DS: Kāds ir “INCH 1967” rašanās stāsts?
Evija Sīle: Kā daudziem, sākumā bija ideja un šķita, ka tās vārdā varētu gāzt kalnus, līdz izrādījās, ka ideja nenes simt tūkstošus latu lielu peļņu, ka darba ir vairāk nekā peļņas. Turklāt klāt nāca šīs sieviešu lietas – sākumā mēs bijām četras (arī Lita Gavare un Dace Starka). Katrai bija savs spēks, tomēr mēs visas bijām tik atšķirīgas. Nācās izvērtēt – kurš, ar ko un kāpēc.
DS: Kāda bija pamatideja?
E. S: Gribējām veikalu, kur varam piedāvāt savas kaprīzās laimes sajūtas. Man, piemēram, laimes sajūtu sniedz silti mohēras cimdi ar dekoru, un tāpēc es to piedāvāju arī citiem. Mēs abas ar Janu esam arhitektes, un pirms četriem gadiem, strādājot pie projektiem, mums nācās iekārtot interjerus – toreiz skraidījām pa visu Rīgu, meklējot vīna glāzes un gultas pārklājus. 2005. gada piedāvājums nespēja mūs apmierināt, un radās doma, ka varētu aizbraukt uz izstādi “Maison & Objet”, savākt materiālus, katalogus, uztaisīt savu datubāzi un atvērt mazu veikaliņu. Tādu kā Parīzē, kur cilvēks pārdod kreppapīra puķes jau piecdesmit gadus, un viss notiek. 2006. gadā tu notici, ka kaut kas tāds ir iespējams arī Rīgā. Ir gan ārkārtīgi jocīgi – tiklīdz šeit atveras kāds latviešu modes mākslinieka veikals, tā pēc trim mēnešiem to aizklapē ciet. Rodas jautājums – kāpēc tā? Vai tie nav gana izdarīgi? Mūs brīdināja, ka Latvijā vienkārši nav tirgus. Bet mums acu priekšā bija veikaliņš Vecrīgā.
Labi, mēs aizbraucām uz izstādi, izvēlējāmies to labāko un ne jau no lētākā gala. Tad Rīgā izrādījās, ka dabūt veikaliņam telpas nevaram, bet mūs laipni uzaicināja padzīvoties kādas galerijas telpās. Protams, tā manta negāja, cena bija pietiekami augsta, un piedāvājumā tā galīgi neatbilda “turku treknā gala” gaumei, ko var apskatīt Maskavas “GUMĀ”. Tu ar savu franču / dāņu stilu nevienam neesi vajadzīgs! Tātad ir jāstrādā, lai veidotu sabiedrības izpratni par savu produktu un tā kvalitāti. Toreiz mums vēl nebija ienācis prātā, ka pašas arī varētu kaut ko uzražot. Pēc gada mēs aptvērām: kāpēc pirkt gatavu, ja to varam pagatavot pašas? Pārdot pašu rokām darināto – tā ir daudz lielāka laime!
Jana Jaunzema: Jā, sākumā mēs gribējām iekarot pasauli, bet īsti nezinājām, ar ko. Divu gadu garumā mēs strādājām pie produkta izveides, tiesa, īpaši nelauzot galvu, kā to realizēt. Diezgan strauji mainījām darba stilu, un tāds tas ir arī pašreiz: konkrēta produkta ideja un prototips nāk no Evijas vai no manis, pašas cenšamies vairs neko nešūt, bet uzticēt šo darbu kādam citam. Mēs nekad netaisām dizainu dizaina pēc. Pašreiz sadarbojamies ar diviem Latvijas šūšanas uzņēmumiem, bet pie adījumiem strādā septiņas mājražotājas: Evija rada kompozīciju, viņas noada un izšuj.
E. S.: Mēs varam priecāties par to, ka dodam darbu vairākiem cilvēkiem. Ekonomiku mēs sildām ļoti, īpaši ziemas mēnešos.
DS: Vai izmantojat Latvijā ražotus materiālus vai ievedat no ārzemēm?
