Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Šoreiz “Dizaina Studijas” uzmanības lokā vien pāris no daudzajiem grafiskā dizaina speciālistiem, kas ik dienu rūpējas, lai mums būtu patīkami skatīties un lietot dažādus iespieddarbus, bet viņu vārdi nezināmu iemeslu dēļ vēl nav paguvuši apbružāties publiskajos medijos, līdz ar to neveido masu apziņu par to, kas Latvijā ir vērtīgs. Šie vārdi ir: Krišs Salmanis, Ēriks Šulcs un Liene Drāzniece.

Krišs Salmanis
Domājošs mākslinieks. Atjautīgs grafiskais dizainers. Viens no reklāmas aģentūras Frank & Stein dibinātājiem (otrs – Ingus Josts). Sākumā Ingus un Krišs bija divi vien: sadarbojās ar lielajām aģentūrām kā ārštata radošais tandēms – parasti sitācijās, kad tām lielās slodzes dēļ trūka darbaroku. Sākotnēji viņi izstrādāja tikai reklāmu koncepciju, taču pamazām, apaugot ar veciem draugiem un jauniem kolēģiem, pievērsās arī izdomātā tālākai īstenošanai pašu spēkiem. Aci varētu būt piesaistījusi aizkostā maizes rika apbalvotajā “Hanzas maiznīcas” reklāmā. Būtu vēlams redzēt arī firmai Znak dizainētās ekscentriskās tapetes Robots don`t feel.

Ēriks Šulcs
Pārāk jauns, lai tiktu dēvēts par Latvijas grafiskā dizaina veterānu, taču šajā lauciņā sācis strādāt deviņdesmito gadu vidū, esot liecinieks un lielā mērā arī līdzdalībnieks tam, kas pa šiem gadiem grafiskās kultūras jomā noticis. “Lāčplēša alus” etiķete, “Dienas” abonēšanas centra un žurnāla “Rīgas Laiks”  logotipi ir vien daži no viņa daudzajiem veikumiem. Pirms desmit gadiem sācis kā mākslinieks reklāmas aģentūrā Metro, kas izauga līdz Metro Leo Burnett un šobrīd ir tikai Leo Burnett, beidza kā tās radošais direktors. Tagad ir dizaina aģentūras BrandBox dibinātājs un radošais direktors un dara visu, lai viņa aģentūrā tiktu radīts tikai stratēģisks un “gudrs” dizains.

Liene Drāzniece
Jauna un inteliģenta dizainere, kuras kontā ir jau tādi darbi kā šokolādes fabrikas “Laima” produkcijas iepakojums un eko kosmētikas Mádara produktu dizains. Patīk risināt sarežģītus dizaina uzdevumus, atļauties eksperimentēt un nesaukt sevi par grafisko dizaineri. Šobrīd sadarbojas ar reklāmas aģentūru Lowe Age un izpilda individuālus pasūtījumus, kur viņas pienākums ir izstrādāt dizaina vadlīnijas kādam produktam, dizainēt arī pašu produktu un rūpēties, lai zīmols saglabā vienotu tēlu. Reizēm ir klients pati sev.

KRIŠS SALMANIS
Iliana Veinberga: Kāpēc tāda izvēle – strādāt grafiskā dizaina jomā? Kā nokļuvi šajā lauciņā?
Krišs Salmanis: Par grafisko dizaineru sevi nevaru saukt, lai arī darba ietvaros mēdzu tā pienākumus pildīt. Mācoties Vizuālās komunikācijas nodaļā, mani savervēja DDB, tur arī pamazām sāku viesoties “šajā lauciņā”.
I. V.: Kāpēc radās doma dibināt savu uzņēmumu?
K. S.: Ja vispār ir jāstrādā – un mūsu klimatiskajos apstākļos no tā grūti izvairīties –, tad droši vien patīkamāk ir pašam noteikt, cikos sākt.
