Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Padomju laika žurnālos un laikrakstos publicētās fotogrāfijas nākamajām paaudzēm daiļrunīgi vēsta par labības un cukurbiešu ražām kolhozos, par trieciendarbu republikas nozīmes objektos, par gigantisku izslaukumu no govs un piecgades plāna izpildīšanu trijos vai četros gados rūpnīcās, par cilvēka gribas uzvaru pār dabas stihijām un proletariāta arvien pieaugošo labklājību. Pētot vizuālo materiālu hronoloģiskā secībā, vērojama pakāpeniska akcentu maiņa gan sižetu izvēlē, gan fotogrāfiju formālajā struktūrā – no Staļina laika ideoloģizētajam un idealizētajam attīstības un izaugsmes attēlojumam līdz stagnācijas perioda beigu pagurumam (ko ilustrē tālaika presē bieži publicētie neizteiksmīgie politbiroja locekļu u. c. funkcionāru portreti) un perestroikas juku laikiem. Starp abiem galapunktiem rodams zināms “zelta laikmets” – 20. gs. 70. gadi, kad sasniegta zināma vispārējā labklājība, un pārņem kārdinājums meklēt analoģijas (un atšķirības) ar šodienas Latvijas kaktu kapitālisma situāciju. Tobrīd LPSR tiek ražota visā PSRS teritorijā pieprasītā “Radiotehnikas” un VEF produkcija, “Straumes” kafijas dzirnaviņas, “Sarkanās zvaigznes” mopēdi, “Dzintara” smaržas utt., Rīgas Modeļu nams, “Rīgas audums” un “Rīgas apģērbs” nosaka modes tendences,  un žurnāla “Rīgas Modes” stilīgajās modes fotogrāfijās tās iedzīvina fotogrāfi Jānis Kreicbergs un Ilga Sūna. Daudzi no tiem, kas šos laikus piedzīvojuši, ir neatgriezeniski aizmirsuši, ka deficītajām kafijas dzirnaviņām un citām precēm savulaik piemita tieši tas pats grūti iegūstamā un statusu simbolizējošā zīmola šarms, kāds šobrīd piemīt visiem tiem itāļu un dāņu štruntiem, par kuru “oriģinalitāti” un “kvalitāti” ar sajūsmu diskutējam. Mainās piedāvājums, dizains, mode, vispārējais ideoloģiskais konteksts, bet nemainīga paliek patērētāja (vai tas būtu padomju laika proletārietis un kolhoznieks vai mūsdienu kapitālisma darba ņēmējs) nepieciešamība savu labklājību un sociālo statusu tulkot lietu valodā, kuras nianses (dialektu / dialektiku) savukārt ietekmē attiecīgajā laikposmā valdošā ideoloģija. Šajā esejā – neliels ieskats, kā 20. gs. 70. gadu fotogrāfijās tika reprezentēti padomju laika zīmoli jeb – kāda no mūsdienu skatpunkta ir bijusi šī lietu valoda, kurā dažādas preces “uzrunāja” padomju patērētāju.

