Gints Strēlis:
Rotu dizains nav amatniecība – tā ir māksla, kurā tiek radīti unikāli darbi. Savā ziņā tā ir pat sarežģītāka nekā, piemēram, glezniecība, jo ir trīsdimensionāla, – unikalitātes un augsto standartu dēļ to var dēvēt par “mazo formu tēlniecību”.
Materiālu ziņā pamatā strādāju ar sudrabu, kas izsenis ir iecienīts latviešu sieviešu rotu materiāls. Labprāt arī ar zeltu. Izmantoju visus iespējamos dārgakmeņus, pusdārgakmeņus, kā arī citus materiālus, piemēram, melnkoku, perlamutru, ilkni, strausa olas čaumalu utt. Formas pamatā ir aplis kā pilnības, pabeigtības, saules u. tml. simbols, kā arī dažādi izmantots kvadrāts, citas formas retāk. Katram autoram ir savs stils un līdz ar to arī sava publika un piekritēji. Katra sieviete var atrast sev tuvāku stilu – romantiskāku vai dizainiski atturīgāku –, bet tie visi ir augstas kvalitātes, unikāli darbi. Tas arī ir viens no mūsu nerakstītiem likumiem – rotai jābūt mākslinieciski un tehniski augstvērtīgai, unikālai.
Runājot par rotu tirgu Latvijā, ir divi lieli segmenti: rotu dizaineru darbi kā mākslas priekšmeti un otra daļa – juvelierdarbi masveida ražojumos, kur būtiska loma ir briljantiem un firmas vārdam. Vēl, protamas, ir bižutērija un amatnieku darbi; arī šajās grupās ir daudz labu, atzīstamu un zināmās situācijās noderīgu darbu. Taču, kā jau daudzās sfērās, arī rotu tirgū ir viena problēma – Latvijā tas ir ļoti, ļoti mazs, un daudzi, kas varētu atļauties iegādāties unikālus autordarbus, dažādu iemeslu dēļ izvēlas, piemēram, Itālijas zīmolu ražojumus.
Tomēr jāpiebilst, ka latviešu rotas pasaulē ļoti labi kotējas. Diemžēl pie mums šis fakts nav pārāk plaši zināms, jo trūkst mērķtiecīgas informācijas, reklāmas. Rotu dizains jau daudzus gadus Latvijā ir augstā līmenī – pasaulē ļoti maz autoru strādā tādā manierē kā mēs; var teikt, ka mēs pārsteidzam ārvalstu tirgus dalībniekus ar novitātēm, uzdrīkstēšanos un vienlaicīgi augsto māksliniecisko kvalitāti. Vienīgais, varētu būt kāds menedžeris, līdzīgi kā mūziķiem, kas palīdz organizatoriskajā darbā, jo tas atņem daudz laika no radošā procesa. Pagaidām rotu dizaineri piesaka sevi pasaulē paši, individuāli, nodibinot saites ar kādu galeriju, piedaloties izstādēs, mesēs u. tml.
Valdis Brože:
“Kalnu kristāla” darbu pamatā ir koncepts – askētisms. Savos darbos parasti izmantoju daudz krāsu – pārsvarā emaljas tehnikā: dažādi krāsu salikumi ar caurspīdīgām un necaurspīdīgām emaljām, ģeometriski sadalīti emaljas laukumi un spēles ar ritmiem, laukumu, krāsu un formas attiecībām. Kristāls bija izaicinājums tikt cauri ar divām krāsām – gribēju, lai šoreiz darbi ir “mierīgi”, lai akcents krīt tieši uz akmeni, sajūtu, kādu manī tas raisa. Darbu formu lielā mērā noteica akmeņi, ko biju izdomājis izmantot, grūtāk bija izpildīt vienošanos, ka ieturēšos melnbaltā kolorītā – uz beigām viena otra krāsa tomēr “izlīda ārā”. Tādā ziņā šīs izstādes darbos redzama agrāko darbu ietekme, apspēlēju kādas senāku darbu idejas, jo galvenais bija redzēt, kā viena veida akmens izpaužas, kā mainās darba forma. Šāds formāts palīdzēja paskatīties uz savu darbošanos no citas perspektīvas. Paralēli visam tam man ļoti būtiskas ir attiecības starp rotu un cilvēka ķermeni. Šeit es domāju ne tikai rotas nēsāšanas ērtumu, bet arī cilvēku, kurš rotu nēsās.
