Henriks Dunkers (dz. 1963) ir soms, kas, paša vārdiem izsakoties, pirms vairākiem gadiem devies fotouzdevumā uz Latviju, apmeklējis garlaicīgu konferenci un pēc tam saticis latviešu rakstnieci, kas nebūt nav bijusi garlaicīga. Rakstnieci, kas meklējusi vīru. Tā Henriks tapa par latviešu ģimenes locekli, nokļūstot citā, neierastā, “baltiski trakā” vidē. Fotoprojekts Relating Latvia radās sākotnēji pavisam ne profesionālā vēlmē satikt ar jaunajiem apstākļiem. Pirms pievēršanās fotogrāfijai Henriks spēlēja rokgrupā. Tā gan nebija iespējams sevi uzturēt, tādēļ bija jāpiepelnās, mazgājot traukus, ostā izkraujot kuģus, kā arī, pateicoties mātes arhitektes atbalstam, zīmējot māju rasējumus. Fotogrāfijai Henriks pievērsās 1988. gadā un studēja to Helsinku Mākslas un dizaina universitātē (University of Art and Design Helsinki). Viens no Henrika būtiskākajiem un ietekmīgākajiem skolotājiem ir skandalozais angļu fotogrāfs Mārtins Parrs (Martin Parr).
Jautāts pastāstīt, ko saprast ar “baltisko trakumu”, Henriks uzskaita vairākus klasiskus Ziemeļu dizaina pasaulslavenos parametrus: vienkāršība, nedekoratīvisms, vēsums, kontrolētība, atklātība, līdzenas virsmas, klusinātas krāsas u. tml. Viņu interesējuši citādi paņēmieni, kā apieties ar vidi, veidot tās vizuālo izskatu (vismaz viņa izpratnē) nekontrolētāku, trakāku. Tas, ko Henriks Latvijā ieraudzījis, viņaprāt, ir skaists, kaut kas nezināms, iepriekš vēl neredzēts. Uz šādām norādēm, šķiet, gaidāma būtu reakcija – izlepis ārzemnieks meklē eksotiku tur, kur vien pelēka un drūma ikdiena. Tā arī tuvs draugs man atgādina, ka pašiem latviešiem nav pierasts skatīties uz šejienes “ieilgušo padomju atmosfēru”, kas teleportējusies globālajā kapitālismā. Nav pierasts redzēt tik konkrētu, tiešu un sirsnīgi ironisku skatienu. Varbūt mēs savu pavisam neseno vēsturi negribam rādīt ne citiem, ne sev, un, ja nu tomēr, tad pavisam reglamentēti. Attēlos bieži vien šai vēsturei ir jātop kārtīgākai, ievietotai zelta griezumā, liriskākai, gleznainākai, ar pietāti, nopietnākai. Tādā kontekstā Henriks jau pēc definīcijas pievēršas tam un tādā veidā, kas un kādā veidā nav paredzēts attēlojumam, kur nu vēl tik nozīmīgam, lai tiktu galerijā uz sienas. Henriks saka, ka seko gandrīz tūristiskai interesei (vēl viens iemesls viņu uzskatīt par iebrucēju!) fotografēt, lai atminētos un paņemtu sev līdzi. Runa ir par pavisam konkrētu pieredzējumu, ne vispārinātu (= vairumam pieņemamu?) tēlu, kas pieredzējumā ar fotogrāfijas palīdzību tiek sakārtots. Kādu iedvesmojošu un interesantu ainavu vai īstenu lauku sētu, kuras atrašanās vieta un laiks nav tik svarīgs, cik tajā izteiktā pārlaicīgā būtība.
Veroties Henrika fotogrāfijās, jautāt, vai tajās attēlotais var tikt parādīts skaisti, nozīmē apliecināt ne tik daudz fotogrāfa, cik paša jautātāja redzējuma nolūku. Tāds skatiens jau a apriori zina, kas skaistajam, nozīmīgajam un redzēt vērtajam piederas, kas ne. Turklāt šāds jautājums, adresēts projektam, nebūt nešķiet tik būtisks kā fotogrāfa personiskā pieredze un vēlme atminēties – atgādinājums, ka mērķtiecīgi fotografēt vēl arvien var arī sekojot teju praktiskai dzīves nepieciešamībai, nevis skaista un jau iedomāta (at)tēla meklējumiem. Tāpēc turpinājumā par konkrētajām fotogrāfijām paša Henrika teiktais, manuprāt, vislabāk arī pavēsta ko papildus jau attēlos atklājamajam.
.jpg)
