Pērnās vasaras dizainam veltītā diskusija “Vai dizainam būt Latvijā?” bija sapulcējusi vairākus simtus nozares profesionāļu, un uztūkušu problēmu atklājās tik daudz, ka sarunas lāgā nespēja vērpties grodā pavedienā. Taču viena vaina, pašiem dalībniekiem nemanot, izblīda pāri visām citām. Pat profesionālā vidē dizaina jēdzienam ir tik daudz seju un tik daudz nozīmju, ka spēles noteikumi kļūst miglaini vai pat pavisam izšķīst – katrs ar “dizainu” saprot kaut ko citu un runā savā frekvencē. H2E sevi pozicionē dažādi – gan kā radošo laboratoriju, gan kā dizaina biroju. Visiem skeptiķiem, kuri taurē, ka Latvijā dizaina nav, nav bijis un tik šaurā tirgū nevar būt pēc definīcijas (kā tiem, kuru iztēlē īstenais dizains ripo pa konveijera lenti tranzistoru vai telefona aparātu izskatā, tā tiem, kam dizaina idejas dzīvais iemiesojums šķiet itāļu superstārs stilīgās saulenēs un melnā kreklā), H2E savus projektus var izlikt kā metodisko materiālu, lai ar uzskates līdzekļiem rādītu, kas mūsdienās ir dizains. Proti, starpnozare. Starpdisciplināra joma ar augstu intelektuālo un radošo potenciālu, kas spēj saslēgties ar citu nozaru profesionāļiem, lai radītu kvalitatīvus produktus visdažādākajos virzienos.
Divus pastāvēšanas gadus deviņu cilvēku birojs H2E atzīmē ar blīvu darbu virkni – grafiskā dizaina un grafiskās identitātes, izstāžu ekspozīciju, interjera un pilsētvides projektiem, pieprasījuma gadījumā gatavs radīt kā produktu dizainu, tā nemateriālus produktus – dizaina stratēģijas, pētījumus un konsultācijas. Tāds blīvums un intensitāte pāris gadu laikā nav izauklēti no nulles cikla – biroja īpašnieki Holgers un Ingūna Eleri pieredzi slīpējuši gandrīz desmit gadus (arī birojos “Pieci ezeri, kur vilcenei dzert” un “Pieci ezeri”). Paši par biroja potenciālu uzskata labu dažādu skolu izglītību un ar augstāko dizaina izglītību joprojām ir visciešākajā sakarā. Holgers tur grožus latviešu dizaina izglītības spicē – vada Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļu, Ingūna ir LMA Vides mākslas katedras docente. Iespējams, ka birojs “nerullē” pa šauras specializācijas sliedēm, bet ņem platus apvāršņus arī tāpēc, ka īpašnieki ir radoši mākslinieki un pazīstami ar individuāliem projektiem (rīkojuši grupu un personālizstādes, Holgers – bez citiem varoņdarbiem – ir Rīgas akustiskās koncertzāles projekta līdzautors). Pārējie biroja darbinieki izglītojušies Latvijas Mākslas akadēmijā (Tatjana Raičiņeca beigusi studijas stikla mākslas apakšnozarē, tagad maģistrantūrā studē glezniecību, Aleksandrs Beznosiks ieguvis maģistra diplomu funkcionālajā dizainā, funkcionālā dizaina studijas maģistrantūrā turpina arī Aija Hincenberga), Ekonomikas un kultūras augstskolā (Ingmārs Kārkliņš izglītojies kā kultūras menedžeris), Baltijas Starptautiskajā institūtā (Elīnai Pavlovskai ir bakalaura grāds datordizainā), Lozannas Mākslas un dizaina augstskolā (ECAL) Šveicē (Ilze Kalnbērziņa-Prā ieguvusi bakalaura diplomu industriālajā un produktu dizainā, viņas diplomdarbu žurnāls Icon uzskatījis par ievietošanas cienīgu savā interneta versijā 14 jauno dizaineru izlasē no visas pasaules Wallpaper Graduate Directory 2009), vienam no darbiniekiem birojs patlaban finansē studijas jomā, kas Latvijas izglītības sistēmā tikko kļuvusi pieejama – uzņēmumu vadīšana radošajās industrijās Banku augstskolā (programma sagatavo vadītājus uzņēmumiem, kuru darbība saistās ar radošu darbu, Dagnijai Balodei tā būs trešā augstākā izglītība). Ja neskaita īpašniekus, pārējo H2E sastāvu veido jaunieši, tomēr studentu – pasniedzēju attiecības “radošajā laboratorijā” nedarbojas. Darbs birojā risinās pēc paritātes principiem, idejas top kolektīvi un komandā. Zinot katra komandas dalībnieka intereses un iespējas, tiek izvirzīti uzdevumi, un katrs strādā savā, pašam tuvā un spējām adekvātā virzienā. Darbinieki domā dažādi, un bieži tieši atšķirīgā pieredze savienojumā ļauj ne tikai celt, bet arī nest: idejas ģenerē idejas. Pateicoties daudzpusībai, jau biroja ietvaros iespējams nosegt dizaina segmentu. Atsevišķos projektos tiek iesaistīti papildspēki vai problēmas tiek risinātas kopā ar pasūtītājiem, kas ir profesionāļi citās nozarēs (arhitekti, literāti, zinātnieki utt.), izmantojot viņu specifiskās zināšanas. Panākumu atslēga visdrīzāk ir rutīnas trūkums, komanda gūst radošu apmierinājumu no darba procesa, katrs uzdevums ir atšķirīgs, bieži intelektuāls izaicinājums. Saslēdzoties ar citām sfērām, notiek ideju apaugļošanās un gūšana dodot. Kāda ir H2E tuvākās nākotnes perspektīva? Birojs sakās šimbrīžam sasniedzis optimālo izmēru un horizontāli plesties pašlaik neplāno – pie pārliecīgas kvantitātes robežas uzglūn minētā rutīna un konveijera darba metode. Toties attīstībai vertikāli – kvalitātes virzienā – griestu nav.
