēšanas un nekustamā īpašuma pūslis ir izsprādzis. Tomēr tirgus ekonomikai, kā zināms, piemīt tieksme sakārtoties. Kā izmantot situāciju, nepalikt ar dibenu peļķē, bet tikt vilnim mugurā? Globālais tirgus ir piedāvājumu piebāzts, un, meklējot atbalsta punktus sekmīgai konkurencei, aptaujātie zinātāji mēdz piesaukt mūsu kultūras tradīcijas un radošo potenciālu. Tautsaimniecības klupiens kā blakni ir izmetis kauliņu kombināciju, kuras ierosinātās sekas nupat var dēvēt par procesu. Radošais potenciāls, kas līdz šim bijis nodarbināts citur, ir atbrīvojies; tostarp telpu īres cenas kļuvušas uzņēmējdarbībai draudzīgas. Nelielas, radošas kompānijas šobrīd jau veido tīklu kultūrkartē, turklāt piedāvā idejas, kas liecina par sabiedrības paradigmu maiņu.
Vecu lietu uzturēšana pie dzīvības, cik tik ilgi var, jaunu radīšana ar pašu rokām bija padomju ikdienas diktēts nosacījums, komisijas veikali – oāzes pārējo vidū ar cerību izmakšķerēt tajos kaut ko ārpus banālās realitātes, nekas, ja nedaudz vai pat krietnāk palietotu. Pēcpadomju pirmās krīzes “humpals” tam laikam un situācijai izrādījās iespēju lauks nestaigāt plikam un veiksmes gadījumā pat apģērbties “ar stilu”. Pieaugot labklājībai, sekoja loģisks turpinājums: aizmēzt visas ar pašu kādreizējo trūcīgumu saistītās atmiņas; jaunā dzīve tika būvēta, steidzīgi apgādājot sevi ar jaunu lietu masu. Sabiedrībai ir jābūt gana paēdušai un noteiktā morāla brieduma pakāpē, lai lietotām mantām piedēvētu antikvāru vērtību, tās nosauktu par vintage un prātotu par reciklēšanas pozitīvajiem ieguvumiem. Modes fenomenu pasaule pazīst 300–400 gadus, un šajā laikā tas ir nesis peļņu modes preču izgatavotājiem, liekot vienas lietas izmest un to vietā apgādāties ar citām. Arī vintage atsperas modes likumsakarībās – tās cikliskumā, tomēr šīs parādības iedaba ir cita, jo reciklēšanas idejas pašas par sevi pieder pie dizaina sociāli atbildīgās sadaļas.
2003. gadā dienasgaismu ieraudzīja Emīla Rodes un Simonas Veilandes mākslinieciski orientētais pētījums “Rīgas modes”, kas apcerēja Rīgas pensionāru ģērbšanās paradumus kā vietējo kultūras fenomenu – uzmanības fokusā bija lietu stāsti. Sekoja fotosesija vienā no centrālajiem informācijas tribūniem – laikrakstā “Diena” ar projekta autoriem modeļu lomās: vietējā kultūrtelpā spraucās vintage asni. Tagad parādība ir noformējusies visdrīzāk uz palikšanu, piedāvājums nosedz visu spektru – no “smalkā gala”, kurā antikvāri priekšmeti pirms realizācijas tiek restaurēti atbilstoši vēsturiskajai patiesībai vai radoši apstrādāti, padarot tos par mūslaiku zīmēm, līdz demokrātiskiem vintage modeļiem, kas ir rados ar nepieradināto kultūru.
"Zuzanna"
Respektablajā Berga bazārā iekārtojies salons “Zuzanna”, kura īpašnieces ir arhitektes Ilze Jansone un Dace Ūdre (pārstāv arī arhitektūras studiju L’Escala), piedaloties Inesei Neilandei. Šajā projektā ieguldīts radošais potenciāls, kas ir atbrīvojies reizē ar darba apjoma kritumu profesijā, – arhitektūras projektēšanas tirgus zināmu iemeslu dēļ ir iestindzis, tātad piemērs uzņēmumam, kurš radies kā krīzes laika pozitīvā blakne. Salons izceļas ar profesionālām zināšanām un kvalitāti: tiek piedāvātas antikvāras mēbeles, interjera aksesuāri, trauki un salona īpašnieču dizaina autordarbi. Atjaunoti un radoši pārstrādāti tiek gan “Latvijas laika” izstrādājumi, gan Eiropas – Briseles, Londonas, Amsterdamas u. c. – antikvariāta tirgos sagādātie priekšmeti. Cenu grupa neiekļaujas gluži demokrātiskajā nišā, tomēr, ņemot vērā kvalitāti un ieguldījumu, tā ir tāla arī no latviešu dizaina nihilisma, kas daļai vietējo produktu radītāju liek sevi vērtēt augstāk par pasaules dizaina zvaigznēm. Uzņēmums sadarbojas ar amatniekiem un patiesībā ir uzskatāmi īstenojis seno pieņēmumu par mūsu konkurētspēju radošā plaknē un fundamentālām amatniecības tradīcijām, kas gan tik bieži nemaz nesaslēdzas vienotā veselumā. Citas radošas kompānijas klientu loku izveido, vispirms pulcējot ap sevi domubiedrus – draugu, paziņu vidē –, bet “Zuzannas” līdzšinējā pieredze ir atšķirīga. Salons pagaidām darbojies, īpaši nedefinējot mērķauditoriju, un sagaidījis pircējus “no ielas”, turklāt negaidīti sekmīgi.
