Vai mūsdienu popkultūrā neglītais neiziet ārpus klasiskās paradigmas, kurā tas pastāvēja kā skaistā negatīvais pretstats un tomēr skaistā ietvaros? Vai popkultūrā tā negativitāte netiek pārvilkta varbūt kādas citas domāšanas ietvaros? Jo tradīcija, kas saistās ar Kantu, ir piesaistīta nolikumam, kurā neglītais, paliekot neglītais, var tikt attēlots kā skaistais. Tas viss, kur robeža ir novilkta, kur ir kara šausmas vai dažādas formas deformācijas vai dabas lietas. Tās atrodas skaistajam pretējā pusē, un tomēr attēlojumā šīs parādības varam tvert kā skaistas. Bet tā domāšana, kas tiek uzrādīta populārās kultūras pētniecībā, varbūt ir pārcēlusies drīzāk kādā bezformas apgabalā. Rozalindai Krausai ir tāds jēdziens kā bezformīgais, zemais materiālisms, kur viņa balstās uz Žoržu Bataju. Un Batajs, savukārt daļēji balstoties uz Nīči, ir pētījis tās jomas, kurās kultūra ar dabu satuvinās visasāk, kur notiek visasākā saskarsme. Šīs jomas ir erotiskais un vara. Tajās mūsdienu cilvēkam droši vien ir diezgan daudz ko redzēt.
Klasiskajā estētikā mākslas attēlojums ļauj arī neglīto pārdzīvot kā to, kas pacilā. Mākslas pārdzīvojumā cilvēks saglabā savu pašcieņu. Es domāju, ka turpretim mūsdienu cilvēks sastopas ar tēliem, kuri mēdz radīt pavisam nepatīkamas izjūtas. Teiksim, Rozenkrancam šķiet, ka ētikā mums ir ļaunais, bet estētikā – neglītais. Tāpēc neglītā estētika, pēc viņa domām, būtu pretrunīgs apzīmējums. Estētikā neglītais ir savveida elle. Bet kā tas parādās mūsdienās, kur dzīvojam starp kultūrindustrijas producētiem tēliem? Vai šī situācija ir ar citu zīmi un mēs vairs nevaram salīdzināties ar klasisko pozīciju? Man likās, ka kādu laiku Latvijas kultūras kontekstā bija saprotama formula par estētisko audzināšanu kā virzību uz skaisto dvēseli, kas, skaisto iepazīstot, vairs nespēj darīt ļaunu. Es domāju, ka šodien mēs neesam vairs tik naivi. Bet tanī pašā laikā, zaudējot šādu dvēseles konceptu, ir daudz grūtāk izvērtēt tādus pārdzīvojumus vai pedagoģijas lietas. Ir grūtāk iedibināt noteiktu sistēmu, lielāku skaidrību par to, kas dod orientierus. Un tā situācija, kurā mēs dzīvojam, būdama bez orientieriem, vienlaikus ir tik sarežģīta, ka neizbēgami visi ir spiesti līdzdarboties banalizācijā. Banālais ir tas, kas tiek vienkāršots. Mums ir jādarbojas šajos nosacījumos, nevaram visus sarežģītības faktorus ņemt vērā, un mēs padodamies procesiem, kuros viss tiek vienkāršots un banalizēts. Un es domāju, ka kultūras vide lielā mērā piedalās šādu mehānismu uzturēšanā. Varētu arī domāt, ka banālajā tad arī izzūd skaidrs nošķīrums skaistajā un neglītajā.
Mainās jau arī tas, ko mēs neglītajā ietveram. Tās robežas ir kļuvušas tik plašas, ka neglītais ir kaut kāda skaistā izpausme, jo mums viss varētu likties skaists. Izņēmums šķiet vēl arvien paliek tā pati cilvēka briesmīgā vai tukšā iedaba, bezjēdzīgā vēršanās pret dzīvo sevī un citos, kam konkrētus piemērus minēt un atgādināt jau būtu neglīti.
Materiālu sagatavoja Kārlis Vērpe
.jpg)
