“Dizaina Studija” uzsāk izzināt universālā dizaina pielietojumu Latvijas situācijā. Dizains visiem jeb universālais dizains mudina ne tikai aizdomāties par publiskās telpas pieejamību, bet arī apzināt sabiedrības nevērību un aizspriedumus, kuri balstās visai apšaubāmos priekšstatos par to, kas ir “normāls”.
Seminārs un radošā darbnīca
Aizvadītā Dizaina mēneša ietvaros jēdzienu “dizains visiem” aktualizēja Dizaina menedžmenta klubs, rīkojot semināru un radošo darbnīcu. Semināru atklāja Pete Kerčers (Pete Kercher), Eiropas Dizaineru asociācijas eksperts (Bureau of European Designers Associations) un viens no EIDD (European Institute for Design and Disability) dibinātājiem. Pete Kerčers iztirzāja “dizains visiem” koncepcijas būtību un vēsturisko attīstību, norādot, ka Latvija ir sasniegusi to attīstības līmeni, kad par dizainu būtu jāsāk domāt stratēģiski. “Dizains problēmas pārvērš izaicinājumos, nodrošinot līdzekļus, lai mazinātu atsevišķu sociālu grupu izolētību. Nevajag domāt, ka dizaina uzdevums ir panākt integrāciju, kas nozīmētu, ka visi ir vienādi. Dizaina mērķis ir sociāla iekļaušana – saglabājot atšķirības, tiek domāts par visām iesaistītajām pusēm,” uzskata Kerčers.
Savukārt radošās darbnīcas laikā dizaineri strādāja pie diviem uzdevumiem – bērnu rotaļu laukuma moduļu dizaina un mēbeļu un tirdzniecības centra “Spice” jaunas norāžu sistēmas izstrādes, kas atvieglotu navigāciju gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan vecākiem ar bērnu ratiņiem, gan pašiem bērniem. Radošās darbnīcas noslēgumā žūrija izvērtēja iesūtītos darbus un apbalvošanai izvirzīja Lauru Danilāni un dizaineru grupu – Lindu Amatnieci, Vitu Matīsi, Arti Leilandu un Annu Vērdiņu.
Universālā dizaina izpratne
Turpinot izpēti par universālā dizaina izplatību un tā pielietojumu Latvijā, par pieturas punktu “Dizaina Studija” izvēlējās Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Universālā dizaina jēdziens nu jau četrus gadus aktīvi rosina jauno dizaineru radošos prātus asociētās profesores Barbaras Ābeles kursa “Vizuālā kompozīcija” ietvaros, kur studenti tiek mudināti risināt vides problēmas, to skaitā domāt arī par vides pieejamību ikvienam. Studiju laikā noris sadarbība ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” un Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju “Sustento”. Par paveikto un iecerēto stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Barbara Ābele, kā arī akadēmijas studenti un absolventi.
Universālā dizaina definīcija varētu skanēt šādi: tas ir dizains, ko var izmantot visi cilvēki bez nepieciešamības to pielāgot. Barbara Ābele raksturo universālo dizainu kā neredzamu – to pamana tad, kad par to nav padomāts, piemēram, kad cilvēks ratiņkrēslā nevar iebraukt kafejnīcā vai bērns netiek klāt uz bāra letes atstātajai kakao krūzei. “Tas nav smukais, pārsteidzošais dizains, un estētiskās kvalitātes tam nav izšķirošas. Galvenais universālā dizaina uzdevums ir padarīt vidi pieejamu visiem cilvēkiem, tāpēc to arī sauc par “dizainu visiem”. Dizains visiem patiešām ir domāts visiem un visam, nevis cilvēkiem, kas ir fizioloģiski vai patoloģiski citādāki. Piemēram, bērnība vai vecums ir pilnīgi normāls fizioloģisks stāvoklis,” stāsta Barbara Ābele.
Tiem, kas apmeklēja Dizaina menedžmenta kluba rīkoto semināru, bija iespēja izjust universālā dizaina aktualitāti “uz savas ādas”, turklāt šis paņēmiens darbojas arī tad, kad to atstāsta. Semināra sākumā lektors Pete Kerčers piecēla kājās visu zāli. Tad viņš lika apsēsties tiem, kuriem mājās ir cilvēki ar invaliditāti, tad tiem, kuriem mājās ir cilvēki vecumā virs astoņdesmit gadiem, tad – kuriem ir bērni, kas nēsā brilles, kas reizi dzīvē ir lauzuši roku vai kāju, kas bijuši stāvoklī, slimojuši ar gripu un tā tālāk. Protams, galu galā neviens nepalika, kājās stāvot. “Šis paņēmiens ir triviāls, bet ļoti iedarbīgs,” atzīst Barbara Ābele. “Tas sniedz visvienkāršāko atbildi. Ikviens no mums neatkarīgi no sava sociālā stāvokļa kādā dzīves posmā izjūt kādu neērtību.”