I. V.: Kāda tipa grafiskie darbi pašam ir tuvāki un kāpēc?
K. S.: Laikā ierobežoti ātrās reaģēšanas un domājamie darbi. Maratoniem  –firmas stilam, periodikas dizainam un citiem ilgi izslīpējamiem darbiem –man trūkst pacietības. Bet man ir veicies ar kolēģiem – katram ir savs īpašais ķēriens. Lailai Apšeniecei, piemēram, lieliski padodas tieši “garie gabali”.
I. V.: Latvijā dizains vēsturiski iet roku rokā ar mākslas izglītību, tu esi ieguvis izglītību mākslās un turpini darboties arī kā mākslinieks. Vai savā darbībā jūti tradīciju pārmantojamību, saikni ar to?
K. S.: Nē. Tagad špikojam no Rietumiem.
I. V.: Kāpēc neesi izšķīries, ko darīt – būt par dizaineru vai mākslinieku?
K. S.: Kāpēc neesmu? Esmu. Mākslinieks, kas iztiku pelna reklāmā.
I. V.: Vai dizaina prakse tev noder mākslā, un otrādi?
K. S.: Māksla ņem pretī visu, tā ir atvērta visdažādākajiem impulsiem un nesmādē arī no dizaina patapinātus izteiksmes līdzekļus vai idejas. Dizains un reklāma vienmēr saistīti ar svešu cilvēku naudu, tas neizbēgami rada bailes ieguldīto zaudēt, tādēļ tiešām interesantas lietas izdodas realizēt reti.
I. V.: Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras materiāli liecina, ka sektoros, piemēram, tekstilā un poligrāfijā, notiek attīstība, tāpēc arī dizains, kas tiem piesaistīts, attīstās straujāk. Vai, strādājot grafiskā dizaina jomā, pēdējos gados esi jutis kādu kvalitatīvu kāpumu?
K. S.: Darbu izpildījumā  varbūt. Konkursos ir vēl vairāk smuku produktu, kas “izmīlēti” ar visvisādiem poligrāfiskiem trikiem. Daudz kas izskatās materiāli garšīgi, bet satura ziņā… laikmetīga grafiskā dizaina un ideju nav daudz.
I. V.: Kā tu kā praktiski strādājošs dizainers vērtē grafiskā dizaina vidi Latvijā?
K. S.: Šķiet, ka nu jau iet uz labo pusi. Blakus māksliniekiem, kas merkantilu apsvērumu dēļ pusi enerģijas atdod lietišķajai mākslai, par ko bieži zākā paši sevi un pasauli, parādās ārzemēs skoloti grafiskie dizaineri, kuri ar to vēlas nodarboties ar pilnu atdevi un no sirds. Ne viens, ne otrs modelis nav automātisks kvalitātes  vai viduvējības  garants, tomēr ar laiku nāksies arī mums specializēties un būs jāvar atbildēt uz tavu jautājumu par izšķiršanos starp dizainu un mākslu bez sofistikas. Jo šaurākā jomā specializējies, jo perfektāk ir iespējams to izstrādāt. Pagaidām, kamēr radošās industrijas vēl neveic plānveida ārzemju tirgus apguvi, fokusēta specializēšanās ir apgrūtināta, vietējais tirgus tam vienkārši ir par mazu. Vienam dizaineram nākas darīt visu –  no mājaslapām līdz reklāmas, periodikas, korporatīvajam dizainam. Pat ja sirdī viņš ir tikai, piemēram, bezserifu fontu radītājs. No otras puses, mūsu situācija ir arī gana aizraujoša. Ja tādi mākslinieki kā Armands Zelčs vai Reinis Pētersons varētu nodarboties tikai ar mākslu, Latvijā būtu vēl lielāks laba grafiskā dizaina un kvalitatīvu reklāmas ideju trūkums.