J. J.: Pateicoties dažiem entuziastiem, mēs Latvijā varam nopirkt ļoti labus Itālijas audumus un mežģīnes. Pašām vest no ārzemēm ir visai sarežģīti, jo, lai tas būtu izdevīgi, iepirkumam jābūt diezgan lielam – 1000 vai 3000 metru, kā arī tiek prasīta tūlītēja samaksa. Tāds apjoms der rūpnīcām, nevis maziem uzņēmumiem – tiklīdz tu esi “maziņais”, tā tev viss ir dārgāks.
E. S.: Jā, materiāli mums ir problēma. Visi starpnieki grib nopelnīt, tas sadārdzina galaproduktu. Protams, materiāls ir kolosāls, un mēs kā sievietes ar labu gaumi izvēlamies to labāko, kas ir arī ļoti dārgs. Mūsu valstī šūšanas pakalpojumu cenas kopš 2006. gada kāpa augšā vairāk nekā 45 grādu leņķī. Ar šādām pašizmaksām tu esi pilnīgi konkurēt nespējīgs ne tikai ar Ķīnu, bet arī ar Poliju un Lietuvu. Gadās, ka meitenes, mūsu klientes, uzzinot cenu, sūdzas: “Bet “Zārā” un “Mango” ir tā”. Bet kas ir “Zāra” un “Mango”? Viņi šuj apģērbu Vjetnamā, kur par darbaspēku tikpat kā nav jāmaksā. Tiesa, pirms diviem gadiem tā nebija. Toreiz mūsu dzīves līmenis daudz neatšķīrās no dzīves līmeņa Briselē.
Tāpēc tagad mēs strādājam ar vietējo trikotāžas uzņēmumu, kas ļauj nopirkt tādu apjomu, kas mums nepieciešams. Kokvilnas trikotāža ir ļoti labs materiāls, un mēs to gribam attīstīt. Daudzi labi materiāli tiek ražoti Itālijā, bet Itālijā ir itāļu cena, kurā ietilpst gan kvalitāte, gan novitāte. Izcili audumi ir Indijā, bet Eiropā tie maksā ļoti dārgi. Tad nu mums jādomā, vai mēs pašas brauksim uz Indiju, meklēsim tur vietējos tirgotājus... Tas ir bizness.
DS: Kā jūs to risināt?
E. S. (smejas): Paļaujamies uz dievpalīgu. Bet tā arī sanāk! Piemēram, mans vīrs aizbrauc uz Indiju un pa telefonu stāsta, ka viesnīcas īpašnieks nodarbojas arī ar audumu vairumtirdzniecību. Vīrs man prasa: “Ko tad tev vajag?” Es atbildu, lai ieiet bāzē un nogriež no katra auduma pa gabaliņam. Jo kā tad es varu izstāstīt, ko man vajag. Es ceru, ka tas būs risinājums. Izmaksu atšķirības ir milzīgas, un jāatzīst, ka indiešu kvalitāti mēs šeit nemūžam nepārspēsim.
Protams, daudz vienkāršāk ir aiziet uz veikalu un nopirkt gatavu. Tieši tāds bija pēdējo gadu uzstādījums – kamēr vien bija, par ko pirkt. Bet tad pienāca brīdis, kad bija jāsaprot, ka tagad tev pašam kaut kas jāsaražo un tad jāiet mainīties ar savu kaimiņu. Drīz jau mēs nevarēsim nopirkt pat to lēto lietuviešu pienu.
DS: Ko pa šiem gadiem esat sapratušas jūs?
J. J.: Mēs sapratām, ka būt par tirgotājām nav mūsu dzīves aicinājums un ka uzturēt šo veikalu kā bāzi mājas dekorēšanai neatmaksājas. Līdz ar to tagad ražojam pašas, jo ko tad vairāk var vēlēties kā redzēt, ka arī citiem patīk tavs darbs? Pārējās pārmaiņas ir diktējis pieprasījums un Evijas gaume – tas, kas viņai patīk, kas iekrīt sirdī, pamazām pāriet arī uz uzņēmumu. Tāpēc “INCH” ir grūti klasificēt biznesa terminoloģijā, jo mūs vada vēlēšanās dzīvot to garšīgo dzīvi arī uzņēmuma ietvaros. Tā ir mūsu sirdslieta, un šeit mēs pavadām lielāko savas dzīves daļu.