Tendences ir, taču tās diezgan maz ietekmē rotu dizaineru. Nav tā, ka kāda tobrīd pasaulē aktuāla tendence liktu man mainīt savus darba principus un vēlmes; drīzāk spēles noteikumi ir kā stājmākslā, mākslinieks ir sava ceļa gājējs, un lielākā mērā ietekmes ir no tā, kas vispār notiek apkārt, kas notiek ar pašu, racionāliem un iracionāliem procesiem galvā. Tādā ziņā varbūt pat ir otrādi – mākslinieks ir tas, kurš rada tendences!
Pārsvarā tas, ko redzam juvelieru veikalos Latvijā ir “mūžīgais standarts”. Bižutērija. Popularitāti ieguvušas pēlīšu vēršanas vietas “uztaisi pats”. Varbūt kļūdos, jo sen neesmu interesējies par tādām lietām. Autordarbi tādā ziņā vienmēr ir bijuši cieņā. Es tajā visā līdzdalīgs esmu tikai tik daudz, cik cilvēkiem patīk tas, ko taisu. Gadā darbu skaits nav liels, jo negribu zaudēt radīšanas prieku, lai tas nepāriet ražošanā vai atražošanā. Tā nu šajā jomā katrs mākslinieks meklē savu darba modeli.
Māris Šustiņš:
Veidojot izstādes darbus, galvenais uzdevums bija saprast, sajust un maksimāli iepazīt kalnu kristālu; izmantojot visas tā labās īpašības, radīt vienreizēju un oriģinālu rotu, tādu, ko varētu ielikt sadaļā “māksla”. Sākumā bija sajūta, ka uzstādījums par kalnu kristalu diez vai nāks par labu veidojamai rotu kolekcijai, bet, jau tiekot pāri pusei, kad sāka veidoties darbu koptēls, jutu, ka ir pietiekami plašas iespējas parādīt šī skaistā, cēlā un tīrā kristāla daudzveidību saderībā ar sudrabu kā materiālu. Kalnu kristāls bija centrā, un pārējais bija uzmanīgi un jūtīgi jāpakārto tam, kas, šķiet, arī bija galvenais rotu grupas koncepts. Protams, strādāju sava rotu darināšanas stila ietvaros un šoreiz gribēju maksimāli sakāpināti izcelt šī akmens īpašības, to papildinot ar dažādiem akcentiem – citiem dārgakmeņiem, zeltījumiem – un, protams, neaizmirstot pašu pamatmateriālu sudrabu.
Kopumā šī rotu grupa noteikti ieguļas manas daiļrades plūdumā un gūtās attziņas tikai paplašinās manu daiļradi un skatījumu, un to, cik pārsteidzoša un aizraujoša var būt rotu kalšana. Kalnu kristāls, šķiet, nospēlēja tādu kā attīrošu lomu gan attiecībā uz mani, gan maniem darbiem.
Galvenokārt strādāju ar sudrabu, retāk ar zeltu, un, protams, bez skaisto akmeņu klātbūtnes netop neviens darbs. Strādājot vispirms veidoju modeļus vaskā un tad tos atleju sudrabā; tas arī lielā mērā nosaka rotu formu plastiskumu, virsmas faktūru neatkārtojamību un negaidītu pārsteigumu iespējamību. Cenšos katrā rotā, ko veidoju, ielikt savu pozitīvo pasaules uzskatu, savu domu, mīlestību un kādu joku arī, lai jautrāk. Rotās saplūdinu jūgendu, baroku un kaut ko no vēsturiskajiem Francijas, Indijas un Krievijas rotu darināšanas stiliem, klāt nedaudz “piešaujot” sirreālu noskaņu un to visu savērpjot savu iekšējo sajūtu virpulī. Rotu cenšos veidot kā apjomīgu miniatūrtēlniecības formu; piestrādāju arī pie grafikas un gleznieciskuma. Pats vairāk jūtos kā mākslinieks, nevis dizainers, domāju, ka dizaina uzdevums ir mūsu dzīvi padarīt ērtāku, bet rota lai iznes estētiku.
