.jpg)
Uz vienkāršo, bet provokatīvo jautājumu “Kas ir dizains?” ar tajā ietvertiem n-tiem atbilžu variantiem jau pagājušā gadsimta 60. gados Latvijas dizaina teorijas ciltstēvs Herberts Dubins atbildēja: “Dizains ir sociāla atbildība.” Augstākā dizaina izglītība savā veidā ir indikators izplūdušajam valsts dizaina procesam. “DS” gadskārtējie “reidi” Latvijas Mākslas akadēmijā atklāj, ka process lēni maina gultni un ielokās pozitīvā virzienā. “Vides mākslas” nosaukums nozarei, kas, no vienas puses, mājo zem mākslas institūcijas jumta, no otras – atrodas dizaina nodaļas tiešā pakļautībā, ir gana divdomīgs. Taču ideja par vides mākslu kā par publisko telpu vai dabu izdaiļojošiem mākslas objektiem šodien paliek old school zonā, pagātnē. Ambīcijas pamazām nomaina atbildība pret savu pienesumu publiskajai telpai – ja šāds objekts nespēj mākslas svaru celt, tas iegūst mīnusa zīmi: nevis veicina vides kvalitāti, bet gluži otrādi – pieķēpā publisko telpu. Šīgada diplomdarbos vairs nemana arī līdz šim iecienītās meditācijas zonas un paviljonus, aiz kuru sienām to autori centās norobežoties no sociuma un īstenības. Zināms, ka šī pasaule ir agresīva un uztūkusi no neatrisinātām problēmām, taču dizainers tajā ir lāpnesis, cilvēkmīlis, kurš nevis slapstās un izvairās, bet uzņemas atbildību un kalpo sabiedrībai. Dizaina sociālajai tendencei Mākslas akadēmijā attīstoties, dzīvesstila žurnāli – tie paši arī brendu ceļveži snobiem – jutīsies vīlušies. Smukuma, stilīgu lietu šajā virzienā kļūst mazāk, to vietu ieņem sociāli orientēti projekti, bieži sistēmiski procesi, kuru pamatā ir pētījumi un kuros dizains darbojas kā instruments. No vienkāršāka varianta ar otrreizējo izejvielu reciklēšanas iespējām mājas apstākļos līdz komplicētam projektam, kura tapšanā iesaistās dažādas sociālas grupas – dizaineri, amatnieki, invalīdi – un kura rezultātā tapušais fiziskais produkts ir tikai viens no guvumu līmeņiem. Dizaina process iegūst starpnozares jēgu: sadarbībā ar Banku augstskolu – tirgzinības daļa veidota Ditas Danosas vadībā – ir tapis gan viens no diplomdarbiem, gan diplomdarbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā.
Kurā brīdī iesācējs – zaļš un viszinīgs gurķis – pārvēršas nākamajā profesionālī? Tad, kad mēģina savu fantāzijas lidojumu iedabūt konvertējamā formā. Tad arī visbiežāk aplaužas. Pasaule ir pārblīvēta ar produktiem, un, lai dizainers izdzīvotu, viņa idejai jābūt konkurētspējīgai. Taču pliks idejas aizmetnis vēl nepadara tās autoru par bagātnieku. Pārprasta autortiesību apziņa bieži iegāž jaunos latviešu talantus un liek no tādiem norobežoties uzņēmējiem, nobremzējot iespējamo produktu dizaina attīstību. Dizainers nav tehnologs, tomēr ir līdz galam atbildīgs par produkta tapšanu, strādājot komandā ar inženieriem, tehnologiem, izpildītājiem un – beigās – tirgotājiem. Dizainera profesionālismu nosaka spēja radīt kvalitatīvu produktu, iekļaujoties nosacījumu ķēdē, tieši tāpat kā arhitektam ir jārēķinās ar pasūtītāju, pastāvošajiem būvnormatīviem, atvēlēto finansējumu, celtniecības iespējām un jāuzņemas sava projekta būvuzraudzība.