I. V.: Nīderlandes vadošās grafiskā dizaina studijas Studio Dumbar radošais direktors un līdzīpašnieks Mihels de Būrs, taujāts par to, kā viņš vērtē Latvijas grafisko dizainu, atbildēja, ka vērtēt īpaši nevar, jo neko daudz nav redzējis, bet no tās informācijas, kas ir bijusi pieejama, jāsecina, ka Latvijā grafiskā dizaina faktiski nav. Tavs komentārs?
K. S.: Nu, izlutinājuši viņi paši sevi tai Nīderlandē.
I. V.: Kā var samērot lokālos dizaina procesus, praksi ar starptautiskajām prasībām?
K. S.: Tas ir vajadzīgs tik daudz, lai rastos pieprasījums pēc mūsu dizaina pakalpojumiem arī ārpus Latvijas. Kamēr mēs līdz tam nonāksim, jāmet pie malas kautrība un iedomība un jāmācās. “Meistari idejas aizņemas, ģēniji zog.” Labās idejas vajag “zagt”, uzlabot, pārtaisīt, no tām atsperties. Ja sanāks  labāk, tad plaģiātismā neapvainos. Ja ne – būs bijis vismaz kārtīgs treniņš. Ar laiku varbūt izveidosies arī latviskā dizaina rokraksts, skola.
I. V.: Ko konkrēti tu vai tavs uzņēmums var darīt šīs lietas labā?
K. S.: Neskaust, ja kādam kaut kas labs izdodas.

ĒRIKS ŠULCS
Iliana Veinberga: Kāpēc izvēlējies strādāt grafiskā dizaina jomā? Kā viss sākās?
Ēriks Šulcs: Lielā mērā jāpasakās vecākiem, precīzāk, mammai, kas bija māksliniece. Bērnībā skatījos un brīnījos, kā var tā uzzīmēt. Mamma ņēma mani līdzi uz darbu, uz izstādēm, tā man tas viss iepatikās.
Iestājos lietišķās mākslas skolā, pēc tās – Mākslas akadēmijā. Vienu brīdi biju iedomājies, ka  būšu gleznotājs, bet vasaras prakses lika mainīt domas (smejas). Pēc akadēmijas vienu gadu mācījos Anglijā, mākslas koledžā, kurā bija arī nodaļa, kas specializējas radošajā reklāmā. Ilgu laiku nevarēju saprast, vai daru pareizi, mācoties reklāmu, taču tagad esmu diezgan pārliecināts, ka tā bija pareizā izvēle. Tajā skolā vienīgais instruments mums bija papīrs un zīmulis, un tas, kas galvā. Šāda pieeja ļoti mainīja skatījumu, ko un kāpēc es taisu un kam tas viss ir vajadzīgs. Ieraudzīju to citā perspektīvā – tagad šī pieredze ļoti palīdz.
I. V.: Latvijā dizains vēsturiski ir saistīts ar mākslas izglītību. Vai savā darbībā jūti kādu pēctecību, tradīciju pārmantojamību?
Ē. Š.: Labs jautājums. Lietišķās mākslas skola, protams, deva ievirzi domāšanā un izpratnē, bet es nedomāju, ka to varētu saukt par rokraksta izveidošanos. Manuprāt, rokraksti šajā zemē veidojas, skatoties ārzemju žurnālus, kas ir pierasta lieta. Ļoti daudz ko nosaka mentalitāte. Latviešiem viss izskatās pilnīgi citādāk nekā, piemēram, igauņiem, lai arī igauņi nestrādā pārāk atšķirīgi – tāpat skatās tos pašus ārzemju žurnālus.
Kad strādāju, es nedomāju, ka veidoju kaut kādu dizaina vidi. Iespējams, es apzinos, ka, realizējot to vai citu darbu, protams, veidoju daļiņu no kaut kādas kopējās ainas, bet, ka es mērķtiecīgi mēģinātu attīstīt latviešu dizaina līniju, to gan ne (smejas).
