Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Ja būsim tik drosmīgi vai vieglprātīgi, lai pat kultūrai tuvinātu ļaužu lokā uzdotu naivi primitīvo jautājumu “Vai latviešiem ir dizains?”, baidos, ka labākajā gadījumā pretī dabūsim izbrīnu, ja ne atbildi ar agresīvu mīnusa zīmi. Tie laiki, kad “vefiņš” pa konveijeru rullēja simtiem tūkstošu radioaparātu, latviešu dizaineru konstruētie mopēdi braši piepļerkstināja lielu tiesu zemeslodes virsas (kas tolaik politiskajās kartēs bija tonēta rozā krāsā kā PSRS plus Austrumu bloks), kad pie padomju industrializācijas gigantiem vairākās maiņās rosījās radošās laboratorijas un mākslinieku cehi, kur nu vēl atsevišķi konstruktoru biroji rūpniecības vajadzībām, kad jaunie dizaina speciālisti nevis lauzās pēc darbavietām, bet centās izbēgt no sadales ražošanā un “Somdara”, “Rīgas apģērba” vai kāda cita uzņēmuma skavām, nav dabūjami atpakaļ. Latviešu dizaina nākotne var būt tikai citāda. Kāda? Iespējamajā modelī var manīt līdzību ar starpkaru laika Latviju, kad lielāko produktu daļu, piemēram, mēbeļu biznesā sastrādāja nelielas darbnīcas. Tikai tālaika pieprasījumu varēja apmierināt ar amatnieku spēkiem un gaumi, turpretī tagad konkurences zobi ir krampīgāki un paģēr profesionālismu un mobilitāti.

Sākums stāstiņam par Vilmāra Terbeta Chilli ir svētīts gan ar romantiku, gan simboliem. Uzņēmums noīrēja darbnīcu vienā no VEF korpusiem vēl tad, kad latviešu industrijas flagmanis izrādīja pēdīgās dzīvības zīmes un šo to ražoja. Milzis ir cienījams arī tad, ja tas ir miris: vienā no pasaules skaistākajiem 20. gs. 20. gadu modernisma arhitektūras un industriālā mantojuma pieminekļiem bijušajā tabakas fabrikā Van Nelle (kā fabrika tā beidza funkcionēt 1995. gadā) Roterdamā holandieši ir ierīkojuši dizaina birojus, kas celtnei iepūš jaunu dzīvību. Roterdama ir izslavēts pasaules arhitektūras centrs, mums tik košam piepildījumam nav kapacitātes, nav arī idejiska koordinatora, jo bijušās VEF telpas pieder dažādiem īpašniekiem. Chilli birojs, kas pirms dažiem gadiem pievienojās savai darbnīcai, salīdzinājumā ar VEF apjomiem un daudzajiem bijušo cehu īrniekiem ir mikrošūna, kas kopā ar citām dizaina un mākslinieku darbnīcām veido nelielu radošu organismu, lai arī izkliedētu bijušās rūpnīcas plašumos.

Chilli definīcija piesauc “dizaineru un interjeristu pakalpojumus”. Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļas un Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas absolvents Terbets atzīst mēbeļu projektēšanu par īsto aicinājumu, bet iekštelpu projektus – par neizbēgamu darba sastāvdaļu, kas palīdz uzturēt uzņēmumu (“neizbēgamā vajadzība” sanāk labi, jo Vilmārs Terbets un Chilli pēdējā Latvijas arhitektūras gada skatē uzvarēja nominācijā “Iekštelpu dizains” ar Ventspils brīvostas prāmju termināļu kompleksa stacijas ēkas interjera projektu. Atzīmējami ir “Sulu bāra”, galerijas Putti (kopā ar Ilutu Rodi), viesu nama Chill Inn, lielveikala “Cenu klubs”, tapšanas stadijā – spēļu zāles Big Game u. c. interjeri). Chilli ir četru cilvēku uzņēmums, no kuriem divi strādā birojā un divi darbnīcā (visiem ir Latvijas Mākslas akadēmijas izglītība), lielāku pasūtījumu īstenošanai piesaistot izpildītājus pēc vajadzības. Darbnīca ar metālapstrādes profilu ir gan uzņēmuma ražotne, kur top interjera objektu – mēbeļu, gaismas ķermeņu – sagataves un detaļas (tās, ko neizgatavo paši, pasūta ārpus uzņēmuma), gan vienlaikus radošā laboratorijā, kurā tehniski testē idejas un gatavo prototipus. Uzņēmuma oriģinālie produkti, kas pēc pasūtījuma tiek tiražēti nelielās sērijās, ir moduļu sistēmu plaukti un galdi. Pašu biroja telpas kalpo kā produktu labākā “reklāmas seja” – metāla un stikla estētikas konteksts ar kādreizējo rūpnīcas cehu ir tuvu ideālam. Ne tikai gaume un iekāriens uz techno mudinājis uzņēmumu lietot metāla, stikla un plastikāta arsenālu – galdniecībai ir lielākas ražošanas izmaksas. Bet vajadzības gadījumā (kā minētajā Ventspils brīvostas prāmju termināļu stacijā) diplomētais koktēlnieks Terbets labprāt projektē objektus, izmantojot koku.