Latvijas situācijā studentiem dabūt “dzīves sāli” un īstenot savu projektu rūpnīcas apstākļos un vēl dižķibeles dīkstāves laikā, maigi izsakoties, nav vienkārši. Taču divi no redzamākajiem Latvijas industriālo produktu ražotājiem – “PAA” un “Nakts mēbeles” – tradicionāli ir draudzīgi Latvijas Mākslas akadēmijai un sadarbojas, pat neraugoties uz abu ražotāju zināmu skepsi pret dizainera lomu savā uzņēmumā. Vienu studiju gadu (divus semestrus) LMA Dizaina nodaļas Vides mākslas apakšnozares 3. kursa studenti mācībspēku Barbaras Ābeles un Jura Krūmiņa vadībā sadarbībā ar uzņēmumiem strādāja, lai radītu rūpniecībai piemērotus produktus, un noslēgumā piedalījās to īstenošanā ražotnēs. Studenti piedāvāja idejas, uzņēmēji deva iespēju izmantot materiāli tehnisko bāzi, darbaspēku un viņu zināšanas par tehnoloģijām un tirgu. Ko kura puse ieguva? Pieredze un viedokļi ir atšķirīgi, tomēr pāris vannu uzņēmumā tapušie produkti izskatās tik veiksmīgi, ka runā paši par sevi.
Pēteris Treicis, “PAA”: “Uzņēmums jau vairākus gadus sadarbojas ar Mākslas akadēmiju; sadarbību uzskatām par savu ieguldījumu sabiedriskā un valstiski nozīmīgā darbā – studentu ieinteresēšanā par tehnoloģijām un ražošanu, viņu praksē un kvalifikācijas celšanā. Sadarbojoties par mums uzzina plašāks – īpaši ar mākslu un dizainu saistītu – cilvēku loks. Sadarbojoties ar akadēmijas pasniedzējiem un gatavojoties semināriem ar studentiem, mēs atsvaidzinām savu pieredzi dizaina produktu radīšanas struktūrā, precīzāk nosakām darba uzdevumus, iegūstam šaura profesionālisma neiespaidotu skatu un izstrādājam neordinārus problēmu risinājumus. Galu galā mēs lieliski pavadām laiku, jo gan mums, gan studentiem un pasniedzējiem interesē tas, ko mēs darām.”
Juris Griķis, “Nakts mēbeles”: “Sadarbības ietvaros darba uzdevums studentiem bija radīt papildinājumu – citas mēbeles, aksesuārus – gultai, ko šobrīd ražo mūsu uzņēmums. Taču iznākumā studenti no uzdevuma nosacījumiem (varbūt viens no darbiem bija tam tuvu stāvošs, lai arī konceptuāli nesaderīgs ar piedāvāto gultas modeli) aizplūda “zilajās tālēs”. Sākumā ar jaunajiem autoriem strīdējos, pēc tam pieņēmu, ka Mākslas akadēmijas mācību process nozīmē spēli ar funkcionāla priekšmeta formu, saturu, jēgu, un ļāvu studentiem izpausties. Mākslas akadēmija pie šī līmeņa arī paliek, un pēc augstskolas beigšanas reālam darbam rūpniecībā jaunie dizaineri nav gatavi.”
Jānis Valdmanis, students: “Sadarbību vērtēju augstu, šajā “dizainēšanas” periodā dialogs ar rūpnieku bija ļoti kvalitatīvs. Uzsākot sadarbību, nebija māksliniecisku ierobežojumu no “PAA” puses, tikai tehniskie nosacījumi, ko gan īsti nevarētu saukt par ierobežojumiem. Ko dizaineram vēl vairāk! Tagad nedaudz pārzinu termoformēšanas iespējas.”
Ar LMA diplomdarbiem iespējams iepazīties žurnālā.
