.jpg)
Lai arī radošums mūsdienās tiek uztverts kā ļoti plašs jēdziens, kas ietver gandrīzvai visas dzīves, pilsētu attīstības un uzņēmējdarbības sfēras, tomēr raksta ietvaros pieturēšos pie “vecmodīgas” izpratnes un runāšu par kultūru, mākslu un radošajām industrijām. Tā kā arī tās ietver ļoti daudzveidīgas organizācijas ar dažādiem darbības modeļiem, kas saņem valsts atbalstu dažādos veidos vai arī nesaņem nemaz, tad skaidrības labad tās varētu iedalīt trīs lielās grupās: valsts un pašvaldību kultūras institūcijas (muzeji, teātri, bibliotēkas u. c.); privātas bezpeļņas organizācijas (festivāli, daļa no mākslas galerijām, privāti teātri un citas iniciatīvas, kas šodien veido būtisku daļu no laikmetīgās mākslas izpausmēm); un radošai industrijai pieskaitāmi uzņēmumi (daļa filmu un video studijas, grāmatniecības un poligrāfijas nozare, arhitektūra, dizaina uzņēmumi un daudzas citas organizācijas, kas spēj radīt vairāk vai mazāk komerciālu produktu, jaunas darbavietas u. c.).
Vēsturiski skatoties, šķiet, ka ekonomiskas grūtības māksliniekiem un kultūras cilvēkiem nav traucējušas izpausties radoši, varbūt pat naudas trūkums tieši ir rosinājis radošumu. Cits jautājums – vai šādi apstākļi mūsdienās var veicināt profesionālismu (spēju iedziļināties savā darbā, iespēju kultūru un mākslu izvēlēties par savu pamatdarbu, nopelnot pietiekami dzīves un ģimenes nodrošināšanai)?
Pēdējos gados valsts institūcijās algas ir pakāpeniski un konsekventi augušas (Kultūras ministrija pilda memorandu “Kultūra 2010”, kas paredz valsts sektorā strādājošo kultūras darbinieku darba samaksas pieaugumu: 2007. gadā salīdzinājumā ar 2006. gada atalgojumu teātru nozarē vidējais darba samaksas pieaugums ir 22%, Latvijas Nacionālajā operā – 45%, arhīvu nozarē – 60%, bibliotēku un kultūrizglītības nozarēs – vidēji par 15%(1)). Vismaz dažās nozarēs algas ir pietiekamas, lai kultūras darbiniekiem nodrošinātu cilvēcīgu dzīvi, pat ja algu kāpums uz laiku tiktu apturēts.
Savukārt privāto bezpeļņas sektoru ekonomiskā krīze varētu skart vissāpīgāk. Šajā jomā finansējuma avoti ir nostabilizējušies (dažām organizācijām tiešs atbalsts no KM, projektu finansējums no VKKF, ārvalstu finansējums, sponsori, biļešu ienākumi), tomēr šie resursi ir ierobežoti un būtisks atbalsta pieaugums, kas varētu tikt izmantots atalgojumam, nav bijis. Turklāt, ja arī projektiem piesaistīt līdzekļus kļūs arvien grūtāk, tad var prognozēt, ka šajā sektorā var samazināties organizāciju un projektu skaits, darbības apjoms, ietekme un pats galvenais – profesionālisms. Domāju, ka tas būtu nopietns zaudējums, jo cilvēki, kas šajā jomā strādā, ir labi menedžeri, kuri spēj profesionāli vadīt organizāciju, piesaistīt finansējumu un veidot mārketingu, kompetenti kultūras eksperti ar labām zināšanām par savas nozares norisēm starptautiskā mērogā. Turklāt visticamāk, ka šie cilvēki nevis papildinās valsts kultūras institūciju komandas, saglabājot un izmantojot savas prasmes kultūras jomā, bet darbu meklēs pavisam citās, ar mākslu nesaistītās nozarēs.
