Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Pirmkārt man liekas būtiski noskaidrot, kādā izpratnē par radošo tiek runāts. Latvijā apzīmējums “radošs” ļoti saistās ar nozaru izpratni. Radoši darboties var tēlotājā mākslā, literatūrā, mūzikā, teātrī un varbūt vēl arī lietišķajās mākslās. Vēsturiski tas droši vien veidojies tāpēc, ka padomju laikā bija tādas radošās savienības. Tāpēc citās sfērās strādājoši cilvēki bieži vien šim radošajam sevi pretstata – viņi tādi nav. Šī ir vārda šaurākā nozīme. Plašākā nozīmē radošs var būt jebkurš. Līdzko tu izdomā jaunu procesu, ideju, simbolu, tu esi radošs.

Ja radošumu saprot plašākā nozīmē, tad tīri teorētiski ekonomiskā krīze var būt radoša, jo tā samazina mūsu iespēju patērēt un piespiež mums radīt kaut ko pašiem savām rokām. Mēs dzīvojam patēriņa sabiedrībā, t. i., mēs ļoti maz ko izdomājam paši un veidojam savu identitāti un dzīvesstilu, kombinējot dažādus patēriņa produktus – apģērbu, interjera preces, automašīnas utt. Protams, arī kombinēšana ir radoša, tomēr nenoliedzami tas ir radošums noteiktos rāmīšos, kuros mūs ieliek mārketinga radītie stāsti un simboli. Ekonomiskā krīze nozīmē, ka samazinās iespējas patērēt un palielinās spiediens kaut ko radīt pašiem savām rokām. Ja tu nevari atļauties nopirkt sev dizaina mēbeles, tad tev atliek pašam būt gan dizaineram, gan galdniekam. Tādā ziņā Padomju Savienība ar saviem mūžīgajiem deficītiem radīja ļoti daudz šajā izpratnē radošu cilvēku, kas mācēja no nekā uztaisīt jebko – mēbeļu rokturīšus no diegu spolītēm, mikseri no urbja vai elektrisko ūdens vārītāju no vada un divām žiletēm. Kur nu vēl radošāk?

Latvijā gan radošumu parasti saprot šaurākā nozariskā izpratnē, domājot par tā sauktajām radošajām industrijām – mākslu un dizainu, literatūru, mūziku, teātri u. tml. Nozariskā izpratnē ekonomiskā krīze ietekmēs radošumu visticamāk negatīvi un tā dēvētajām radošajām industrijām ekonomiskās krīzes apstākļos visticamāk ies slikti. Jo visas šīs nozares cilvēku apziņā tiek tomēr saistītas ar izklaidi. Tās neapmierina pavisam praktiskas vajadzības – vajadzību pēc pārtikas, ūdens un pajumtes. Cilvēks pēc būtības ir pragmatisks, praktisks.

Visas nozares krīze neietekmēs vienādi, jo no tās daudz vairāk cietīs mazturīgie un vidusslānis – tie, kam nav lieli naudas uzkrājumi, kas cik nopelna, tik iztērē. Līdz ar to starp radošajām industrijām visvairāk cietīs tie, kuru ienākumi ir atkarīgi tieši no vidusšķiras vai mazturīgo patēriņa. Piemēram, krīzi vairāk izjutīs izdevējs, kam, lai nebankrotētu, divdesmit tūkstošiem cilvēku par pieciem latiem jāpārdod grāmata, un mazāk izjutīs mākslinieks, kuram jāpārdod desmit gleznas, katra par tūkstoš latiem.

Arī sabiedrības depresivitāti, manuprāt, ietekmē ne tik daudz ekonomiskā krīze kā tāda – ka visiem samazinās ienākumi. Bet gan tas, ka tās rezultātā palielinās sociālā nevienlīdzība. Latvijā sabiedrība ir visai noslāņota. Krīzes iespaidā tiem, kas ir turīgāki, situācija nemainās, bet nabadzīgākie grimst dziļāk. Pasaulē pētījumos pierādīts, ka relatīvā nabadzība, kad tavi apstākļi pasliktinās saattiecinājumā pret vispārējiem vai redzamajiem sabiedrības slāņiem, rada lielāku depresiju nekā tad, ja mēs visi dzīvotu sliktāk. Cilvēks savu stāvokli jau vērtē salīdzinājumā ar citiem. Bija pat viens interesants eksperiments Amerikā. Noteiktai cilvēku grupai tika piedāvāts izvēlēties starp divām iespējām. Vai nu viņiem maksā 200 dolāru un visiem pārējiem 100, vai arī 400 un visiem pārējiem 800. Cilvēki izvēlējās pirmo piedāvājumu, jo visiem pārējiem tāpat ir uz pusi mazāk. Tas gan nepierāda, ka cilvēki primāri grib vienlīdzību, bet visādā ziņā parāda to, ka depresija palielināsies, ja palielināsies plaisa starp sabiedrības slāņiem.