Fotogrāfijas darbaļaužu audzināšanai

Bertolts Brehts, būdams marksists, ir apgalvojis, ka “buržuāzijas rokās fotogrāfija ir kļuvusi par briesmīgu ieroci, kas pavērsts pret patiesību”(1), bet vēsture liecina, ka šāds apgalvojums ir tikpat patiess, ja “buržuāzijas” vietā lasām “komunisms”, “fašisms”, “kapitālisms” u. c. – jebkura ideoloģija savu mērķu sasniegšanai izmanto augsto ticamības pakāpi, kas pēc noklusējuma piemīt fotogrāfijai. Fotogrāfiju pieņemts uzskatīt par autentisku “laikmeta liecību”, kas tā arī ir, tikai autentiskumu nereti mēdzam pārprast – fotogrāfijā attēloto pieņemot par patiesi bijušo, nevis vēlamo. Šo uztveres fenomenu savu mērķu sasniegšanai bagātīgi izmantojuši visi 20. gs. totalitārie režīmi (paralēli otram tikpat iespaidīgam līdzeklim – kinematogrāfam) un šobrīd tikpat veiksmīgi turpina izmantot kapitāla turētāji. Padomju Savienībā radikālākais piemērs ir brutālā fotogrāfijas izmantošana Staļina laikā, fotoattēlus dramatiski retušējot un montējot, piemēram, lai burtiskā nozīmē izdzēstu nevēlamamas personas, pievienotu vajadzīgo saukli mītiņa dalībnieku turētajiem plakātiem u. tml.(2) Šāds darbs ar fotomateriālu saskan ar vispārējo virzību uz pasaules pārveidošanu un uzlabošanu jebkuriem līdzekļiem.  Gadsimta otrajā pusē padomju ideoloģijas popularizēšana un stiprināšana ir pamatojums un motīvs jebkura fotoattēla publicēšanai – vēl 1984. gadā vadošajā padomju fotožurnālā Sovetskoje foto publicēts plašs teorētisks raksts, kurā starp daudz ko citu apgalvots: “Vienīgi ar visprogresīvākās  – starptautiskās komunistu – kustības avangardu saistās cerības par civilizācijas, jauna un patiesi cilvēcīga dzīvesveida uzvaru. (..) Vislietderīgākais līdzeklis šajā ziņā bija un paliek pozitīvais varonis, kura tēlā koncentrēts viss vērtīgais, viss, kas pārvarēts un sasniegts grūtajā ceļā uz jaunas pasaules un jauna cilvēka veidošanu. (..) Pateicoties savai  specifikai, fotogrāfija, iespējams, ir visfunkcionālākais mākslas veids.”(3) Ņemot vērā, ka “Padomju valsts politiskās ambīcijas ietiecās pilnīgi visās sfērās”(4), uz fotogrāfiju bija attiecināmas tās pašas sociālistiskā reālisma vadlīnijas, kas noteica radošo darbību literatūrā, tēlotājā mākslā u. c. jomās, un visīsākajā formulējumā “sociālistiskais reālisms paredz patiesu un vēsturiski konkrētu realitātes attēlojumu saskaņā ar darbaļaužu audzināšanas idejisko uzdevumu sociālisma garā”(5).

Fotogrāfijas, ko šajā esejā aplūkoju, savā ziņā uzskatāmas par daļu no šī darbaļaužu audzināšanas uzdevuma – LATINFORM fotohronika “Republika fotoattēlos” centralizēti tika sagatavota TASS / Latvijas PSR Ministru Padomes Informācijas aģentūrā LATINFORM un izsūtīta laikrakstu redakcijām. Katru datēto fotohronikas “izdevumu” (tematisku fotoattēlu kopumu) pavada neliels ievadraksts un attēlu paraksti. Atsevišķu fotogrāfiju autori nav minēti, kā autors norādīta TASS / Latvijas PSR Ministru Padomes Informācijas aģentūra LATINFORM. (Daļa no šīm fotogrāfijām tagad glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attēlizdevumu lasītavā.) Tāpat kā citi tautsaimniecības sasniegumi, šajā fotohronikā atspoguļotas jaunās preces, jaunie dzīvojamie rajoni ar labiekārtotu vidi un dzīvokļu parauginterjeri – tieši tāpat kā mūsdienu presē.

