Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Arhitektūru un dizainu kā nedalāmu pāri apliecina arhitekti, kas tradicionāli kuplina Dizaina dienas (pagaidām tā, ne otrādi). Atklāšanas burziņš nebija piedzīvojis tik daudz jaunu ļaužu, ka tai bija jānotiek zem klajas debess, un vecais nams – projekcijas uz savas sejas. Zem “Dizains. Nākotne” karoga Latvijas Arhitektūras muzeju bija ieņēmusi ņiprākā Latvijas topošo arhitektu daļa – ņemos apgalvot, ka šie nebūs pazuduši arī pēc 20 gadiem, – t. i., Rīgas Tehniskās universitātes studenti, kas paguvuši lietot Erasmus studentu apmaiņas programmas piedāvātos labumus, lai papildinātos arodā dažādās Eiropas augstskolās. Izstādes Eksports@home ideja bija skaidra uz vietas – katrs students rāda, ko aizrobežās smēlis, ar ko savu šarmējusi katra svešā skola un vieta. Tostarp jautājums “kā rādīt” iestrēga par profesionālu pārbaudījumu ārpus mācību programmas: katra autora pienesums kopā raibu raibais, un muzeja – Rīgas senākās dzīvojamās mājas – izstāžu zāle taisni baksta uz divkauju laikmetīgu arhitektūru (šad tad svinot uzvaru pār ekspozīciju). Izstādes ģeogrāfiskajā kartē 19 dalībnieki iezīmēja 15 vietas, jo tieši tik mentāli un fiziski attālinātās augstskolās slīpējās izstādē pārstāvētie jaunie talanti. Katra autora paša rokās palika sižeta pavediens, kā atvēlētās metrāžas divās dimensijās izstāstīt stāstiņu par iegūto un sajusto svešajā zemē un skolā; dažam vēsts vērpās veiklāka, citam – paplūdusi. Toties kuratoru komanda (Arnita Ārmane, Santa Matule, Ints Menģelis, Kārlis Melzobs, Elēna Melzoba, Laura Pelše, Dagnija Smilga) par ekspozīciju nopelnīja augstākās balles. Agresīvā izstādes telpa tika savaldīta ar elementāriem, nedārgiem un efektīviem līdzekļiem, no kartona kastēm sabūvējot arhitektoniskas, vēlāk utilizējamas konstrukcijas. Mūsdienās dizains domā ekoloģiski – paraugstunda tiem kuratoriem, kas citkārt pāris nedēļu ilgā skatē iegāž kapitālu, no kura paēduši būtu ja ne Āfrikas badacietēji, tad mērena sociālās aprūpes iestāde gan.

Tomēr jautājums par arhitektūras izglītības kvalitāti paliek, un “latvji, brauciet jūriņā” nevaid zaudējis asumu – pie noteikuma, ka pēc tam brauc mājās. Lai izzinātu dabūto, pasaules telpu atverot, “Dizaina Studija” aicināja uz ekspresintervijām dažus izstādes dalībniekus, kas skolojušies savstarpēji dažādās Eiropas augstskolās.

SANTA MATULE,
vienu semestri mācījusies Vīnes Tehniskajā universitātē (Austrija)

Kādas ir lielākās mācību procesa atšķirības Rīgā un Vīnē?
Vīnē students studiju procesu vairāk organizē pats, protams, paredzētās programmas ietvaros, un pats regulē tā sarežģītības pakāpi. Studiju priekšmetus iespējams sakārtot pa blokiem, piemēram, vienu gadu apgūstot tikai tehniskos priekšmetus, citu – projektēšanu utt. Tostarp uz dažiem izvēlētajiem priekšmetiem ir jāpiesakās savlaicīgi, jo tajos ir ierobežots studentu skaits. Studiju process tādā kārtā var vilkties pat gadiem, un nereti tā arī notiek, jo studentiem ekonomiskā situācija ir salīdzinoši labvēlīgāka. Augstskolas pluss ir lielā pieejamība un atvērtība. Viens stāvs ir atvēlēts tikai studentu vajadzībām, kur katrs var nākt un strādāt jebkurā sev piemērotā laikā. Vienā lielā telpā (kas gan sesiju laikā ir pārlādēta) studenti veido maketus, cits citam palīdz, kontaktējas. Tā ir iespēja attīstīties sociālā vidē, un tas, manuprāt, ir vislielākais bonuss. Studiju organizēšanai vairāk tiek izmantotas jaunās tehnoloģijas, piemēram, projektēšanas uzdevumu tēmas var izvēlēties internetā, arī bibliotēkas pakalpojumus, un ir jāiemanās tās lietot. Tostarp valodas barjeras nebija – Vīne ir internacionāla pilsēta, un visi runā angliski.

