Kvalitāte: kā tā rodas
Produktu un pakalpojumu kvalitātes un cenas attiecības atrodas nepārtrauktā tapšanas stadijā starp patērētāju, ražotāju un tirgotāju. Patērētājs apzinās šķietamus vai patiesus gatavā produkta trūkumus, amata pratējam piemīt vairāk vai mazāk unikāla/reta spēja radīt un, visbeidzot, mijējs to risina ar līdz galam nenosakāmu mārketinga un autentiskuma apkopošanas prasmi.
Patērētāji: trūkums
No patērētāja viedokļa kvalitāte ir tas, kam pašam neatliek laika. Kvalitāte ir dzīves kvalitātes trūkums, ko var iegūt, nopērkot vai pārpērkot citu cilvēku laiku, pūles un prasmes. Labums tev rodas tad, kad tiek atrisināts īstais vai šķietamais sadzīves diskomforts. Patērētājiem, piedzīvojot ekonomisku augšupeju, pretenzijas pret preču un pakalpojumu kvalitāti un daudzveidību nemitīgi pieaug, tomēr no jauna rodas citas prasības, kuras ir vēlēšanās atrisināt. Tā, piemēram, sociālās zinātnēs tiek veikti piesardzīgi novērojumi, ka cilvēkam, kāpjot pa ekonomiskās nodrošinātības kāpnēm, trūkuma sajūta, īsta vai izgudrota, nevis samazinās, bet kļūst arvien spēcīgāka.(1) Tādējādi nedz trūkums, nedz labums nav pastāvīgi, fiksēti cilvēka emocionālie stāvokļi. Šodien laba manta visdrīzāk vairs nav tā, kas savu mūžu kalpo ilgi un uzticami.
Lietpratēji: retuma grozs
Kvalitātes pakāpe varētu tikt mērīta ar produkta spēju aizpildīt patērētājam trūkstošo, citiem vārdiem – tā funkcionalitāti. Jebkura produkta funkcionalitāti, kas sakņojas ražotāja amata meistarībā un augstvērtīgos izejmateriālos balstītā praksē, vēl nepieciešams papildināt ar ražošanā patērēto laiku un pūlēm, tikai tā veidojot retuma grozu. Jo ieguldītāja prasmes ir unikālākas un augstāka šo parametru koncentrācija, jo vērtīgāka ir pati prece/pakalpojums. Jo retāks grozs, jo plašākas iespējas tās izcenot. Ja radīšanā nepieciešamās prasmes ir arī deficītas, vienkopus grūti pieejamas, tad arī laba kvalitāte vērtējama kā deficīta. Tādējādi rezultātā kvalitātes labums ne vien tiek papildināts no praktiskajām produkta lietojuma funkcijām, bet iet rokrokā ar ražojuma ieguldītāja retumu.
Mijēji: stāstītie stāsti
“Ziloņkaula torņa” spriedumiem par to, kas cenā ir pirmatnējāks un noteicošāks – funkcionalitāte, vai ieguldījums, pa vidu nostājas rosīgs mehānisms: tirgus. Mārketings uzņemas lomu veidot, apkopot un jaunradīt stāstus par “Šveices precizitāti” ‚“vācu kvalitāti”, “franču izsmalcinātību”, “skandināvu minimālismu” vai vienkārši “paaudzēs uzkrātu pieredzi”.Nostāsti šķietami risina gan patērētāju, gan radītāju intereses pēc cenas un kvalitātes. Tomēr tiem var būt visai attāls sakars ar kvalitāti pēc būtības. Arvien grūtāk saprast, vai maz lietpratējs un patērētājs spēj pārbaudīt senos pieņēmumus, ka labas kvalitātes kritērijus joprojām nosaka ieguldītais laiks, pūles, amata prasmes retums. Iespējams, kvalitātes un cenas attiecības drīzāk risina mijēji: iepakojums, kas atgādina kvalitāti un autentisks pavadošais stāsts, kas pārliecina vēl šaubīgos?
Cena: Latvijas konteksts
Runājot par labu kvalitāti (dizainu) Latvijā iznākošā žurnālā, nepieciešams minēt tos, kas tad mums varētu radīt šos labās kvalitāte produktus. Vadoties pēc mācību iestāžu beidzēju skaita un patentēta dizaina paraugu apjoma, Latvijā tādu vienmēr ir bijis maz. Ja uz kvalitātes radīšanu raugās no ieguldījuma un retumu groza, tad tādu visdrīzāk kļūs vēl mazāk.
Paralēli stabiliem negatīvas demogrāfijas rādītājiem (piedzimst mazāk nekā nomirst) kopš iestāšanās ES Latviju darba meklējumos atstājuši 50–120 tūkstoši iedzīvotāju. Protams, aptuvenais skaitlis ir kaitinošs. Precīzākas ziņas grūti iegūstamas, jo lielākā daļa aizceļojošo savu emigrēšanas faktu atbildīgajās valsts iestādēs nefiksē. Tomēr lielākā daļa ir darbaspējas vecumā, t. i., 20–40 gadus veci.(2) Turklāt 2008. gada aptauja liecina, ka 67% vidusskolas beidzēju savu nākotni saista ar studijām un darbu ārvalstīs. Tas nozīmē, ka, raugoties uz kvalitātes radīšanu no unikalitātes un retuma pozīcijām, Latvijā turpināsies grūtības ar jaunradi.