I. V.: Kāpēc nodibināji savu uzņēmumu?
Ē. Š.: Motivācija bija vienkārša. Strādāju reklāmā, veidoju reklāmas, un radās aizdomas, ka reklāmas darbs ir īslaicīgs: reklāma ir redzama ļoti īsu laiku, un tās vizuālajam izskatam nav būtiskas nozīmes, jo svarīgākais uzdevums ir komunikācija. Tā kā pats esmu vizuāli, nevis tekstuāli domājošs, es sapratu, ka pietiek sevi mocīt (smejas), ir jātaisa tas, kas padodas dabiski, kas interesē un sanāk labāk.
I. V.: Radošais direktors un pats zīmē?
Ē. Š.: Dizaina aģentūrā radošajam direktoram ir nedaudz citas funkcijas nekā reklāmas aģentūrā. Reklāmas aģentūrā viņam ir jādod komunikācijas/ idejas virziens, kopskats. Dizaina aģentūrā man ir jānorāda dizaina virziens – jāizskaidro, ko un kāpēc zīmēt, kā arī jāuzzīmē kaut kas tāds, kas ir attīstāms, ko var turpināt, iespējams, ne tikai es pats, bet arī citi.
I. V.: Kāda veida grafiskie darbi pašu saista visvairāk?
Ē. Š.: Mani, protams, visvairāk saista logotipa izveide un stila grāmata. Logotipa mazajā zīmītē ir jāieliek ļoti daudz, un tas ir aizraujoši – meklēt un atrast un beigu galā dabūt ārā kaut ko ļoti vienkāršu, bet ideāli atbilstošu uzņēmuma vai zīmola “noskaņojumam”. Otrs iemesls varētu būt patiesāks (smejas) – bērnībā vasarā bija ar draugiem kaut kas jāspēlē, tad nu es pats sev uzzīmēju galda spēles, monopola variāciju, kur visi lauciņi bija logotipi.
I. V.: Kā tu kā praktiski strādājošs dizainers varētu raksturot lokālā grafiskā dizaina ainu?
Ē. Š.: Pamata lieta ir tā, es nesaprotu, kāpēc, bet mums Latvijā vēl joprojām nav specializētas grafiskā dizaina skolas. Ilgāku laiku ir bijis pārtraukums grafiskā dizaina izglītībā. Skolām nebija iespējas iegādāties tehniku, un arī pasniedzēji bija tie, kas visu savu dzīvi bija pavadījuši bez datora... šeit es negribu teikt neko sliktu par viņiem. Pārtraukuma dēļ par attīstību grafiskajā dizainā nevar runāt, drīzāk pat otrādi. Latvijā grafiskā dizaina mākslinieku ir gaužām maz, viņu trūkst. Mākslas akadēmijā, kā arī lietišķās mākslas skolās ir iespējas iegūt grafiskā dizaina iemaņas (it īpaši, ja pašu tas interesē), jo tehnoloģijas ir. Bet tas nav grafiskais dizains klasiskā izpratnē – to apgūt pagaidām vēl joprojām jābrauc mācīties uz ārzemēm. Problēma ir tāda, ka grafiskais dizains praksē ir specifisks – tā ir amatniecība, prasmju izkopšana un treniņš, nevis intensīvas vienas nedēļas lekcijas un semināri. Strādājot kopā ar jauniem un talantīgiem dizaineriem, var just, cik ļoti viņiem trūkst pašu pamatu. Ja esi koktēlnieks, ir taču jāzina, ko no kāda koka var izdrāzt. Arī grafiskajā dizainā ir daudz tehnisku lietu, kas ļauj vai neļauj sasniegt iecerēto.
Vēl ir žēl, ka arī dizaina pamata mākslinieciskā izglītība nav visai augstā līmenī. Ir pilnīgi cita saruna ar latviešiem uzņēmumos, mārketinga direktoriem, un ar ārzemniekiem – viņiem vizuālā materiāla uztveres tradīcijas bijušas skolā, mājās, sabiedrībā. Mūsējie savukārt visu zina labāk par tevi, viņi ir lielākie speciālisti visās jomās. Protams, ir izņēmumi, un tad ir prieks strādāt. Ir jāmācās paļauties uz speciālistu, novērtēt viņa darbu. Tā kaite vēl nav pārslimota.