DS: Šis Kalnciema ielas kvartāls ir daļa no jūsu minētās garšīgās dzīves?
E. S.: Mums vēl bija posms, kad atradāmies lielveikalā “Mols”. Tur gan cilvēki nāca un vienkārši nesaprata, kāpēc šādā vietā tiek piedāvāts kaut kas tāds. Kad apmetāmies Kalnciema kvartālā – tur tajā mājā pāri pretī –, radās doma par dizaina brokastīm skaistā dzīvoklī. Izrādījās, ka ideja ir ārkārtīgi veiksmīga. Vienlaikus remontējās šī māja, kas pilnībā atbilda mūsu iecerei par individuālu, personisku vidi un apkalpošanu. Bet Pārdaugava ir Pārdaugava. Tev jāieliek nenormāla enerģija, lai tu šeit dabūtu cilvēkus. Mēs cerējām, ka sliktākajā gadījumā atstāsim šai mājai tikai “šovrūma” funkciju, bet tajā brīdī – 2008. gadā – piepeši nobruka viss, ko sauc par arhitektūru un interjera dizainu. Tā bija absolūta ķēdes reakcija.
J. J.: Vispirms pienāca brīdis, kad nekādas papildu investīcijas vairs nebija iespējamas. Tad iestājās kritiskais punkts, kad cilvēku plūsma samazinājās līdz asarām. Nu mēs stāvam tā sliekšņa priekšā, kad lietas jāsakārto un jāsāk gūt peļņa. Jo līdz šim mēs spērām soļus, nedomājot, ko tie mums dos materiālā izteiksmē. Turklāt mēs to darījām regulāri, jo galvenais vienmēr bija glīts produkts. Tagad beidzot šī patikšana jāpārveido par ienesīgu biznesu.
DS: Kā?
E. S.: Kad cilvēkiem samazinās ienākumi un viņi vairs nevar atļauties kleitas, tad kāds ir nākamais solis.? Kosmētika! Mēs sākām ar argānijas eļļu, ko paši atvedām no Marokas. Jana izmācījās aromaterapiju. Tagad mums ir maskas un skrubji par cilvēkam saprotamām cenām, nevis desmitiem latu, jo sieviete tik un tā grib būt skaista. Nākamais būs alkohols, maize un malka, tālāk vairs nav kur.
DS: Jums jau tāpat produktu klāsts ir ļoti plašs – gultasveļa, mājas apģērbs, adījumi, rotaslietas, tagad arī kosmētika un kaltēti āboli. Vai tas savā ziņā jūs neierobežo?
E. S. (ar smaidu): Ierobežo. Vienmēr, kad mums klājas slikti, mēs par to runājam, bet, tiklīdz paliek mazliet labāk, mēs atkal taisām brošas, izšujam cimdus un neko stratēģiski neplānojam.
J. J.: No otras puses, šo dažādību un radošumu ir novērtējuši mūsu klienti... Turklāt, lai atdzīvinātu kvartālu, reizi mēnesī mēs rīkojam tirgu, kurā ar savu produkciju par simbolisku samaksu var piedalīties amatnieki, dizaineri un mākslinieki.
E. S.: Tomēr nevar nedomāt par to, vai tas kaut ko mainītu, ja šo namiņu mēs būtu iekārtojušas Vecrīgā. Mēs varam vien minēt, cik cilvēku dienā paiet garām šeit un cik aiziet pa Tērbatas ielu. Galu galā, vai tas “INCH” ir tik mīļa vieta, lai sēstos 9. trolejbusā? Mēs cenšamies šeit radīt pastaigu vidi – alternatīvu, piemēram, zvērudārza apmeklējumam. Apkārt dzīvo ļoti daudz jauku cilvēku, bet arī viņi strādā cauru dienu, un pulksten sešos vakarā ne viņi, ne es vairs nekādu veikalu redzēt negrib.
DS: Vai esat domājušas par tirgus paplašināšanu ārpus Latvijas robežām?