Pat ja pieņem, ka uz kvalitatīvu jaunradi izceļošana neattiecas, tā noteikti attiecas uz kvalitātes patēriņu. Šādā izpratnē dizaina tirgus Latvijā nekad nav bijis pārāk plašs, un tas nav nekāds jaunums. Tomēr visām jaunattīstības valstīm pazīstams fenomens, ka patērētājs ir jāaudzina un jāizglīto. To darot, nākotnē, patērētājs aug līdz ar preces/pakalpojuma radītāju, kamēr izveidojas neliela, tomēr dzīvotspējīga “niša”.
Tomēr arī šeit pastāv izaicinājumi. Pirmām kārtām jau pašreiz vairāk nekā 30% iedzīvotāju Latvijā ir pensijas vecumā. Nemainoties imigrācijas politikai, 2020. gadā Latvijā iedzīvotāju, kas vecāki par 65 gadiem, būs vairāk nekā 18–20 gadus sasniegušie. Tas savukārt nozīmē, ka tīri skaitliski laba preču kvalitāte Latvijā paliks dārga. Būs ierobežots skaits cilvēku ar brīviem līdzekļiem, lai iegādātos sev dzīvei trūkstošo. Pat ja nodrošinātības līmenis pensijas vecuma grupā paaugstināsies, patēriņa intensitāte visdrīzāk nepaaugstināsies. Otrs izaicinājums kvalitātes un cenas attiecībās ir fragmentēta auditorija. Tā iedzīvotāju daļa, kas ir ieinteresēta un manevrēt spējīga augstākas kvalitātes patērēšanā, tomēr svārstās savās prasībās pēc precēm un pakalpojumiem. Tiesa, svārstīgs un fragmentēts patērētāju tirgus pastāv arī vērienīgu tautsaimniecību ietvaros (piemēram, ASV), tomēr tajos pietiek vien kvalitatīvi “apvārdot” vienu no šādām grupām, lai dinamiskie rādītāji amatniekam radītu sirdsmieru. Latvijā tas būs mazliet izaicinošāk.
Iespējas: topošā sabiedrība
Viens pašsaprotams, tomēr Latvijā nicināts risinājums ir noieta tirgu meklēšana citviet pasaulē. Censties atrast cenas vai radošās izdomas trūkumus piesātinātos kaimiņu tirgos un raudzīt tos aizpildīt, pirms kāds cits tos pamanījis. Otra – īstenībā līdzīga – iespēja ir radīt preces un pakalpojumus sabiedrībai, kas vēl atrodas tapšanas procesā. Nākotnes Eiropas sabiedrība ir novecojoša, ilgdzīvojoša, tomēr radīt kāra un salīdzinoši mobila. Līdzīgi apvāršņi sagaida arī nākotnes Latvijas teritoriju. Latvijas gadījumā vairāk vai mazāk skaidrs, ka cilvēkam atrasties nodarbinātībā nāksies līdz pēdējam brīdim, jo nodokļu slogs arvien palielināsies, sociālie pakalpojumi aprūpes ekonomikā būs arvien pieprasītāki un valsts, kā mēs to pazīstam, pilnīgi noteikti nespēs visu to nodrošināt. Tas ir šķietami garlaicīgāk, tomēr sniedz vismaz četras iespējas. Pirmkārt, dod iespēju paplašināt mūsu izpratni par jaunradi, aiznesot eksaltēto radošumu iedzīvotājam un viņa ikdienas solim. Otrkārt, tas ir izaicinājums darboties vēl nenokartētā, neskaidrā teritorijā, kur vajadzības šķiet pieaugam ik dienas un piedāvājums ir niecīgs (bērns bērnudārzā 2011. gadā). Treškārt, ļauj pārbaudīt jaunradīto uz sabiedrības kopuma, kas citā valstī pēc tās apjoma kvalificētos vien kā viena no mērķgrupām. Ceturtkārt, īstenojot mūsdienīgu kvalitātes tapšanas kombināciju, līdztekus lietpratējam iesaistīt lietotāju/saņēmēju un paplašināt stāstīšanu un vēstīšanu (mārketingu) līdz grupām, kas līdz šim nav bijušas interesantas (vecāka gada gājuma cilvēki). Un veiksmes gadījumā jaunās Latvijas preces un pakalpojumus tiražēt citviet Eiropā!!!
(1) Taleb, Nicholas T. Fooled By Randomness: The Hidden Role of Chance in Life and in the Markets. New York: Penguin, 2007, p. 259.
(2) Krišjāne, Z. The Geographic Mobility of the Labour Force, 2007. Sk.: www.mg.gov.pl/NR/rdonlyres/EECFD29E-4EE1-4B81-B38B-3421FD74C13E/49042/ZaigaKrisjane.pdf.
.jpg)