I. V.: Bet lietas mainīsies...
Ē. Š.: Pilnīgi noteikti, un ir jau arī mainjušās, ja salīdzina, kā pasūtītāji vērtēja dizainera darbu pirms piecpadsmit gadiem. Ideāls mērķis –  lai Mākslas akadēmijā būtu grafiskā dizaina nodaļa, kuras beidzējs būtu profesionālis. Tā varētu būt arī pilnīgi atsevišķa skola, vienalga, jo tur ļoti daudz kas nāktu klāt: fotogrāfija, grāmatu dizains, burtu mācība, psiholoģija utt. Tas celtu tā dizaina kvalitāti, ar kuru sastopamies ikdienā publiskajā telpā.
I. V.: Autoritatīvās nīderlandiešu grafiskā dizaina studijas Studio Dumbar pārstāvis, vērtējot Latvijas grafisko dizainu, secināja, ka dizaina te ir maz, lai neteiktu, ka nemaz...
Ē. Š.: Nav jēgas komentēt, jo tas būtu tāpat kā, ja es, paņēmis rokās grāmatu, izšķirstītu to un teiktu: ai, es te neko nesaprotu, slikta grāmata. Latvijā ir arī apskaužami labi darbi, ir daudz labu dizaineru, kas rada labas lietas. Varbūt viņu nav tik daudz, lai būtu katrā vietā un organizācijā.
I. V.: Kā samērot Latvijas dizaina praksi ar starptautiskās dizaina vides prasībām?
Ē. Š.: Rietumu virzienā diezgan neiespējami – tās pašas skolas dēļ. Austrumu virzienā gan, tur jau ir precedenti: Ukraina, Krievija, viena jauniešu grupiņa Kazahstānā. Tas ir iespējams, jo viņi skatās uz mums kā uz Rietumiem, savukārt Rietumi – kā uz Austrumiem. Ja būtu uzņēmumi, kas gribētu veidot biznesu un darboties gan Krievijā, gan Rietumos, mūsu speciālisti būtu labā stāvoklī – spēja saprast gan Rietumu, gan Austrumu kultūru pašreiz ir liels bonuss.
I. V.: Ko tavs uzņēmums var darīt lietas labā?
Ē. Š.: Mūsu uzņēmumam vajadzētu saņemties un radīt kaut ko tādu, ar ko var piedalīties kādā starptautiskā dizaina konkursā, kas notiek Rietumos. Mūziķi (diriģenti, komponisti, solisti ), filmas un teātra izrādes saņem balvas, un tas ir iespējams, tāpēc man nav attaisnojuma, kāpēc mums nav apbalvojumu. Vajag iet un mēģināt, un tad, kad to izdarīsim, – tad arī parunāsim.
      
LIENE DRĀZNIECE
Iliana Veinberga: Kāpēc esi izvēlējusies strādāt grafiskā dizaina jomā?
Liene Drāzniece: Atmiņā ir palikusi mana pirmā darbavieta Metro Leo Burnett, kur es ļoti daudz iemācījos un, šķiet, satiku pareizos cilvēkus, piemēram, Ēriku Šulcu, kuru dēļ dizainera darbs mani ir pamatīgi aizrāvis. Mani ļoti interesē problēma un tās atrisinājums, tāpēc es nenodarbojos tikai ar mākslu. Jau “lietišķajos” sāku darīt nelielus grafiskos darbiņus, cīnījos, lai atrastu pasūtītāju diplomdarbam. Vienmēr licies, ka vajag atrisināt problēmu, jo pašam tas ir interesanti un caur to var arī mācīties. Satieku jaunu klientu, dažādu nozaru cilvēkus, viņi iedod pilnīgi citu skatījumu uz lietām, un uzzinu un iemācos daudz ko jaunu.
