Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Kad un kā radās “Salons A”?
    Mēs sākām 1989. gadā, kad Rīgas Modeļu nams mani nozīmēja par direktori šajā vietā (Rīgā, Kaļķu ielā 24 – I. M.), mans uzdevums bija meklēt koncepciju un arhitektu. Aptuveni 1987.–1988. gadā toreizējais pilsētas mērs Alfrēds Rubiks realizēja ideju, ka Vecrīgas ēku pirmajiem stāviem jābūt sabiedrībai atvērtiem. Rīgas Modeļu nams tolaik īrēja telpas no pilsētas, un šeit atradās Modeļu nama apavnieku darbnīca, vēlāk žurnāla “Rīgas Modes” redakcija, kas pret ielu bija slēgta. Rīgas Modeļu nams saņēma Rubika rīkojumu, kas šis ēkas stūris jāveido atvērts. Tā  tika pieņmts lēmums, ka te varētu būt izstāžu zāle modes ekspozīcijām ar vēsturisku ievirzi. Tomēr šī ideja dzīvoja tikai neilgu laiku, jo izrādījās neauglīga – vēsturiskas izstādes varbūt varētu atļauties muzejs, taču ne tik aktīva vieta kā šī. “Salons A” tolaik atradās Rīgas Modeļu nama sastāvā, un mēs sākām izbūvēt jaunās telpas. Kad process bija pusceļā, sākās lielās politiskās un ekonomiskās pārmaiņas. Man bija jāizlemj, ko darīt – vai pastāvēt, attīstīties. Nākamā doma šeit bija  veidot aktīvu izstāžu zāli – varbūt rādīt visu Latvijas modes dizaineru darbus: firmu “Latvija”, „Rīgas adītājs”, fabrikas “Māra” izstrādājumus. Tomēr, brūkot sistēmai, sabruka arī visas fabrikas, un arī šī iecere izrādījās nereāla. Skaidrs bija viens, ka esmu uzlikta uz tādām sliedēm, kad jādomā, ko varam darīt paši. Gādājām šujmašīnas; mana ideja bija, ka pašiem vajadzīga sava līnija, kuras produktus ražotu mazsēriju cehs un uz kuras bāzes varētu veidot arī izstādes, bet nebūtu nevienam jāiet lūgties nauda. Un izdevās. Izdevās visu divdesmit gadu garumā – aizvadītā gada decembrī svinējām divdesmit gadu jubileju. Šobrīd, protams, šūpojamies, mēs nezinām, cik daudz spēka būs man un cik daudz būs ideju, kā līst no šīs bedres laukā.

Interesanti, ka jūs radāties un pārdzīvojāt pirmo – 90. gadu – krīzi?
Jā, mēs to pārdzīvojām, bet situācija tolaik bija cita. Toreizējā krīze mums bija vieglāka, jo telpu nomas maksas bija mazākas. Pašlaik viens no lielākajiem izdevumiem ir īres maksa. Šeit vajadzētu pilsētas vai valstisku domāšanu, ka šādi uzņēmumi ir svarīgi Rīgas viesiem, pilsētas tēlam un identitātei. Cik reižu dienā mēs dzirdam jautājumu: “Is it made in Latvia?"*

Kas tolaik, 90. gadu sākumā, bija jūsu klientūra un mērķauditorija?
Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, jo viegli ir strādāt vienai mērķauditorijai – vai tā ir jaunatne vai sabiedrības turīgākā daļa. Mūs apmeklē visdažādākais pircējs. Kā par mums savās slejās kādreiz rakstīja franču žurnāls Officiel – tas ir brīnums, ka vienā salonā mazmeitas izlaidumam var iepirkties trīs paaudzes. Mēs neizvēlējāmies mērķauditoriju, tāda tā bija un nāca – vai no Rīgas vai Ogres, Ventspils vai Valmieras –, brauca trijatā un iepirkās trijatā.

Vai klients bija garāmgājējs, vai tā varbūt bija Rīgas Modeļu nama slava, ka pircējs nāca un zināja, ko te vēlas?
Es varbūt savā veidā biju Modeļu nama simbols, reklāmas seja, jo Latvija tirgus ziņā ir ļoti maza. Bet tas bija arī mans entuziasms, mana pārliecība; tajā mirklī, kad gruva visa mūsu rūpniecība un Godmaņa kungs (toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis – I. M.) paziņoja, ka rūpniecības mums nebūs, jo mēs būsim tūrisma zeme, man bija instinkts saglabāt to, kas mums ir labs, mūsu vērtības. To zeltu Modeļu namā es pazinu no sava pleca, kad to laikoju kā modele un demonstrēja ārzemju skatēs.