J. J.: Jā, un tas ir vēl viens izdzīvošanas scenārijs. Patlaban esam spiestas doties iekarot ārvalstu tirgu. Nav jau tā, ka mūs kāds kaut kur gaida, bet pašreiz mums nav citas izvēles.
E. S.: Izmisuma dzītas, decembra sākumā devāmies uz Itāliju kopā ar Latvijas daiļamatniekiem piedalīties amatnieku gadatirgū. Bet ārzemes – tas nebūt nav mūsu mērķis. Mums simt reižu vairāk gribas iepriecināt latvieti, nevis itāli. Tomēr zīmīgi, ka Latvijai gadatirgū bija 30 kvadrātmetru, Lietuvai – 180... Latvietis ir nabags, viņš var paņemt labi ja divus kvadrātmetrus.
J. J.: Esam uzrakstījušas arī pieteikumu izstādei “Maison & Objet”. Saprotam, ka pārsteigt Eiropu ar mūsu samta pārvalkiem vai linu gultasveļu diez vai izdosies, tāpēc ārzemju tirgum esam izvēlējušies mājas tekstilu: trikotāžas gultasveļu un dvieļus.
DS: Kāpēc trikotāžu?
J. J.: Tas ir oriģināli, krāsaini un praktiski, arī cena ir adekvāta.
E. S: Lai strādātu ar trikotāžu Latvijā, jāiegulda liels darbs sabiedrības izglītošanā. Tev jāskaidro, kāpēc tu to dari, jo trikotāža prasa stāstu, kas samazinātu distanci un neizpratni – kā šis audums uzvedīsies, vai tas burzīsies, vai tas ir uzticams. Pašlaik latviešu pircējs ir aizdomu pilns: krāsas nomazgāsies, audums zaudēs formu, diegi plīsīs. Tas liecina par līdzšinējo pieredze – līdz šim viņš nēsājis tieši tādas kvalitātes apģērbus. Tāpēc zīmīgi, ka mūsu pirmās kolekcijas pirms trim gadiem nopirka zviedru tūristi, nemaz nejautājot, kas tas ir. Cits izglītības līmenis!
DS: Kā jūs plānojat izglītot latviešu pircēju?
E. S.: Mēģinām sakārtot mājaslapu, radīt uzņēmuma publisko tēlo.
J. J.: Patiesībā latviešu tautas izglītošanas labā Evija dara ļoti daudz. Viņa regulāri sniedz intervijas Latvijas medijiem. Mēs gribam parādīt cilvēkiem, ka varam radīt svētkus un viņus apmīļot, ka varam sniegt īpašu sajūtu veikalā, kas nav salīdzināma ar lielveikala bezpersoniskumu, jo tur tu neesi nekas. Mēs gribam pierādīt, ka mākam radīt kaut ko skaistu: nevis tikai tūdaliņ tāgadiņ lietišķo mākslu, bet kaut ko, kas var stāvēt līdzās pazīstamiem modes zīmoliem. Bet jautājums (kā tajā “Duracell” reklāmā): cik ilgi tu vari izturēt?
DS: Cik ilgi izturēsiet jūs?
J. J.: Mums par pārsteigumu, cilvēkam, no malas raugoties, nereti rodas iespaids, ka mēs šeit dzīvojam zaļi. Neviens īsti neredz, ka apakšā ir sūrs, nežēlīgs darbs, kas paņem visus līdzekļus un enerģiju uz ģimenes un brīvā laika rēķina.
E. S.: Man mājās ir pirmklasnieks. Vai tiešām man jābrauc uz Milānu tirgoties?!
J. J.: Mums pilnīgi pietiktu ar šo vietu un radošo procesu, kas ļautu pakāpeniski uzaudzēt muskuļus, paplašināt klientu loku un apaudzēt mūsu zīmolu ar stāstu. Mēs labprāt dzīvotu no labsajūtas, pārdodot opīša ābolus, kurus viņš žāvējis pirtiņā. Mēs būtu laimīgi šeit, un mums nevajadzētu skriet uz Milānu tirgoties. Bet tagad mums tas ir jādara, lai izdzīvotu. Jo ar pirmo sitienu mēs nevaram dabūt Ķīnas cenas un te, Rīgā, mums ļoti pietrūkst tirgus un apgrozījuma.