I. V.: Par uzņēmuma profilu pašreiz nav jēgas jautāt, bet kādus pakalpojumus klients no tevis kā dizaineres var sagaidīt?
L. D.: Ļoti patīk būt klāt produkta koncepta izveidē, kad rodas ideja un tā ir vēl izstrādē. Tāpēc es nevaru saukt sevi par grafisko dizaineri vien, jo man šķiet ļoti būtiski, lai ir iespēja dizainēt arī smaržu un garšu, – ja tas ir kāds jauns produkts, piemēram, šokolāde, tad varētu domāt arī par to, kāds izskatās pats šokolādes gabaliņš.
Tālāk, protams, ir viss grafiskais noformējums, identitāte, arī reklāmas katalogi, grāmatas, izstāžu katalogi. Visādi dizaina darbi.
I. V.: Vai Latvijā ir kāds uzņēmums, kurā redzi savu vietu, vai tomēr ne?
L. D.: Ir cilvēki, ar kuriem ir ļoti patīkami strādāt kopā, jo vienmēr ir svarīgi, lai blakus būtu stipri cilvēki, – tas ir tas noteicošais, kur un kāpēc es kaut kur strādāju. Var mainīt viena uzņēmumu uz citu, bet nekādas būtiskas atšķirības es neredzu, man svarīgāk ir strādāt kopā ar cilvēkiem, ko respektēju. Ārpus Latvijas ir lielāka iespēja nokļūt situācijās un cilvēkos, kas tevi pilnveido.
I. V.: Nav doma dibināt savu aģentūru vai studiju?
L. D.: Atgriezos no mācībām Milānas Design direction, un ir visādas domas un idejas. Šis ir sagadījies tāds pārdomu periods par to, kas notiek Latvijā un dizainā, ko un kā darīt tālāk, jo skaidrs, ka jāmaina arī sava pieeja, ir jāmācās, jāuzzina un jāsaprot daudz vairāk. Dizaina studija būtu diezgan liels izaicinājums.
I. V.: Tu esi ieguvusi mākslas izglītību?
L. D.: Esmu beigusi Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Uztveru to kā komunikācijas prasmi.
I. V.: Vai darbā izmanto akadēmijā iegūtās zināšanas?
L. D.: Studiju laikā man svarīgāk likās aizstāvēt savu darbu klienta priekšā un es daudz kavēju skolu. Izglītības sistēma mani nespēja motivēt, bet pasniedzēju personības gan uz mani ir atstājušas iespaidu. Izglītības ziņā vairāk man ir devusi lietišķās mākslas koledžas dekoratoru nodaļa, jo tur manī tika ielikti tādi kvalitātes kritēriji, ko es pat šobrīd nespēju aizmirst. Cīnos pati ar sevi, lai sasniegtu visaugstāko.  
I. V.: Latvijas dizains un mākslas izglītība parasti tiek vilkti kopā. Vai tu savā darbībā jūti šīs tradīcijas iespaidu?
L. D.: Jā, laikam bija jāsāk ar to, ka gribi būt mākslinieks, un tad pašam jālauž sev ceļš dizainā. Ar mākslu man ir ļoti mazs sakars, jo mani pārāk interesē, kādam nolūkam grafiskais dizains tiek radīts, kas to skatīsies, vērtēs, lietos, lai tas “aiziet”, lai cilvēks saprot, kas viņam tiek teikts. Ļoti svarīgi, bez šaubām, ir, lai klients būtu apmierināts, lai viņam tiešām veicas ar manis taisīto darbu, protams, nemēģinu izpatikt un nepiekrītu visādām muļķībām, bet esmu ieinteresēta, lai abas puses būtu apmierinātas, lai viena otrai palīdz un lai rezultāts ir patīkams kopdarbs.
I. V.: Produkti, ko esi taisījusi – “Laima”, Mádara –, ir latviski. Vai tu domā par nacionalitātes nojēgumu savā darbā? Tas tev ir svarīgs?
