Literatūrā neglītas lietas var pieklusināt ar stilu. Literatūra, kā mēs zinām, ļauj atainot tā dēvēto realitāti selektīvi. Kādu pretīgu objektu vai notikumu var aprakstīt ar ļoti minimālistiskiem līdzekļiem, tādējādi ļaujot to lasītāja uztverē “falsificēt” vai, precīzāk sakot, neatklāt pilnībā. Savukārt vizuālajā mākslā to izdarīt ir daudz sarežģītāk. Protams, kino pastāv iespēja manipulēt ar kameras rakursu, parādot kādu tēlu skaistāku, nekā tas mums šķistu realitātē. Es pilnībā piekrītu viedoklim, ka vizuālā vēstījumā, kurā atainoto piedzīvojam kā interpretētu realitātes segmentu, pretīgas lietas nevar padarīt par sinonīmu skaistajam. Tās var būt funkcionālas, kā, piemēram, Pazolīni filmā “Salo jeb 120 Sodomas dienas”, bet katrā ziņā ne skaistas. Vai Kitano filmā “Zatoiči”, kurā viņš cērt ar zobenu un uz zemes ar asins šļakstiem raksta hieroglifus. Tas nav stāsts par cilvēku nogalināšanu, bet kas vairāk. Turpretim pretīgais vai neglītais, piemēram, kāds sapuvis koka gabals, manuprāt, nespēj būt kas skaists pats par sevi. Taču, kad Tarkovska “Spogulī” filmas beigās kamera pievēršas akai, kur samestas dažādas drazas un sadzīvisku priekšmetu atliekas, tīri kompozicionāli kadra krāsu gamma, papildināta ar mūziku, kameras kustību, rada izjūtu, kas neļauj mums centrēties tikai uz kaut kādiem atsevišķiem tēliem, bet estētiski baudu sniedz tēlu kopums. Vai postindustriāla ainava, kas pati par sevi nav skaista, piemēram, Džārmuša filmā “Dīvaināk nekā paradīzē”, ir tik svarīgs komponents personāžu raksturošanā, ka tā nepārstāv pati sevi, bet kļūst par varoņu iekšējās pasaules metaforām. Daudzi no monstrozajiem tēliem pastāvējuši kopš kino aizsākumiem, bet šobrīd to klātbūtne ir daudz agresīvāka, jo ir ievērojami attīstījusies kino tehnoloģija. Man šķiet, ka tagad arvien lielāka monstrozā klātbūtne filmu industrijā jau ir kļuvusi diezgan perversa. Šodien daudzi skatītāji tiek pieradināti pie domas, ka māksliniecisks sasniegums ir saistāms ar vizuālu ticamību. Tieši šāds uzskats, manuprāt, ir pats lielākais monstrs, jo tas sašķoba pašus kino uztveres pamatus. Tīri tematiski tas nav nekas jauns – 1932. gadā iznāca Hakslija antiutopija “Diženā jaunā pasaule”. Tajā filmas tika sauktas nevis movies, bet gan feelies, proti, filma skatītājam sniedza ne tikai vizuālas, bet arī fiziskas baudas iespējas. Līdz ar to mēs aizstājam mākslu kā pasaules interpretācijas vai “nolasīšanas” veidu ar pornogrāfiju tās plašā izpratnē. Kad vizuālā ticamība kļūst par pašmērķi un izšķirošo vērtības kritēriju, arī visas fantāziju filmas lielākoties es jau sāku uztvert skeptiski. Tās atgādina civilizācijas bērnības nerealizēto iegribu vai traumu izspēles. Vienkārši sakot – sagribas paspēlēt kariņus, bet uz ekrāna tas ir tik ļoti ticami.
Cilvēkiem ir nepārvarama nepieciešamība pēc robežu pārkāpšanas, un filmu māksla, šķiet, ir aizgājusi tik tālu, ka pārkāpt vairs diemžēl nav ko. Tāpēc daudzi jau uzskata, ka nevainības laikmets sen ir beidzies un par to mēs varam nesapņot, ilūzijas tiek grautas, nevis kultivētas. Daudzi iet uz “ķesku” filmām, vaikstās, šausminās un vemstās, bet gūst baudu no tā, ka divas stundas nokļūst pasaulē, kura radikāli atšķiras no sadzīviskās vides, kas bieži vien nenodrošina asu izjūtu iespējas. Aizmirsuši par savām ikdienas rūpēm, tie dodas tādā ļoti vienkāršotā ceļojumā uz iztēles pasauli.
Materiālu sagatavoja Kārlis Vērpe
.jpg)