Vai jūtamas kādas mentālas atšķirības, teiksim, reģionāla domāšana darba procesā vai rezultātā?
Vīnē valda vieglums (ar to es nedomāju atvieglotu studiju procesu vai pazeminātas prasības). Tā drīzāk ir elastība, daudzveidīga un manā izpratnē brīžam atšķirīga pieeja mācību uzdevumiem. Tā, piemēram, trīsdimensiju modelēšanā mūsu uzdevums bija “starptelpas” (tukšuma starp kādiem priekšmetiem) atrašana, ko vajadzēja materializēt, pēc tam sadalīt griezumos, no kuriem radīt jaunu, telpiski pamatotu formu, un to vēl savienot ar kādu funkciju; uz nodarbībām nācās staipīt līdzi ap 10 kg māla.
Cik liela nozīme jauno arhitektu tehniskajā augstskolā ir “tēlojošām” disciplīnām?
Studentu līmenis Vīnes Tehniskajā universitātē ir nevienmērīgs, priekšzināšanas – dažādas, ir lietas, kas tiek mācītas no pašiem pamatiem. Studenti apgūst gan zīmēšanu, gan gleznošanu, bet kursā, kas saucas “Vizuālā valoda”, kompozīcijas un perspektīvas pamati tiek apgūti caur fotogrāfiju, pašiem fotografējot un pēc tam kadrējot pilsētvidi, piemēram, meklējot haosā ideālo kadru, kopsakarības. Man pašai kāda uzdevuma rezultātā radās komikss.

MADARA EISAKA

MADARA EISAKA,
vienu semestri mācījusies Lundas Tehniskajā universitātē (Zviedrija)

Kādas ir galvenās atšķirības studiju organizācijā Rīgā un Lundā?
Universitātē galvenokārt apguvu projektēšanu, un studiju modelis tur ir radikāli citāds. Galvenais uzsvars veltīts pašai projektēšanai, un visas teorētiskās lekcijas lielākoties pakārtotas tai. Projektēšanā studenti var brīvi izvēlēties sev tīkamo studiju – no praktiskām līdz utopiskām –, piemēram, “Dzīvojamā apbūve” un citas. Es izvēlējos studiju “Eksperimentu laboratorija”, kuras vadītājs argentīnietis galvenokārt darbojās kā koordinators, organizējot vieslektorus no dažādām pasaules malām. Mums bija iespēja, piemēram, strādāt utopiskās arhitektūras klasiķa Pītera Kuka vadībā. Lekciju kursi ir īsi, un jādarbojas ar lielu atdevi, padarītais jāparāda gandrīz katru dienu. Citāda ir arī vērtēšanas sistēma. Lundā nav atzīmju, darba rezultāts tiek novērtēts kritiskā diskusijā ar darba autoru; vērtējumam tiek piesaistīti neatkarīgi eksperti, arhitektūras prominences no ārpuses. Students noskaidro savas veiksmes vai kļūmes analīzes procesā, ir pilnīgi cits gandarījums par darbu. Augstskolas ieguvums ir lielā atvērtība – universitāte studentiem ir pieejama 24 stundas diennaktī, arī datorklases. Tā ir vieta, kur studenti satiekas, veidojas savs komunikācijas modelis. Zviedrijā studenti studiju laikā algotu darbu nestrādā, viņus neskar Austrumeiropai raksturīgās problēmas, un reizēm man skandināvi liekas pārauguši bērni. Latvija dod praktiskāku attieksmi pret lietām.