Latvijā šobrīd valdošo visai depresīvo noskaņojumu vismaz daļēji var skaidrot tieši ar sociālo noslāņošanos un īpaši ar to, ka tā ir tik nesena. Politiskās un ekonomiskās pārmaiņas deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti pēkšņas. Notika samērā strauja sociālā noslāņošanās, kas daudzu izpratnē bija nepamatota vai netaisnīga. Nepavisam ne retums ir situācija, kad no padomju laiku klasesbiedriem viens dzīvo mazliet virs iztikas minimuma, bet cits ir miljonārs. Piedevām, iespējams, miljonārs skolā ne ar kādām īpašām dotībām, pēc to laiku izpratnes, nav izcēlies. Latvijas, tāpat kā citu postsociālo valstu, fenomens ir tas, ka trūcīgais klasesbiedrs vēl joprojām savu dzīvi salīdzina ar veiksmīgā klasesbiedra dzīvi. Šis miljonārs ir viņa atskaites grupā. Stabilākās sabiedrībās, piemēram, Amerikā, tu sevi vairs nesalīdzini. Nabadzīgie iet savās skolās, bagātie – savās, un katra grupa faktiski nesatiek cilvēkus no citām grupām. Līdz ar to tas tik traki tavu pašvērtējumu neietekmē, tev ir savs rāmītis, kur vari tikt, un citur savukārt tikt nemaz nedomā. Līdz ar to lielveikala krāvējam, kurš dzīvo Bronksā, Volstrītas baņkieris ir tikpat nereāls un neaizsniedzams kā man karaliene Elizabete. Krāvēja pašvērtējumu baņķiera panākumi neskar. Bet, ja viņi abi būtu mācījušies vienā klasē, kā tas ir Latvijas gadījumā, situācija būtu citāda.

Vai sociālās depresijas iemesls varētu būt arī sabiedrības identitātes trūkums? Zināms identitātes apjukums tiešām ir novērojams. Nacionālisma mīts, kas kopš atmodas laika ir kalpojis par centrālu solidaritātes principu un kas savulaik bija sabiedrības radošā pacēluma avots, ir it kā sevi izsmēlis un kļuvis tukšs. Šķiet, ka cilvēki tam vairs īsti netic. Ne tā netic, ka būtu gatavi noliegt, bet drīzāk tā, ka gribētu ticēt, taču nespēj to savilkt kopā ar personisko šodienas realitāti. Ir palikuši tukši saukļi, bez tāda īsti izjusta pildījuma. Iespējams, pārāk grūti mūsdienu Latvijas jaunietim ir atrast savu vietu Straumēnu sētā. Savukārt citi līdzvērtīgi mīti nav radušies. Negribam īsti asociēties nedz ar kristiešiem, nedz pagāniem. Vārdus “sociālists” un “komunists” uztveram gandrīz kā lamuvārdus, bet īsteni uzņēmēji arī negribam būt. Taču vai šis vienotas identititātes trūkums rada sabiedrības depresiju un nomāc radošumu? Manuprāt, tieši otrādi – jo plurālāka un daudzšķautņaināka ir sabiedrība, jo tā ir radošāka. Nestabilāka, bet radošāka. Tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi lieki no augšas mēģināt radīt kaut kādu jaunu latvisku identitāti, Latvijas tēlu vai Latvijas zīmolu. Tas ar laiku radīsies pats. Ir vienkārši jārada tādi apstākļi, lai cilvēki, kam rodas jaunas radošas idejas, varētu tās netraucēti realizēt dzīvē – uzņēmējdarbībā, mākslā, publicistikā vai kādā citā jomā. Nevis jāuzspiež no augšas viņiem kaut kāds latviskuma rāmis. Un, ja šīs idejas būs dzīvotspējīgas un konkurētspējīgas ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā, tad ap tām arī veidosies Latvijas tēls un zīmols pasaulē.

Materiālu sagatavoja Kārlis Vērpe