Prognozēt radošo industriju attīstību ir visgrūtāk. Līdzšinējie dati liecina, ka radošās industrijas ir augušas straujāk nekā Latvijas tautsaimniecība kopumā. Laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam vidējais apgrozījuma pieaugums bija 17,3 % gadā, turklāt pēdējos gados pieauguma tempi kļuvuši straujāki. Palielinājies arī uzņēmumu (vidēji par 12 % gadā) un nodarbināto (vidēji par 7 % gadā) skaits(2). Arī kultūras patēriņš Latvijā ir audzis(3). Jādomā, ka tieši šajā nozarē radošums ļaus tikt pāri ekonomiskajai krīzei, varbūt ne paplašinoties un strauji augot, bet nostiprinot pozīcijas tirgū.
Vai ir kādas “zāles”, kas palīdzētu pārvarēt sarežģīto ekonomisko situāciju? Domāju, ka kultūras organizācijām izšķiroši būtu nostiprināt attiecības ar sabiedrību, publiku un pircējiem un pēc iespējas palielināt auditoriju, kas “lieto kultūras produktus”. Tieši auditorija izšķirs un parādīs kultūras organizāciju dzīvotspēju – pirmkārt, maksājot (peļņa), otrkārt, “balsojot” par kultūru ar savu apmeklējumu (auditorija savukārt var būt arguments, lai valsts vai jo īpaši privāti sponsori atbalstītu šīs organizācijas un kultūras norises). Neapšaubāmi, tas vispirms būs atkarīgs no katras organizācijas spējām un izdomas mārketinga jomā, tomēr var būt, ka te savs vārds būtu jāsaka arī valstij, lai palīdzētu kultūrai un radošajām industrijām izķepuroties no grūtībām.
Mārketinga pētījumi liecina, ka kultūras organizācijas, kam parasti mārketinga pasākumiem ir ļoti ierobežoti resursi, nav spējīgas īstenot tik komplicētu mārketinga stratēģiju, lai būtiski paplašinātu esošo auditoriju un iesaistītu tos, kurus kultūra neinteresē vai kuri pret to izturas noraidoši. Varbūt situāciju varētu mainīt, ar valsts atbalstu veidojot visaptverošu mārketinga kampaņu, popularizējot kultūru un kultūras preces kopumā vai arī tās apvienojot asociatīvās grupās (piemēram, tiem, kas apmeklē teātri, interesē arī kino un mākslas izstādes vai dizaina priekšmetu iegāde).
Tikpat svarīgi būtu arī nemazināt esošo sabiedrības lojalitāti pret kultūru – Kultūras ministrijai būtu daudz vairāk un argumentētāk sabiedrībai jāskaidro lielo investīciju nepieciešamība un to finansiālie avoti (bibliotēkas, laikmetīgās mākslas muzeja, koncertzāļu celtniecība, investīcijas kultūras infrastruktūrā), jo, protams, lielai daļai cilvēku tās šķiet dzīres mēra laikā. Šīs investīcijas kopumā var uzlabot kultūras patēriņu un apmeklētāju skaitu, jo daļai tieši neremontētās, ar novecojušu aparatūru aprīkotās telpas ir viens no šķēršļiem, kādēļ viņi nevēlas apmeklēt kultūras pasākumus. Pētījuma “Kultūras patēriņa un pieprasījuma tendences Liepājas pilsētā” autori raksta: “Ja finansiālās problēmas (dārgas biļetes) nešķiet īstermiņā atrisināms jautājums, tad piedāvājuma paplašināšana, infrastruktūras uzlabošana un transporta problēmas varētu būt tie jautājumi, kuru sekmīga atrisināšana atstāj pozitīvu ietekmi arī uz kopējo kultūras patēriņu un līdzdalību. Galveno patēriņa un līdzdalības barjeru reducēšana dotu iespēju palielināt kopējo patērētāju loku vismaz par 25%.”
Radošums savu organizāciju un finanšu menedžmentā, kultūras piedāvājuma un produktu radīšanā un mārketinga pasākumos, lai piesaistītu publiku un pircējus, – tie varētu būt daži virzieni, kā censties pārvarēt kultūras organizācijas krīzi.
(1) LR Kultūras ministrijas “Gada publiskais pārskats. 2007”. Rīga, 2008.
(2) Pētījums “Radošās industrijas Latvijā”. BICEPS, 2007.
(3) Pētījums “Kultūras patēriņa un pieprasījuma tendences Liepājas pilsētā”. “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”, 2008.
.jpg)
.jpg)