Izstādēs redzamās rotas noteikti nevar ierindot rotu produkcijas kategorijā. Kaut kāds juvelierizstrādājumu tirgus Latvijā ir un kaut kas arī tiek ražots, taču runāt par stabilu rotu, kā arī modes industriju, manuprāt, nav pamata. Cita lieta ir rotu oriģināldarbi vienā eksemplārā, ko veido mūsu mākslinieki, taču tas neaizņem lielu ēteru kopējā mākslas dzīvē; esam kādi desmit rotkaļi, kas patstāvīgi strādā ar rotu darināšanu, un esam izveidojuši katrs savu noteiktu stilu, pēc kā var nekļūdīgi mūs atpazīt. Atrast un pēc tam nezaudēt savu stilu nav viegli, taču Latvijā ir ļoti spēcīgi rotu mākslinieki, kuri neatlaidīgi strādā un kuru darbus ar lepnumu var rādīt pasaulē. Arī Latvijā ļoti augstu vērtē mūsu mākslinieku veikumu. Latvieši vienmēr ir rotājušies un to darījuši ar, manuprāt, labu gaumes izjūtu.
Ikvienam māksliniekam pašam jājūt un jābūt atbildīgam par katru darbu, ko viņš rada. Pārliecība ir tāda, ka jāstrādā nopietni, kā jau visās lietās jābūt lielai daļai nopietnības un atbildības, bet nevajadzētu to pārvērst par ikdienišķu naudas pelnīšanas veidu. Tieši pēdējā laikā esmu kļuvis prasīgāks pret sevi attiecībā uz darba procesu un rezultātu. Protams, ir patīkami, ja tiec novērtēts ar labu vārdu, bet vēl labāk ir, ja cilvēks nebaidās iegādāties un nēsāt šīs oriģinālās rotas, tādējādi arī atbalstot mākslinieku. Ja kaut vai maza daliņa no tiem milzu finanšu līdzekļiem, ko cilvēki pasaulē samaksā par ražotām rotām un juvelierizstrādājumiem, tiktu novirzīta rotu mākslas virzienā, pasaule noteikti kļūtu vēl skaistāka! Latvija ir vieta, kur nešaubīgi ir visi priekšnoteikumi mākslas un amatniecības attīstībai. Nedaudz žēl, ka daudzi mūsu esošie un topošie mākslinieki un dizaineri ir kaut kur pagaisuši – vai nu nodevušies pasūtījuma darbiem, vai tā īsti nav sevi atraduši šajā jomā.
Pats par sevi varu teikt, ka man patīk tas, ko daru, un ir brīnišķīgi, ka varu atvērt darbnīcas durvis un ieiet savā svētnīcā... dažreiz tiešām gribas teikt paldies Dievam, ka man ir dots šis amats un iespēja strādājot apliecināt sevi tieši šajā mākslas jomā. Pats cenšos strādāt un meklēt arvien jaunas šķautnes modernajā rotu pasaulē; mani saista radošais process, jaunā meklēšana, un tas arī sniedz gandarījumu un iedvesmu neapstāties pie sasniegtā. Arī, strādājot par pasniedzēju Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, cenšos šo sajūtu nodot tālāk audzēkņiem, parādīt viņiem, cik plašs un daudzpusīgs var būt šis senais rotu darināšanas mākslas virziens.
Jānis Vilks:
Gatavojot izstādes rotas, ar kalnu kristālu izdarīju ļoti daudz. Akmeņus apstrādāju pats, tādēļ sākumā bija jāatkož tā īpatnības, piemēram, kalnu kristalam nepatīk straujas temperatūras maiņas, tas plīst. Kamēr tam visam iziet cauri un sabojā vienu daļu akmeņu... tad tikai sāk saprast, kā tas pareizi jāapstrādā. Bet pa to laiku lietas, ko taisu, izveidojas pašas no sevis – manu iespēju un darba procesa simbiozē. “Kalnu kristāla” grupas radīšanai neapstrādātus kristālus sagriezu gabalos, sazāģēju, noslīpēju, iegravēju attēlus – sievietes, lapsas, ziedus, magones un rozes krustojumu, dzīvības formas, kas kož viena otrai bizē, utt. – saliku šos kristālus sudraba un zelta ietvaros, un radās gredzeni, brošas, kaklarotas. Šī grupa darbojas kā kopums, jo to veidojis viens cilveks, taču sākotnēji prātā kāds stāsts, ideja vai koncepts man nebija. Strādāju vienkārši tāpat. Nav skaidrs, kurā brīdī rodas iedvesma – strādāju, aizraujos, laiks nemanāmi paiet, darinot rotu.
