Ja runājam konkrēti par dizainu vai arhitektūru, tad tur vienmēr meklēju pārsteigumu vai kādu īpatnību. Skaists man ir tas, kas veidots ar lielu rūpību, taču šķiet radies it kā pats no sevis. Novērtēju cilvēka spēju būt patiesam un nesamākslotam, kas savukārt atspoguļojas viņa darbā. Manā skatījumā nevar būt skaists tas, kas radies pavirši, nenovīdīgi vai pilnībā neatdodoties radīšanas procesam. Neiedziļināšanās darba uzdevumā un kontekstā ir viena no neglītākajām pazīmēm. Dažreiz ir jūtams, ka neglītums izriet no savtīgiem mērķiem, kas bijuši klātesoši darba veidošanas procesā, un to ir grūti noslēpt. Novērtējumā svarīga nozīme ir izpētei un izpratnei, jo neticu, ka pati priekšmetiskā vide par sevi var visu pastāstīt. Senākos laikos dizainu vai arhitektūru, iespējams, pēc vizuālā skata grupēja daiļajā vai neglītajā atbilstoši pastāvošajiem kanoniem, tomēr mūsdienās bez padziļinātiem paskaidrojumiem neiztikt. Lai varētu novērtēt, man ir nepieciešams iepazīt, saprast makro un mikro pavadošo kontekstu, lai ko novietotu savā skaistuma pieredzē. Apmeklējot kādu pilsētu, skaidri zinu, ko gribu redzēt, un pārsvarā intuīcija nepieviļ. Taču gadās tā, ka pēc tam jāiegūst papildu informācija, kas kādu nejauši redzētu lietu padara par ekskursijas galveno pārdzīvojumu.
Centieni padarīt neglītu par skaistu vai skaistāku, manuprāt, liecina par aprobežotību un nespēju saskatīt kopsakarības pasaules procesos. Varētu būt, ka šī problēma rodas tad, ja apziņā emocionāli “ieklemmējas” kāds fiksēts paraugs, ar kuru tad viss tiek salīdzināts. Man interese par arhitektūru un dizainu nav vienmēr viennozīmīga. Dažos gadījumos viens un tas pats makrokontekstā var šķist interesants un aizraujošs, citā gadījumā nenozīmīgs – būtisks ir tieši konteksts, kādā tas tiek skatīts. Piemēram, Rīgā Zemkopības ministrijas ēka ir skaista un patiesa, jo tā ir vēstures rezultāts. Rātsnama ēka ir neglīta, jo ir mākslīgs un nepatiess veidojums. Kaut gan, ja uz to skatās kā uz noteikta laika perioda arhitekta un pasūtītāja izpratnes spoguli, tad kļūst interesanti.
Man ir lielas šaubas par tādiem spriedumiem, kas kaut ko slavē kā ļoti skaistu vai ko citu dēvē par ļoti neglītu, jo tas liecina par ierobežotu skatu un nofiksēto skaistuma paraugu. Tas arī ilustrē cilvēka aizspriedumu spēcīgo ietekmi uz pasaules dalīšanu labajā vai sliktajā, nemēģinot izprast sakarības un lietu saistības. Iespējams, atsevišķu sarunu varētu veltīt skaistā un neglītā kontrastam. Kontrasts izraisa emocijas, kas savukārt pasauli padara dzīvu. Tādēļ vien absurdi ir runāt par neglītā pārtapšanu skaistajā, jo tā būtu pasaules noplicināšana.
.jpg)