Eleri apbalvojumu laurus par saviem darbiem plūkuši vēl iepriekšējo biroju ietvaros (uzvara Latvijas arhitektūras gada skates iekštelpu dizaina nominācijā par ekspozīciju ““Grindeks” izaugsmes galerija” (2006) u. c.), prēmēti arī H2E darbi (balva par labāko grāmatas dizainu grāmatai “Process. Kā rodas laba arhitektūra?” Map Latvia rīkotajā konkursā map contemporary 2008 un Jūrmalas gada kultūras balva par Jūrmalas pilsētas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas dizaina koncepciju un realizāciju (2008)). No visiem biroja darbiem, kas bijuši vai joprojām ir aplūkojami publiskajā telpā – daži gan ārpus Latvijas robežas –, šeit īpaši minēt gribu tikai divus, kuri paliks ārpus sabiedrības redzesloka. Informācija par vienu nav publiski pieejama, otrs netiks īstenots. Kopā ar pieaicinātiem speciālistiem – Aiju Freimani un Ervīnu Pastoru – H2E uzvarēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rīkotajā konkursā par projekta “Dizaina audits un dizaina konsultācijas 15 (piecpadsmit) Latvijas maziem un vidējiem rūpniecības uzņēmumiem” īstenošanu (2007). Projekta gaitā birojs testēja noteiktu skaitu latviešu uzņēmumu, analizējot tajos dizaina kvalitāti un iespējas, un katram no tiem izstrādāja stratēģiskus ieteikumus. Atzinumi par katru uzņēmumu saturēja konfidenciālu informāciju, kas varētu ietekmēt to ekonomisko situāciju. Tomēr H2E izdarīja arī vispārīgus, konkrētos uzņēmumus un to intereses neskarošus secinājumus – apsekoto uzņēmumu skaits bija pietiekams noteiktai latviešu dizaina situācijas analīzei. Diemžēl šīs vispārinošās informācijas publiskošanai – uz ko cerēja arī žurnāls “Dizaina Studija” – Investīciju un attīstības aģentūra nepiekrita. Bet ieguvēju pēc šāda par nodokļu maksātāju naudu veikta pētījuma rezultātiem varēja būt vairāk nekā tikai skaitītie uzņēmumi. Valsts ekonomiskās krīzes (jeb “ķezas”, kā trāpīgi izteicās kāds radio žurnālists) apstākļos atbildīgās amatpersonas paziņojušas par viena no lielākajiem Latvijas muzejiem – Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja – likvidāciju, procesu maigi piesedzot ar “reorganizācijas” vārdu. Ja var cerēt, ka muzeja krājums no tiesas netaps iznīcināts, bet izdalīts radniecīgām institūcijām, tad plānotajai un projektu stadijā uzsāktajai muzeja rekonstrukcijai, kurā jau bija investēti līdzekļi, ir pārvilkts krusts. Arī vienpadsmit jaunām pastāvīgajām ekspozīcijām “11 noveles par latviešu literatūru”, pie kurām sadarbību ar muzeja speciālistiem bija uzsākusi radošā laboratorija H2E un kuras varēja kļūt par notikumu Latvijas muzeju kultūrā. Katrai ekspozīcijai – “novelei” – kāds no muzeja literatūrzinātniekiem bija izstrādājis savu “stāstu”, kura vizuālajai izstāstīšanai dizaineri bija sagatavojuši konceptuālas idejas (latviešu literatūras vēstures izklāstam tika lietoti tēlaini kodi, piemēram, “Pilsēta” un “Zeme” stāstīja par latviešu literātu piederības izjūtu, “Pasaule” pētīja literatūras ietekmes zonas u. c.). Tomēr gribas cerēt, ka ekonomiskajai ķezai ar mediju dāsni piesolītajām blaknēm – bezdarbu, depresiju un citām šaušalām – Latvijas iedzīvotāji, tostarp kā dizaineri, tā dizaina patērētāji, nedomā padoties: kas vieniem krīze, citiem – iespēju lauks. Kā tajā spēs iegrozīties radošās industrijas, lai pierādītu, ka izglītība un profesionālisms ir instrumenti konkurētspējai? Ticu, ka H2E joprojām būs zirgā.
.jpg)