E. S.: Šajā valstī valda demogrāfiski destruktīva gaisotne. Vai Rīgā ir kāds dizaina veikals, kam nedraud slēgšana? Mans paziņa, viens krievu biznesmenis, reiz teica: “Man ļoti patīk Rīga, tikai paiet nedēļa, un man šeit paliek garlaicīgi. Jūsu Rīga ir skaista un burvīga, bet tā izskatās kā taiga, tikai asfaltēta.”
DS: Kādā ziņā?
E. S.: Latvijas lielākā problēma ir tā, ka cilvēki joprojām nedomā, ko un kāpēc viņi pērk. Kad es ieeju veikalā, izdaru svarīgu izvēli – nopērku Smiltenes, nevis leišu biezpienu. Ir cilvēki, kas šo izvēli neizdara. Protams, viņiem ir tiesības paņemt lētāku, bet tikai tik ilgi, kamēr viņiem būs šis santīms. Un pienāks diena, kad šī santīma vairs nebūs, jo visu būsim atdevuši lietuviešiem. Ir jāsaprot, ka Smiltenes biezpiens ir tavējais biezpiens, lai kā tevi saistītu citi produkti. Teiksim, es aizeju uz skolu un saku, ka manējā Aleksandra šodien man diez ko nepatīk un ka uz nedēļu es paņemšu, piemēram, Beatrisi. Tieši tas pats notiek visur. Norvēģi un somi jau sen to ir sapratuši – viņiem ir pašiem savi modes dizaineri, mēbeļu ražotāji un savs “Nokia”.
DS: Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas sabiedrībai trūkt lojalitātes pret pašmāju ražojumu?
J. J.: Pietiek paskatīties, kas notiek lielveikalos. Tas ir tūrisma paveids – cilvēkam vajag daudz, un viņu pievelk izpārdošanas. Viņš vairs neizvēlas preci pēc būtības. Viņam pietiktu varbūt ar vienu cimdu pāri, bet viņš nopērk pa lēto piecus un tad vienu atstāj trolejbusā, otru pazaudē kaut kur citur. Salīdzinājumam varam teikt, ka mūsu klientes pie mums pirktos cimdus rūpīgi glabā visu gadu. Tātad jautājums ir par to, kādā mērā cilvēks pārdomā savus pirkumus.
E. S.: Sabiedrība ir neizglītota! Kamēr tevi baros – ar pensiju, pabalstiem vai bērni –, tu būsi pilnīgi bezatbildīgs. Tu “uzliec mīksto” gan latviešu zemniekam, gan latviešu kreļļu meistaram, kad izvēlies turku, ķīniešu vai poļu ražojumu. Tajā brīdī, kad tev vairs nebūs naudas, tu sapratīsi, no kurienes tā tava nauda nāca. Pēc būtības mēs visi esam radinieki. Šovasar mēs bijām Sicīlijā un aizgājām uz restorānu. Viņu ēdienkartē nebija neviena svešzemju produkta! Es neteikšu, ka Latvijā vasarā būtu ārkārtīgi trūcīgs vietējo produktu piedāvājums, bet ko piedāvā mūsu restorāni? Avokado ar garnelēm. Protams, daudz vieglāk ir pirkt salātus plastmasas maisiņā nekā no latviešu zemnieka. Un kas par to, ka kāpostam cauri izlīdis tārps? Toties tas ir dabīgs produkts. Man liekas, ka latvietim ir škrobe, ka tam otram latvietim veicas. Viņš visus uztver kā savus konkurentus. Ja mums būtu tik uzņēmumu, ka ar lāpstu varētu rakt, tad neviens nepievērstu uzmanību, veicas vai neveicas, – tā būtu norma.
J. J.: Kad tev pašam ir savs uzņēmums, pēc būtības nav izvēles – tev vienkārši jāatbalsta citi Latvijas uzņēmumi. Būtu lieliski, ja latvieši ietu nevis uz “Makdonaldu”, bet, piemēram, uz kādu latviešu beķereju, lai arī divas reizes retāk. Tad tā būtu iespēja izdzīvot mums visiem.
.jpg)
.jpg)