Sākāt strādāt ar Modeļu nama meistariem?
Sākām kopā ar Modeļu namu, mums bija arī Modeļu nama izstādes, piedalījās arī citu uzņēmumu modelētāju grupiņas. Taču pamazām viss izsīka, man nepatika, ka cilvēki bija jāpierunā, jālūdzas, visi jāiedvesmo. Izveidojot mazsēriju cehu, gatavojām nelielas skates, aicinājām rīdziniekus, arī ārzemniekus, kas ieradās uz skatēm Rīgā, un es redzēju interesi un sapratu, ka tas arī tiek pirkts. Aptuveni 1995.–1996. gadā nāca priekšlikumi ar savu produkciju doties ārpus Latvijas, bet mums nebija tādas vajadzības – visu, visu varējām realizēt tepat. Varbūt vienīgā kļūda bija tā, ka nekļuvām lielāki, bet man bija sajūta, ka jāstrādā mazā modes namā, mūsējā bija mazā modes nama formula.
Mūsu darbībā esmu centusies ielikt daudz no mūsu identitātes, lai arī noteicošā lieta, protams, ir mode un par savu galveno materiālu uzskatu zīdu un mīkstākus audumus. Pēc būtības neesmu lina fane,  tomēr atgriežos pie identitātes. Man bija arī doma izcelt mūsu tautas mākslas studijas. Braucām uz daudzām ārzemju izstādēm (piemēram, Global Forum – Pasaules ekonomisko forumu Zviedrijā), vilku ārā tautiskos audumus un, lai šo domāšanu padarītu modernu, kombinēju tos ar franču gobelēniem un Austrumu mežģīnēm, lai parādītu, ka esam atvērtā pasaule ar savu identitāti.

Vai starptautiskie projekti bija modes meses vai vairāk nekomerciālas izstādes?
Mēs tik labi ražojām un pārdevām, ka slēgt starptautiskus līgumus nebija vajadzības, un dalība šajās izstādēs vairāk bija saistīta ar kultūras apmaiņas programmām. Piemēram, kultūras dienas Austrijā, minētais Global Forum Zviedrijā, kur veidotāji galākoncerta vietā bija iecerējuši modes skati, – bez mums piedalījās arī Ķīnas un Indijas modelētāji. Es uzaicināju Uldi Marhilēviču, un viņš, skatoties tērpu laikošanā, sacerēja pasākumam mūziku.

Atgriežoties pie pircēja – vai šo divdesmit gadu laikā tas mainījās?
Pircējs mainījās, ražotājam vienmēr ar pircēju jārēķinās. Ja gribi ekonomiski eksistēt, mēģinot klientu “pavilkt uz augšu”, jābūt gatavam arī panākt pretī. Sākumā varbūt vēlējāmies kaut ko košāku, skaļāku, bet pircējs nebija tam gatavs. Pēc iepriekšējo 50 gadu pieredzes bijām sevī pieticīgi, ļoti sasaistīti. Atšķirība ir milzīgi liela, šodien cilvēks ir atraisītāks, daudz brīvāks.

Bet patērētājam šodien ir arī milzīga izvēles iespēja, pieejami pasaules lielie modes zīmoli. Kāpēc lai pircējs izvēlētos Latvijas preci, un ar ko mēs šodien varam konkurēt?
Par lielajiem zīmoliem gribu teikt labus vārdus, viņi izvēlas ļoti talantīgus dizainerus. Taču konkurēt mēs varam tieši ar Made in Latvia. Vienmēr ir jautājums, ko mēs varam eksportēt tagad, kad visas iespējas ir sašaurinājušās; mana pārliecība ir, ka tā būtu bijusi vieglā rūpniecība. Mums ir jārēķinās ar savu gēnu un ar milzīgu vērtību, kas mums ir, – amata prasmi. Tam, kā šuj mūsu drēbnieces, ir izcila kvalitāte, cilvēki, kas to saprot, to arī novērtē. Pasaules zīmoli ir ļoti dārgi, un tas, kas ir lēts, ir štrunts. Arī pēdējais modernajā pasaulē ir vajadzīgs – vienmēr ir cilvēki, kam patīk kaut ko nopirkt par piecpadsmit eiro, nemazgāt un izmest laukā. Bet mums ir vērtības, ko daba mums devusi, ja amatnieciskumu saliekam kopā ar modi. Slikts tonis, bet kārtējo reizi ir jāmin igauņi, kam vieglā rūpniecība ir  uz ļoti laba viļņa: eksports no Kazahijas līdz Norvēģijai. Atceroties pagātni – stažēties Rīgas Modeļu namā kādai igauņu modes māksliniecei bija liels gods, un par tādu iespēju notika cīņa, Tallinas Modeļu nama līmenis nebija salīdzināms ar Rīgas Modeļu nama līmeni. Tagad mēs vieglo rūpniecību esam izkūpinājuši, bet igauņi – saglabājuši. Itālijā viens no lielākiem nacionālajiem ienākumiem ir vieglā rūpniecība un mode; tas ir balodis, ko mēs palaidām vējā. Tāpēc mūsu modes nama doma bija palikt un strādāt maziņiem, bet noturēt kvalitāti un labos meistarus, noturēt prasmi apstrādāt dabīgos zīdus un šifonus. Divdesmit gadu garumā tas izdevās, skatoties uz nākamo gadu, man sirdī ir tāds kā krampis, mazs stress, es nezinu, vai būs spēks.

