Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Tagad, kad uz pēcpuses šļūcam aizvien dziļākā tautsaimnieciskā bedrē, nez no kurienes uzradušās balsis viedi skandina, cik nepareizi līdz šim esam dzīvojuši: mums, lūk, esot vajadzējis kaut ko ražot. Tostarp arī tad, kad industrija rullēja uz “urā” – padomju gados –, kvalitatīvam dizainam iespraukties ražošanas procesā nevedās viegli; speciālisti jau toreiz pukstēja par dizaina un rūpniecības nīkulīgo sakabi. Tāpat “jaunajos laikos” produktu dizaina domas bīdītāji tā vien žēlojas (joprojām) par neaptēsto un noraidošo “ražotāju”, kurš pamanās savus produktus realizēt (un dažkārt pat sekmīgi tirgot!) bez dizainera mesiāniskās līdzdalības. Itin kā mistiskais “ražotājs” būtu sakampis bumbiņu laukuma savā pusē un, kā grib, tā dara: negrib – un dizaineram nedod. Savā ziņā domāšanas bremze ir palikusi iepakaļ reālajai attīstībai; mūsdienu situācijā lielražotāji, kas spētu uzturēt dizainera vakanci, tikpat kā nav sastopami, labākajā gadījumā kāds no tiem iepērk atsevišķu dizainera pakalpojumu. Bet ir iespējama apgriezta sistēma: dizainers/uzņēmējs tur vadības grožus savās rokās un īsteno produktu, iepērkot pakalpojumus no ražotājiem pēc vajadzības: latviešu uzņēmēja Andra Nolendorfa vadītā kompānija Zero ar saviem gaismekļiem Zviedrijas dizaina spicē ir izsitusies, pašiem neražojot neko, vien komplektējot oriģināli projektētus produktus no pasūtītām detaļām.

Kamēr valstsvīri pārbīda figūriņas politiskajā kartē, uzņēmīgākās sabiedrības molekulas pašas meklē ceļus, kā rāpties no krīzes bedres laukā. Sevi piesaka jauns latviešu dizaina zīmols “mammalampa” – neliels sešu cilvēku uzņēmums. Tā kodolu veido trīs jaunas sievietes (pašas dēvējas par “meiteņu pulciņu”): Ieva Kalēja, Inese Arāja un Līga Grigule. Grafiskās identitātes un stila pasākumos viņas iesaista draudzenes – mākslas lokā pazīstamās mākslinieces Evelīnu Deičmani un Lieni Drāznieci. Dizaina procesā nevar iztikt bez visiem tā kolektīvajiem posmiem, tomēr skaidrs, ka dizainers ar savu vārdu šajā procesā tiek identificēts kā atslēgas figūra. Ieva Kalēja beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas (tagad Rīgas dizaina un mākslas vidusskola) vienu no mākslinieciski sparīgākajām – dekoratoru (tagad vides dizaina) – nodaļām, Latvijas Mākslas akadēmijā izglītojusies prestižajos “vizkomiešos” (Vizuālās komunikācijas nodaļā) pie Ojāra Pētersona un ar saviem projektiem bija pamanāma jau studiju laikā. Ne pārāk tipiski minēto nodaļu beidzējiem tālāk izglītību slīpējusi nevis mākslas, bet dizaina virzienā – atgriezusies Latvijā ar svaigu Milānas Domus akadēmijas maģistra grādu dizainā (2008) un pozitīvi ambicioziem nodomiem savu pieredzi īstenot dizaina tirgū. Starptautiska vide ļauj raudzīties uz procesiem plašāk un redzēt situāciju no malas. Uzņēmuma idejas ir auklētas jau pāris gadu, gan prātā būvējot tā mugurkaula skriemeļus – iespējamo produktu mesidžu, vizuālo tēlu –, gan domājot par izredzēm šos produktus materializēt. Produktu identitāte meklēta caur pasaules pieredzi – Milānas skolā satiekas studenti un kultūras no 30 valstīm. Ieva stāsta par radošiem “īssavienojumiem”, ko tur radījušas kultūru atšķirības. Taču produktu realizācijā ir jārēķinās ar Latvijā pieejamajām ierobežotajām tehnoloģijām. Gaismas ķermeņi kompānijai ir līdzsvara modelis starp objekta emocionālo tēlu un tehniskajām iespējām, gaismekļiem nav tik dziļu ergonomisku vai tehnoloģisku prasību kā, piemēram, mēbelēm. Uzņēmums plāno darboties kā producents, kas iepērk pakalpojumus pēc vajadzības, piesaistot kā amatnieku darbu, tā gatavas gaismas tehnoloģijas.

Pirmā kolekcija tapusi, ierāmējot produktu informatīvo vēsti un tēlu.  Mentalitātes, tradīciju apjausma vedusi pie lampas pirmtēliem, arhetipiem – sākotnes un dabiskuma meklējumiem. Jaunais zīmols tiecas iesaistīties “maigā karā” ar vienādoto, noplicināto, nedzīvo mūsdienu pasauli, kurā cilvēks kļūst par tehnoloģiju un tostarp masu unifikācijas gūstekni. Produkti akcentē dabisku vielu un minimālu ražošanas tehnoloģiju izmantošanu, roku darbu, primitīvu materiālu apstrādi vai vispār neapstrādātas lietas (rūsējušas virsmas, skaldītu koku), dabas elementu izmantošanu, akceptē nekonstruktīvus paņēmienus montāžas procesā (mezgli skrūvju vietā u. c.), tehnoloģisko un sadzīvisko pārpalikumu izmantošanu, kas vienā produktā apvienoti ar jaunākajām tehnoloģijām elektronikas laukā, tehnisku perfekciju un kvalitāti.

“mammalampa” piesaka pretstatos balstītas estētikas meklējumus, dizaina grupa savu īpatnējo rokrakstu saskata nejaušajā un perfektajā, brutālajā un izsmalcinātajā, pagātnes ražošanas metodes un nākotnes tehnoloģiju salikumos. Katrai lampai ir savs stāsts, ko pauž materiāli vai lietas, no kurām tās veidotas, un bieži tās dzīvo savu otro dzīvi. Akcents uz vieliskumu, konceptuālisms un mākslas klātbūtne par latviešu dizaina redzamo pazīmi izslīpējās kopš lietišķās mākslas ziedu laikiem, un kādā pavisam nesenā vēstures posmā ir izdīdzis viedoklis par mākslas destruktīvo ietekmi uz latviešu dizaina attīstību. “mammalampa” mērķtiecīgi tiecas konceptuālismu iejūgt laikmetīga dizaina ratos. Kas zina, varbūt tā no tiesas ir mūzu drošā kārts.

Topošais latviešu zīmols tēmē Eiropas tirgus ziemeļu virzienā, ko cer iekarot caur dienvidiem – ar jauno kolekciju piedalās Milānas starptautiskās mēbeļu izstādes radošākajā daļā Zona Tortona. Šobrīd ir tapuši kolekcijas pirmie prototipi, kas pavairošanas gadījumā vēl tiks tehniski slīpēti; globālais tīmeklis pašlaik ir perspektīvākais tirdzniecības placdarms, lai ķertos pie Eiropas mēroga nodomu īstenošanas.

Interneta resursi: www.mammalampa.lv; www.mammalampa.com