Sadarbības projekti
Barbara Ābele par sadarbības pieredzi stāsta: “Pirmo reizi pievērsāmies universālā dizaina tēmai pirms četriem gadiem. Toreiz jutām intuitīvu pienākumu sazināties ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, un vienojāmies aiziet uz invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons”. Turp devāmies nodurtām galvām un ar smagu sajūtu, ka mums būs jāuzsāk saruna par invaliditāti.
Mūs sagaidīja vadītājs Ivars Balodis un palīdzēja tikt galā ar psiholoģisko barjeru. Vēl birojā bija trīs četri ļoti aizņemti cilvēki, kas pameta savus darbus un atnāca ar mums runāties. Soli pa solim mūsu saruna risinājās arvien spraigāk. Mēs vaicājām: “Kā dizaineri var jums palīdzēt?” – un mums atnesa lielu kasti, kas bija pilna ar ziedojumiem un dāvinājumiem – lietām, kuras piemērotas konkrētai vajadzībai: gāzes kloķīši, īpaši dizainēti trauki, rīki zeķu uzvilkšanai, ierīces, kas palīdz piecelties. Nācās atzīt, ka tādas pagatavot nevaram, jo mums trūkst tehnoloģiju, tomēr centāmies saprast, kā mēs varētu būt noderīgi. Tad mums pastāstīja dažus piemērus: vienam no “Apeirona” pārstāvjiem Raimondam ar iegūtu muguras traumu ļoti patīk spēlēt kārtis, taču viņš tās nevar noturēt rokā, kāds cits regulāri apdedzina pirkstus, kad ir iedzēris, jo aizmirst, ka tur cigareti. Mums atnesa speciālo literatūru, kur bija minēts trenažieris, kas paredzēts, lai cilvēki ar invaliditāti varētu mīlēties. Tā pamazām nāca atskārsme, ka problēmas ir mums, nevis viņiem, un ieguvām spēju nemulstot sarunāties.
Ivara Baloža nostāja ir diezgan drastiska. Viņaprāt, nav jāpalīdz viņu vietā kaut ko izdarīt, bet jārada atbilstoša vide, apstākļi un instrumenti, lai katrs pats varētu par sevi rūpēties un spētu būt aktīvs. Sadarbība ar tādām apvienībām kā “Apeirons” vai “Sustento” jaunajiem dizaineriem sniedz papildu iespēju iegūt vairāk informācijas un zināšanas, un tas netiek darīts tikai pienākuma dēļ. Tomēr mācību procesā jaunajiem dizaineriem būtu jāsaņem vismaz ievadkurss par vides pieejamības tēmu.
Navigācija publiskajā telpā
Vides pieejamības jautājums liek aizdomāties par navigācijas iespējām. Barbara Ābele norāda, ka Rīga ir nepieejama pilsēta daudzu iemeslu dēļ. “Vai mēs spējam pārvietoties no Imantas un Purvciemu, no centra uz Ķengaragu? Tas vairs nav jautājums tikai par invaliditāti! Pilsētā trūkst norāžu un līdz ar to valda liela neskaidrība. Mēs paši nezinām, kur iet savā pilsētā, nemaz nerunājot par iebraucējiem.”
Kā pozitīvu piemēru var minēt pārmaiņas, ko Liepājas centrālajā daļā iniciēja Liepājas neredzīgo biedrība. Ņemot vērā, ka dzeltenā krāsa ir tā, ko vājredzīgs cilvēks uztver vislabāk, biedrības pārstāvji paši par saviem līdzekļiem pilsētu nodzeltināja: nokrāsoja dzeltenus luksofora stabus, gājēju pārējas malējās svītras, trotuāra malas. Šis piemērs uzskatāmi parāda, ka, garantējot vides pieejamību, milzu investīcijas nav nepieciešamas. Atvēlēt durvīm mazliet platāku ailu; veidojot interjeru, ievērot kontrastu principu; vadīt vājredzīgos cilvēkus ar apgaismojuma palīdzību – svarīgākās lietas var panākt ar tām pašām izmaksām, pārdomātu dizainu un precīzi izpildītu darbu.
.jpg)