Lietu vērtība kapitālismā un komunismā

No vienas puses, saturiski šīs fotogrāfijas daudz neatšķiras no šodienas kapitālisma ideoloģijā radītajiem reklāmas foto – galvenajā lomā ir privātā dzīvojamā platība un priekšmeti, ar ko šo platību piepildīt. No otras puses, atšķiras ideoloģiskais konteksts, un tas padomju laikā uzņemtajās fotogrāfijās liek konstatēt arī formālas atšķirības no mūsdienu reklāmas estētikas. Tas nenoteiktais kapitālisma variants, kurā darbojamies šodienas Latvijā, agresīvi strādā ar cilvēka zemiskākajām dziņām, piedāvājot egocentrisku pasaules skatījumu un nepārtraukti aicinot pārkāpt desmito bausli (“Tev nebūs iekārot”) personiskās labsajūtas un laimes vārdā. Privātie interjeri, automašīnas un zīmolotās preces reklāmas fotogrāfijās tiek attēlotas kā īsākais un vienīgais ceļš uz laimi vai vismaz labsajūtu. Reklamētās lietas ir pašpietiekamas vērtības: to iegūšana savā īpašumā un lietošana gan apstiprina konkrētā indivīda statusu zinātāju lokā un labo gaumi, gan neapšaubāmi dara laimīgu. Nekas cits nav jādara un nav jāzina – jāprot izvēlēties pareizo preču komplektu un jāspēj par to samaksāt. Pērkamās laimes jeb individuālisma un egoisma ideoloģiju dzemdinājusi tirgus ekonomika – biznesiem un industrijām ir jābūt ienesīgiem, patēriņam jābūt augošam, un ar ko gan citu vēl labāk motivēt patērētāju, ja ne ar viņa paša personisko laimi.

Padomju plānveida ekonomikā uzstādījums atšķiras jau pašos pamatos – tajā nav nepieciešams mārketings. Jauniem ražojumiem nebija par katru cenu jāpiesaista eventuālā patērētāja uzmanība un jāizcīna sava vieta viņa apziņā, jo pats preces eksistences fakts bija pietiekams, lai pēc tās stāvētu rindā. Galvenais motīvs lietu iegādei bija nevis pareizā, gaumīgā izvēle un pirktspēja, bet gan vispār pieeja konkrētajai precei (sociologi kā padomju cilvēkam raksturīgus izceļ tādus neformālās komunikācijas elementus kā “blats”, tirdzniecība “zem letes” u. c.). Šodienas cilvēks pieradis pārdzīvot svētas šausmas (izjūtas, kuras antropologs Maikls Tosigs(6) salīdzina ar fizisko nedrošību, karājoties pie klints virs bezdibeņa – cliff-hanging insecurity) izvēles priekšā tirdzniecības centrā pie stenda ar tūkstoš dažādiem apavu modeļiem vai simtiem virtuves kombainu un stereosistēmu, un, iespējams, viens no viņa izvēles kritērijiem būs zīmols ar “smukāko reklāmu”, kas redzēta kādā no glancētajiem žurnāliem vai ziņu portāliem. Padomju laika fotogrāfijā jaunā prece reprezentēta kā kārtējais sasniegums ceļā uz komunisma uzvaru, tās esamību apdveš lepnums un patoss. Kā tas izpaužas pašas fotogrāfijas dizainā, var redzēt pievienotajos piemēros: atšķirībā no kapitālisma reklāmas foto, kurā, lai pievērstu iepriekš par dārgu naudu “izpētītās” mērķauditorijas uzmanību, ar pārdodamo priekšmetu nepieciešams veikt dažādas sarežģītas manipulācijas (piemēram, priekšmets jānovieto estētiskā vai eksotiskā vidē, jāizdomā oriģināls – dramatisks vai izklaidējošs vai citādi emocionāls sižets ar modeļu vai dzīvnieku līdzdalību un jāpiemeklē atbilstoši aksesuāri, jāveic attēla pēcapstrāde, turklāt vēl jāsaglabā zīmola korporatīvā mārketinga vadlīnijas krāsu izvēlē), šīs padomju preču fotogrāfijas attēlo priekšmetus tādus, kādi tie ir. Estētiskos nolūkos kompozīciju papildina smaidoša sieviete, kas demonstrē preci. Turklāt (par prieku feminisma teorētiķiem) viņa nav no kataloga izvēlēta anonīma modele kā mūsdienu reklāmās, bet gan nopelniem bagāta strādniece – augsti kvalificēta profesionāle, savas nozares speciāliste, kas ieguldījusi savu darbu konkrētās preces ražošanā vai izgudrošanā, un fotogrāfijas parakstā noteikti tiek minēts arī viņas vārds. Te arī darbaļaužu audzināšana – tikai paraugstrādnieks var tikt pie šādas “pozitīvas publicitātes”, kā to sauktu mūsdienās.