Manu stilu raksturo lietas bez liekām cakām, diezgan ģeometriskas. Mans raksturlielums ir gravēšana, akmens inkrustācija, inkrustācija metālā, kameja, intalja u. tml. tehnoloģijas. Strādāju ar dažnedažādiem ameķiem, dārgmetāliem.
Izstādes rotas krietni atšķīras no citiem maniem darbiem. Citas – jaunas tehnoloģijas, pirms tam es ar kalnu kristālu biju strādājis maz, jo man likās, ka tas nav pietiekami aktīvs. Pēc šī pasākuma kalnu kristāls nav kļuvis par man tuvāko akmeni, taču iepatikās, kā uz neitrālā fona ir iespējams izvērsties formās.
Ir iespējams runāt par tradīcijām un estētisko tendenču attīstību Latvijā. Sākot jau ar padomju laiku, kad strādāt ar dārgmetāliem bija krimināli sodāma darbība, bet slepus viss notika. Māksla bija un ir saistīta ar divām augstskolām: Latvijas Mākslas akadēmiju un Tallinas institūtu. Tur tā tika mācīta stingrās katras skolas tradīcijās.
Pats mācījos Dekoratīvi lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam Mākslas akadēmijā trīs gadus Metāla apstrādes nodaļā; tad ar lielu skandālu pārgāju uz scenogrāfiem un gleznotājiem, ko absolvēju. Akadēmijas posmā ar rotām nenodarbojos. Tad vienā mirklī apnika cilvēku sabiedrība, pārvācos dzīvot mežā, tur bija iespējas, darbnīca, viss sākās.
Metālmākslas nodaļa man deva tehniskas zināšanas, par pārējo – telpisko domāšanu, anatomijas izpratni u. tml. – esmu pateicīgs scenogrāfiem un gleznotājiem. Mani mulsina dizainera un mākslinieka nošķiršana, jo es, piemēram, varu uztaisīt pavisam tradicionālas lietas no metāla un tādā brīdī mani var saukt arī par juvelieri. Neesmu tik lepns, lai teiktu, ka līdz tādam līmenim nenolaižos. Tiesa, strādāt sērijās nepiekrītu, jo man tas ir garlaicīgi. Ja jāstrādā, domājot par pārdošanu, nekas labs nesanāk.
Tas, kas nav Latvijā, bet ir sastopams Eiropā, ir tīrā juvelieru māksla, tur nerodas jautājums par to, vai rota būtu valkājama, – no ļoti dārgiem materiāliem var radīt priekšmetu, ko var saukt par lietu, uz kuru skatīties. Piemēram, četrkantīgs zelta gabals, kas notriepts ar eļļas krāsu, ko nevar nekur piestiprināt, uzvilkt vai kā citādi lietot. Tāpat ir ievirzes, kad netiek domāts par to, lai rotaslieta būtu estētiska. Protams, ir arī citi virzieni, bet šis viens ļoti atšķiras no Latvijas, kur visi mākslinieki tomēr grib, lai kāds rotu iegādājas un nēsā; nav arī tradīcijas, ka muzeji pirktu tīru mākslu vai varētu to atļauties.
Guntis Lauders:
Galerijas iedotā tēma bija ļoti interesanta, tā lika koncentrēties uz vienu lietu, piespieda domāt. Ar kalnu kristālu esmu strādājis diezgan bieži – man patīk strādāt ar melnkoku, tad visai bieži izmantoju salikumu: melns koks pret baltu akmeni. Šajās rotās izmantoju arī gravējumus kokā, pārakmeņojušās fosilijas, taču, kad rotu grupa bija gatava, atskārtu, ka tomēr esmu spēlējies ar klasisko formu – apli, kvadrātu, trīsstūri –, kas ne tik bieži parādās manos darbos. Pārsvarā radu brīvas formas, krāsainas, savā ziņā trakulīgas rotas, taču, kad iesāku skicēt un gatavoties šai tēmai, kā arī beigās, kad biju pabeidzis darbu un rotas apskatīju vienkopus uz galda, atskārtu, ka tās ir iznākušas ļoti mierīgas, harmoniskas, kas tiešām nav man raksturīgi.