Foto: Valdis Lavrinovičs
“20. gadsimts”
ierīkojies pazīstamā mājā Miera ielā, kurā mīt ēkas “patriarhs” “Anša Epnera studija AVE” un mākslinieks Kristaps Epners pārstāv radoši tendētos īpašniekus, te pulcējas tikpat radoši apakšīrnieki. “20. gadsimts” ir savveida kooperatīvs: “otrreizējus” dizaina priekšmetus – spoguļus, gaismekļus, stikla traukus un nedaudzas stila mēbeles – Dite Jurcāne (diplomēta filoloģe, kura radošumu slīpējusi jau sen, gan strādājot pie atzītā restaurācijas speciālista Edgara Raituma, gan arhitektes Sintijas Vaivades birojā) piedāvā pārdošanai. Prece tiek importēta un tad sakopta realizācijai. Interesanti, ka neviens no aptaujātajiem vintage lauka attīstītājiem nespiež uz padomju estētiku – “dzelzs priekškara” šīs puses produktiem ir izteikti īpatna “garša” un ne vienmēr tā labākā kvalitāte, kaut arī tur var atrast pērles. Akadēmiski izglītotā scenogrāfe Rūta Kuplā savu privāto tērpu kolekciju sāka veidot paralēli kostīmu mākslinieces darbam teātrī un potenciālajiem klientiem var piedāvāt stilistes pakalpojumus. Tērpi nav domāti pārdošanai, bet tiek izīrēti atsevišķiem pasākumiem, ievērots pieprasījums arī nestandarta augumiem. Projektā tiek ieguldīts pašas roku darbs – daļu vēsturisko tērpu nākas labot un pāršūt. Piedāvājumā 20. gadsimta 50.–80. gadi. Pagājušā gadsimta beigās iezīmējās globāla tendence muzeju kultūrā, tie “pagriezās ar seju pret sabiedrību”, t. i., noslēgtās krātuvju tipa citadeles tiecās kļūt aktīvas un publikai draudzīgas dialoga partneres. Uzņēmēji var sekmīgi piedalīties šajā procesā – izglītojošo elementu Rūta skaita par būtisku sava pasākuma daļu. Miera iela neatrodas tūrisma maršrutu tīklā un pat ne aktīvas gājēju kustības zonā, tādēļ klientu loku galvenokārt veido “savējie”.
Foto: Dite Jurcāne; Inese Apse,
Retro Spectro
Lindas un Mareka Ezerkalnu Retro Spectro ja ne gluži pieder pie vintage neformālās zonas (cik vintage vispār spēj būt formāls), tad ārēji radojas ar parādību, ko krievi mēdz apzīmēt – kuhonnaja kuļtura. Piedāvājums netiek reklamēts caur skatlogiem; lai šo underground dzīvokļa garā iekārtoto iestādījumu atrastu, ir jābūt priekšzināšanām un pat zināmai drosmei. Retro Spectro visādā ziņā ir šī gadsimta bērns, jo informācija interesentus aplido pirmām kārtām tviterā un blogos. Turklāt tas signalizē par pārmaiņām tūrisma industrijā – zinātkārais iebraucējs vairs nav ar mieru patērēt tikai glancētos pastkaršu objektus, bet ļaujas neformāliem pārdzīvojumiem nomaļu takās. Linda ir absolvējusi Vides zinātnes nodaļu Ģeogrāfijas fakultātē (Latvijas Universitāte), un, lai cik attālināta ir pašreizējā nodarbība no akadēmiskās izglītības, doma par ekoloģiju tām ir kopīga; Mareks – brīvmākslinieks un muzikants. Vintage apģērbu kolekcijas un nedaudzie stila aksesuāri tiek atlasīti atbilstoši sezonai un no dažādu valstu piedāvājuma (rotaslietas pasūtītas no Amerikas, iecienīti skandināvu apavi u. t. jpr.). Uzņēmums gan plāno ieviesties arī smalkās telpās Basteja bulvārī ar alternatīvu mūzikas klubu, un tad interesanti būs vērot, kā underground kultūra saslēgsies ar snobisko rajonu.
Šobrīd mēs apmierināti pilsētas kartē iezīmējam aizvien jaunus radošos punktus, kas savā formātā signalizē par kādreiz daudzināto radošo industriju iekļaušanos tautsaimniecībā. Cik šis process būs noturīgs un vietas – izdzīvot spējīgas? Ekonomiskās prognozes nemaz nezīmē rožainu ainu. Tikko tautsaimniecības svārsts svērsies uz otru pusi, pieaugs telpu īres cenas. Speciālisti pravieto, ka Latvijai vajadzīgs ārējais tirgus, tikai līdzekļu pieplūdums no ārpuses var celt arī iekšējā tirgus pirktspēju, kamēr še aplūkotās kompānijas vairumā gadījumu preci ieved, atstājot naudu ārpus Latvijas, un orientējas uz vietējo pircēju. Zinātāji daudzina, ka tuvākajā laikā Latviju pametīšot ievērojams skaits darbspējīgo pilsoņu, tādēļ sagaidāma sabiedrības novecošanās, un palikušos pensionārus nesaistīšot inovatīva dzīvesveida idejas. Tomēr visas lietas notiek tad, kad var notikt; diez vai kāda visvarena roka ratu, kas uzņēmis apgriezienus, var pagriezt izejas pozīcijā. Gan jau Dievam atkal ir kāda kauliņu kombinācija padomā.
Foto: Zane Nebeta
.jpg)