Zemnieks biju, zemnieks būšu

Pievērošoties privātajam interjeram, ģimenes mājām un daudzdzīvokļu namiem fotogrāfijās, jāatzīmē, ka samākslotās “laimīgās dzīves” ainiņas formālajā aspektā gan 20. gs. 70. gados, gan šobrīd daudz neatšķiras – fotogrāfijās tiek reprezentēts paraugs, pēc kura tiekties. Saturiski atšķirības pastāv – šobrīd vairums reklāmas fotogrāfiju arhitektūras, dizaina, interjera un dzīvesstila žurnālos apelē pie lepnības grēka, aicinot izvēlēties “kvalitāti”, “stilu”, “individuālu risinājumu”, un uzsver zīmolotās preces funkciju pa visīsāko ceļu ievest svētlaimē. Nekustamā īpašuma katalogos plaši pārstāvēta datorgrafika un solījumi interjeru izveidot pēc klienta vai viņa interjera dizainera norādījumiem. Pretstatā padomju laika fotogrāfijās dokumentētās jaunbūves reprezentē komunisma celtniecību, kolektīvas piepūles rezultātu, tās pārstāv masveida, sērijveida ražošanu un izceļ standartizācijas priekšrocības (t. s. Līvānu māju un daudzdzīvokļu namu sērijveida projekti, parauginterjeri, kuros dominējoša loma ir smagnējām, standarta izmēros ražotām sekcijām, utt.). Buržuāziskam formālismam nav vietas arī proletariāta mājokļos – tie jāpiepilda ar sērijveida ražojumiem. Taču tajā pašā laikā, iedziļinoties vienā otrā attēlā (piemēram, jaunuzceltais kolhoza ciemats ar labiekārtoto vidi vai nesen ekspluatācijā nodotais divstāvu nams un tā saimnieki ar jauno žiguli) un prātā salīdzinot to ar šodienas presē redzēto, šķiet, ka politiskā ideoloģija tomēr nav visuvarena. Cienījama pilsoņa (iepriekšminētais “pozitīvais varonis”) labklājības simbolu komplekts ir nemainīgs, vai tas būtu kolhoza priekšsēdētājs padomju apstākļos vai vidējā līmeņa menedžeris mūsdienu demokrātijā.

“Darbaļaužu audzināšanas idejisko uzdevumu sociālisma garā” veica arī fotogrāfijas, kurās dokumentēta darbaļaužu kulturālā atpūta un ērtības, kas viņus sagaida brīvajā laikā: labiekārtoti parki, kolektīvai, labi organizētai atpūtai paredzēti kempingi, estētiski noformēti sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi un plaši lielveikali – tas pats, kas sastopams šībrīža popularizētajā patērētāja dzīvesveidā. Vienīgi vēstījums atšķirīgs – padomju presē jauns lielveikals vai kafejnīca interpretēti kā kārtējie komunisma uzvaras pierādījumi, bet šodien – kā jauna iespēja “atrast” vai “pilnveidot” sevi un iegūt dažādus citus ezoteriskus labumus, ko parasti sola tirdzniecības centru un izklaides industrijas reklāmas saukļi.