Es nekad neesmu ļoti ņēmis vērā to, ko prasa ļaudis.. Galerija varbūt iedod tēmu, bet citu nosacījumu nav. Es daru to, kas mani interesē, tā, kā man patīk un kā protu, un, šķiet, man sanāk tīri labi. Vissvarīgākais ir tas, ka mākslinieks ir studējis augstskolā. Tā ir bāze, ko tālāk mākslinieks attīsta pats, vai ārzemēs, vai dabā, – tālāk tie iedvesmas avoti katram ir savi.
Sevi uzskatu par mākslinieku. Dizains, kā es to saprotu, tomēr ir tendēts uz produktu, kuru būtu iespējams ražot, kas nebūt nav slikti. Bet man patīk brīva spēle ar krāsām, akmeņiem, izmēru, izskatu utt. Es radu pats ar savām rokām vienā eksemplārā, varbūt ir kādas stilistiskas līdzības, taču neviens darbs nav identisks, kāds būtu, ja strādātu tirāžās.
Esmu beidzis Tallinas institūtu. Tur bija ārkārtīgi interesanti, jo bija t. s. krievu grupa: bija igauņu grupa un tad visi pārējie – krievi, latvieši, lietuvieši, gruzīni. Piecus gadus šajā raibajā kompānijā varēju redzēt tik interesantas lietas! Tas ļoti ietekmēja manu kā mākslinieka izaugsmi. Esmu liels dabas mīlis, jau no institūta laikiem esmu strādājis ar dabiskiem materiāliem: melnkoks, akmens, ilkņa kauls, kauls pret akmeni, sarkankoks, interesanti gliemežvāki – tas varbūt mani atšķir no citiem Rīgas rotu māksliniekiem. No tehnoloģijām esmu izmantojis liešanu – detaļām. Gravējumus kokā, kaulā. Emaljas tehniku arī esmu mēģinājis, bet tā man nav kļuvusi tuva. Lietoju materiālus un tehnoloģijas tā, kā es jūtu, ko attiecīgā rotu grupa prasa.
Darbu idejas rodas dažādi. Var gadīties iedvesmoties no pastaigas pa pļavu: augu motīvi vai saules leņķis, ēnu spēles un zaru spēles. Ideja var attīstīties no kāda akmens, materiāla. Es zīmēju skices, un tās apaug savā redzējumā un veidā. Strādājot man ir svarīgi, lai idejai būtu laiks nobriest. Ja darbs nevedas, lieku malā vai atsakos darīt. Vienmēr tas ir tāds savāds brīdis, kad piesēdies pie baltas papīra lapas un notiek klikšķis, kad viss aiziet. Es ceru, ka palikšu vienmēr pie tā, ka lieta, ko radīšu, ir unikāla. Tā var būt maza rotaslieta vai milzīgi liels objekts, bet tam ir jābūt kaut kam, kas pārsteidz cilvēku.
Rotās pat vairāk nekā citās mākslas formās ļoti daudz jāiegulda; jāiegādā akmeņi un metāli – tas ir liels risks. Braucu mesēm Vācijā un Milānā. Tās lielākoties ir slēgtas un paredzētas tikai speciālistiem. Man ir svarīgi redzēt pasaules rotu mākslas attīstību, redzēt savus darbus šajā kontekstā un atrast jaunus materiālus. Jāatzīst, ka mūsu rotu mākslinieki pasaules rotu kontekstā izskatās izcili. Piemēram, vācu rotas –tās nav sliktas, tās ir interesantas, taču mūsējās atšķiras ļoti un par tām ir interese, rodas jaunas grupu izstādes, muzeji kaut ko piedāvā.
*Rotu foto - Imants Gross
.jpg)