Viens no aizvadītās vasaras redzamākajiem latviešu dizaina dzīves notikumiem bija prominentā moderatora Jāņa Dombura vadītā diskusija “Vai dizainam būt Latvijā?” ar divu ministru līdzdalību (arī Vilmārs Terbets bija aicināts pārstāvēt ražotājus). Programmā starp citiem tika pieteikts valstij būtiskais jautājums par dizainu kā identitātes formu. Diemžēl tad, kad iesaistītās puses negaidīti vētraini brīvajā mikrofonā pauda individuālo sāpi, diskusijas vadītājs nespēja noturēt sarunas pavedienu un svarīgā identitātes problēma “izkrita no kadra”. Bet jautājums paliek: kas notiek Latvijā ar identitāti, kuru spēj radīt dizains? Svarīgākās starta pogas, kas var iekustināt minēto identitātes mehānismu, ir pašvaldību rokās: pilsētas publiskā seja vienlaikus ir tās piederības zīme. Teju katrs dizainers, kurš mēģinājis sastrādāt ar Rīgas domi, atceras šo pieredzi ar netīksmi; haoss un koordinācijas trūkums, kas valda institūcijā ir taisni bezcerīgs. Toties dzimušajam liepājniekam Terbetam pozitīva sadarbība izveidojusies ar Ventspils domi. Pamati tai likti vēl Ventspils muzeja tapšanas laikā, kam Vilmārs izgatavoja vitrīnas. Sekoja uzvara konkursā par Ventspils bibliotēkas iekštelpu noformējumu, Ventspils digitālā centra projekts un prestižā prāmju termināļu stacija, kas faktiski reprezentē valsts robežu. Sadarbība tiek turpināta pie Ventspils teātra projekta, un varētu domāt, ka darbi šķiras, pateicoties pasūtītāja finansiālajai kapacitātei. Taču Terbets līdzās novērtē domes atbildīgās komisijas kompetenci un profesionālismu. Kad pienāks Rīgai tādi laiki?

Jautāts par nekustamajiem īpašumiem un celtniecībai netieši pakļauta uzņēmuma izjūtām un situāciju ekonomiskās krīzes laikā, mākslinieks Terbets izdveš emocionālu “Traģiski!”. Izrādās, galvenokārt no psiholoģiska komforta viedokļa, jo mediji bez pārtraukuma pumpē negāciju; pasūtījumiem līdz šim nav tendences mazināties. Raugi kā, realitāti apziņā mēs būvējam paši, diez vai žurnālisti nav nemanot ievīti apzinātā baidīšanas kampaņā un manipulācijās ar masām? Bet uz manu nu jau bažīgo jautājumu “Vai latviešu dizainam ir nākotne?” Vilmārs pēc garāka pārdomu brīža, kurā “filma” pārtin arī sāpīgus atsitienus privātajā biznesā, atsaka: “Kāpēc ne? Esmu labās domās par sevi. Bet lai dizains attīstītos, tam ir vajadzīgs pasūtītājs”. Chilli ir viens no šīgada Dizaina dienu “mugurkaula” – Latvijas industriālā dizaina – izstādes dalībniekiem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Terbets uzteic gan izstādes, gan projekta “Dizains. Nākotne” veselīgo, nekomerciālo raksturu, kā arī iespēju pašiem ieraudzīt to pakāpienu, uz kura šobrīd stāvam.