Līdzīgais labklājības attēlojums ar atšķirīgo ideoloģisko zemtekstu padomju un mūsdienu vizuālajā kultūrā izteiksmīgi atgādina par to, ka ne jau uzraksts Ligne Roset vai “Sarkanais kvadrāts” un ne jau puķu stādījumu esamība pie mājas nozīmē tīru sirdsapziņu un visādi citādi laimīgu dzīvi. Komentējot nemieru un satraukumu, ko mūsdienu cilvēkā izraisa nepārtrauktā nepieciešamība izdarīt izvēli un hroniskā nedrošība par savas izvēles sekām nākotnē, filosofe un socioloģe Renata Salekla uzsver, ka  “kapitālisms pārvērtis proletārieti–vergu brīvā patērētājā”(7), uzrādot šīs nosacītās patērētāja “brīvības” iluzoro raksturu. Varam secināt, ka atsevišķiem sižetiem vēsturē piemīt tendence cikliski atkārtoties(8). Piemēram, šajā esejā minētie pilsoniskās labklājības elementi ir vienlīdz aktuāli komunismā un kapitālismā, mainījušās tikai interpretācijas nianses: savrupmāja (toreiz “Līvānu māja” kolhoza ciematā, tagad – rindu māja ar “balto apdari” privātā ciematā), personiskais auto (toreiz žigulis, tagad – jebkura ražotāja kompaktklases modelītis), dārziņš vai vasarnīca (toreiz dāča, tagad – brīvdienu māja). Kapitālismā šim komplektam pievienojusies padomju laikos neiedomājamā iespēja vīkendos apceļot tuvākas un tālākas pasaules pilsētas, izmantojot pusgadu iepriekš iegādātas lētās aviobiļetes. Bet tā ir tikai Renatas Saleklas aprakstītā iluzorā brīvība – acumirklīgs eksistenciāla stresa remdējums, jo šodienas “brīvais” patērētājs dažos aspektos neko daudz neatšķiras no 19. gs. zemnieka – dzimtcilvēka, tāpat kā neatšķiras lietu relatīvā vērtība. Piemēram, tā sauktā studio tipa dzīvokļa priekšrocības, par aptuveni 100 000 latu iegūstot vienu istabu ar izlietni un plītsvietu kaktā, tipiskā gadījumā nozīmē arī hipotekārā kredīta līgumu uz 40 gadiem, un šāda līguma nosacījumi paradoksālā kārtā šķiet gluži vai pārrakstīti no tiem nosacījumiem, uz kādiem mans vecvecvectēvs 19. gs. vidū varēja izpirkt savu māju un zemi no muižnieka, šim nolūkam no tā paša muižnieka uz 61 gadu aizņemoties tiem laikiem fantastisku summu (aptuveni 4000 rubļu, kamēr alga par dienas darbu muižā – 25 kapeikas)(9). Noliekot malā padomju laikrakstus un muižnieku līgumus, tomēr paliek vieglāk ap sirdi – lai gan vēsture atkārtojas, vērojams arī zināms progress, jo šobrīd mums klājas tik labi kā nekad agrāk.

 

(1) Teikums no Bertolta Brehta ievadraksta, kas 1931. gadā publicēts komunistu partijas laikrakstā Communist Arbeiter Illustrierte Zeitung. Citēts pēc:  S. Korner. Brecht’s War Primer. 21stcenturysocialism.com.
(2) Literatūrā izsmeļoši aprakstīti atklātie vēstures viltošanas gadījumi  – sk.:  King, D. The Commissar Vanishes: The Falsification of Photographs and Art in Stalin's Russia. New York: Metropolitan Books, 1997; Dickerman, L. Camera Obscura: Socialist Realism in the Shadow of Photography. October, Vol. 93 (Summer 2000),  pp. 138–153.
(3) Владимиров, Н. Воспитательный потенциал снимка.  Советское фото, 1984, №3
(4) Ansone, E. Padomjzemes mitoloģija. Rīga: Neputns, 2008, 11. lpp.
(5) Руднев, В. Словарь культуры ХХ в.  Москва, 1999.
(6) Maikls Tosigs (Taussig, dz. 1940), Kolumbijas universitātes antropoloģijas profesors, savos darbos kritizē koloniālismu, kapitālistu patērētājkultūru un “sadzīves priekšmetu fetišismu”.
(7) Sk.:  Salecl, R. On Anxiety. Routledge, 2004; arī publikācijas periodikā un katalogos, piemēram: Salecl, R. Success in Failure: or How Hypercapitalism Relies on People's Feeling of Inadequacy.  Parallax 9, 2003, No 27,  pp. 96–108; Salecl, R. Inner Limits in Times of the Tyranny of Choice. In: Manifesta 7 Companion. Milano: Silvana Editoriale, 2008
(8) Sociālo ciklu teorijas socioloģijā noliedz vai ierobežo progresa faktoru cilvēces vēsturē.
(9) Švābe, A. Latvijas vēsture: 1800–1914. Rīga: Avots, 1991, 302.–330. lpp. Vēsturisko faktu aculiecinieku interpretāciju sk.: Kaudzīte, M., Kaudzīte, R. Mērnieku laiki. Rīga: Zvaigzne, 1983.