Bet kaut ko taču plānojat?
Protams, vispirms janvārī notiek skate, ar ko atzīmējam šos divdesmit gadus. Mums ir brīnišķīgs fotoarhīvs, lieliskie modes fotogrāfi Ilga Sūna un Jānis Kreicbergs dod darbus, un mēs ceram uz laiku aizvērt tirdzniecības zāli, lai sarīkotu tajā fotoizstādi. Paši saviem spēkiem vien – bez finansiāla atbalsta – mēs to nevaram izdarīt. Ir arī izdzīvošanas plāni, bet par tiem pagaidām nerunāsim, esmu kļuvusi māņticīga.

Vai radošajām industrijām Latvijā ar tās mazo iekšējo tirgu ir perspektīva?
Mana pārliecība, vērojot Latvijas tautu, ir pārliecība par mūsu radošo potenciālu. Nezinu, vai to ir devusi izglītība vai tas ir gēns vai Latvijas stārķi. Ja viens cilvēks – kā es – ar milzīgu vēlēšanos  var dot 24 darba vietas, nomaksāt izdevumus, radīt produktu un vēl maksāt valstij nodokļus, nu kā tad ne!? Pagājušajā gadā stipri sarukām – līdz apmēram 14 cilvēkiem, un tas nebūtu noticis, ja valsts veidojums  “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ)  būtu izpratis, ka īres cenas nevar turēt “trekno gadu” līmenī. Sajūta ir, ka tevi valstī nesaprot, jo visi tie, kas ir radošās industrijas attīstītāji – tādi kā mēs – ir saudzējami, vērtīgi, mūsu ir tik maz, ka jāliek Sarkanajā grāmatā. Atmiņā spilgti iespiedusies situācija, kad mēs 2008. gadā VNĪ valdei rakstījām, ka iepriekšējo gadu īres maksas nedarbojas, tās ir kļuvušas neloģiskas, – mode ir joma, kas nekļūdīgi jūt visas vibrācijas valsts ekonomikā. Atnāca jauns cilvēks, aplūkoja telpas, apjūsmoja mūsu būvētās kāpnes un parketu, savā laikā atvestu ar manām rokām, un secināja, ka šeit slēpjas peļņas iespējas. Kad jautāju, kā tad pelnīsim, viņš atbildēja, ka šeit varētu būt restorāni, bāri, jo jūs taču ar šūšanu un ražošanu varat iet ārā no centra. Bet visās pasaules kultūras pilsētās modes nami ir centrā, galvenajā ielā! Eiropā neesmu redzējusi pilsētu, kur būtu citādāk. Apmeklējot modes meses Parīzē redzam, ka centrālajās ielās modes nami ir atvērti līdz desmitiem vakarā. Izpratne Latvijā bija, ka peļņa būs lielās lustes. Nav tā. Visam jābūt pareizajās proporcijās.

Kāda ir jūsu modes mana cenu politika? Vai latviešu jaunie dizaineri nerada priekšstatu par dizainu kā normālam cilvēkam nepieejamu parādību?
Mazai tautai – iespaidīgas ambīcijas. Ja gribi kaut ko piedāvāt kā dizainu, idejai jābūt, taču jautājums par cenu analīzi ir nopietns. Savā salonā vienmēr esam turējušies pie vidējās cenas. Un te palīdz līnija – mazsēriju ražošana. Viens modelis ir darba stundu ziņā ietilpīgs un reizē ļoti dārgs, līnija situāciju līdzsvaro. Lielākās tirāžas mums ir sasniegušas 30 vienību, taču Latvija ir maza, un mēs dažādojam konstrukciju vai audumu.

Vai “Salona A” nākotnes plānos ietilpst kāda izeja uz ārējo tirgu?
Jā, nupat pieteicāmies Eiropas Savienības programmai, lai aizbrauktu uz Japānu, tomēr, kā liecina citu modes dizaineru pieredze, lielu izredžu šajā virzienā nav. Mums ir interesants piedāvājums tepat Latvijā, un šajā brīdī tam saskatu lielāku jēgu. Jāmēģina dzīvot ar cerību un izdzīvot, taču visi nākotnes plāni pašlaik ir trausli.

 

* "Vai tas ir radīts Latvijā?" (Angļu val.)