Vai ir kas īpašs, svarīgs, atšķirīgs mācību metodikā?
Studenti netiek ierobežoti ar obligātiem tehniskiem nosacījumiem, visi ir atvērti idejām. Ja kādam diplomdarbā netīk izmantot digitālas vizualizācijas, viņš var strādāt brīvrokas zīmējumā un skiču tehnikā. Augstskola mācību procesā mēģina iesaistīt jaunās tehnoloģijas, piemēram, kāds uzdevums bija 1–2 dienu laikā radīt filmiņu, tas nozīmēja attīstīt savu ideju, izmantojot tikai šo mediju un kustību. Tai pašā laikā maketēšanai ir grandioza tehniskā bāze – kokapstrādes un metālapstrādes darbnīca, varēja pat liet betonu. Materiālu apguve universitātē tiek realizēta caur praktisku pieredzi, un atsevišķos projektēšanas uzdevumos bija iespējams īstenot gatavu mēbeli.
Vai ir kaut kas tāds, kas raksturo Lundas mentālo savpatnību? Jēdziens “skandināvu arhitektūra” pasaulē tiek uztverts kā noteikts zīmols.

Lunda atrodas Zviedrijas dienvidos, tuvu Dānijas robežai; universitāte ir izteikti internacionāla, un man nešķiet, ka te īpaši izpaužas skandināviem piedēvētās īpašības. Pati lielākā Lundas īpatnība ir tā, ka universitātes studijas nav vērstas uz pragmatisku rezultātu, arhitektūras studijas ir pētījumu veida, tās balstītas filozofiskā pieejā, katram uzdevumam jāmeklē teorētisks pamatojums. Lundas Tehniskā universitāte ir otrā vecākā valstī, un pusi no pilsētas iedzīvotājiem veido studenti un mācību spēki. Faktiski tā ir utopiska studentu pilsēta, kur akadēmiskā vide turpinās arī aiz universitātes sienām.

KĀRLIS MELZOBS,
vienu semestri mācījies Milānas Politehniskajā institūtā (Itālija):

Vai Milānas institūtā mācību programmās kaut kas pārsteidza un atšķīrās no pieredzes Rīgas Tehniskajā universitātē?
Noslogojums institūtā, t. i., laiks, ko students pavada uz vietas augstskolā, ir daudz lielāks un intensīvāk piepildīts. Rīgā mācību process vairāk izpaužas kā uzdevumi, pie kuriem students strādā patstāvīgi, un augstskolā notiek tikai konsultācijas ar pasniedzējiem, savukārt Milānā viss darbs ir organizēts uz vietas – saziņa ar pasniedzēju iespējama nepārtraukti jebkurā darba stadijā. Tostarp studentu komunikācija nav tik cieša kā, piemēram, Skandināvijā koptajā darbnīcu sistēmā. Interesanti bija tas, ka visiem nebija obligāta kāda viena uzdevumu tēma, bet uzdevumus varēja izvēlēties. Taču visumā, man šķiet, mācību sistēmā pārāk kardinālu atšķirību nebija.

Kādas ir mentālas, tā teikt, “reģionālas” īpatnības darba procesā un rezultātā?
Savstarpējā saziņā ir daudz pozitīvisma, uz to vedina jau pati itāļu valoda, kurā komplimentāra izteiksmes forma ir pašsaprotama. Bieži tiek lietots “ideāli”, “perfekti”, kas tomēr nav jāuztver ar pārspīlētu nozīmi. Mācību darbu nereti bargā kritiskā analīze vienmēr beidzas ar pozitīvā uzsvērumu, kādu uzslavu. Milānā darbus novērtē ar atzīmēm 30 ballu sistēmā. Taču lielākā starpība domāšanā ir tā, ka itāliešu studenti atšķirībā no latviešiem necenšas savos darbos radīt ko īpašu, vienreizēju, netiecas pēc “mākslas”; viņi domā pragmatiski un mazāk interesējas par arhitektūras virsuzdevumiem. Iespējams, ka tas saistīts ar institūta tehnisko profilu, gleznošanas nodarbību nav, arī zīmēšana orientēta uz rasēšanu un konstruēšanu. Otrs iemesls varētu būt tas, ka itāļu arhitektūrā top ļoti maz jaunbūvju, arhitektūras politika pārsvarā orientēta uz restaurāciju un rekonstrukcijām. Arhitektiem ir maz darba, bieži pat lieli biroji nodarbojas ar interjeru projektiem. Itāļu studentiem likās apskaužami, ka Latvijā arhitekti ir tiktāl pieprasīti, ka teju visi studenti strādā.

Jūties kaut ko ieguvis Milānā?
Man ļoti paveicās ar projektēšanas laboratorijas izvēli, uz vietas augstskolā tai bija veltītas daudzas stundas nedēļā, kam paralēli notika lekcijas. Turpinot studijas Rīgā, progress ir jūtams uzreiz.