L. D.: Daļēji.  Nacionālajā es redzu atšķirības no pasaules, bet man ir svarīgs arī laikmetīgais, lai mans darbs ir pasaules līmenī, lai tas būtu vērtējams plašāk, nevis tikai kā nacionāls fenomens.
I. V.: Kā tu vispār vērtē grafiskā dizaina jomu Latvijā?
L. D.: Jāsaka, situācija ir skumja, tikai es nezinu, kā tā radusies; šķiet, tur ir sastrēguši vairāki aspekti. Es īsti neredzu, ko var darīt, lai grafiskais dizainers Latvijā justos labi. Mēs sevi šeit vienkārši iztērējam – Latvijā nav īsti iespēju pilnveidoties, attīstīties. Ir jābrauc ārā no valsts, lai rastu iedvesmu: jāķer, jāgrābj no turienes, kur viss notiek, lai šeit atražotu.
Viss ir ļoti atkarīgs no Latvijas rūpniecības attīstības un no tā, kādi klienti te varētu rasties. Ja nemēģināsim iet pasaulē ar saviem produktiem, nemēģināsim piedāvāt pasaulei inovatīvus risinājumus, baidīsimies ražot, tad arī dizaineram te nebūs ko darīt. Manā darbā reizēm liekas, ka vispār trūkst produktu, kam būtu vērts kaut ko dizainēt, jo, ja produkts nav labs, ja tas nespēj konkurēt pasaules līmenī, tad mēs tepat arī paliekam.
I. V.: Studio Dumbar līdzīpašnieks un radošais direktors Mihels de Būrs par Latvijas grafisko dizainu izteicies, ka Latvijā tāda būtībā nav.  Ko vari teikt par to?
L. D.: Grafiskā vide mums apkārt vienkārši nav, tāpēc mēs tik grūti ejam uz priekšu grafiskajā dizainā. Pasaulē kopš bērnu dienām cilvēks redz labus produktus, viņam ir iespēja izvēlēties, dabūt pašu kvalitatīvāko. Latvijā ir vesels izslāpušo pūlis, kas pēkšņi ierauga, ka ir kaut cik interesanta grāmata, izdevums vai vieta, kāda kafejnīca, tad visi metas kā izsalkuši uz to. Mēs dzīvojam būtībā “tīri” – ir maz reklāmu, grafisku vizuālu lietu uz ielas, mums ir jāiedvesmojas no kaut kā cita, jāmeklē idejas un atbildes sevī; tas īstenībā ir labāk, jo tā ir neizsmeļama vieta, kur rasties kam interesantam. Bet mēs arī baidāmies – gribam tā kā lēkt pakaļ, izdarīt kā ārzemēs, tā, lai izskatās glīti. Manuprāt, ir jādomā vairāk no sava dziļuma, jādod ārā kaut kas pilnīgi inovatīvs, dīvains, interesants.  Latvijai, man šķiet, būtu jāmeklē šāds skatījums.
I. V.: Kā samērot Latvijas praksi ar starptautiskās dizaina vides prasībām un nosacījumiem?
L. D.: Mums ir labi dizaineri un labi speciālisti dažādās tehniskās nozarēs, taču nepamet sajūta, ka ir sasietas rokas. Iespējams, tas ir finanšu dēļ – bieži vien nevar pat atļauties nodrukāt fotogrāfijas uz ļoti kvalitatīva papīra, labā, lielā izmērā, bet tam, manuprāt, vajadzētu stimulēt meklēt, kā darboties gudrāk. Netērējot līdzekļus, radīt idejas. Latvija varētu sevi attīstīt radoši, ja nebūtu pasūtītāja bailes. Tirgus ir ļoti mazs, vajadzētu domāt plašak.
I. V.: Ko tu kā dizainere varētu darīt lietas labā?
L. D.: Es vienmēr ļoti cenšos (smejas). Ņemu visjocīgākos produktus un pārdizainēju vienkārši tādēļ, ka ieraugu – tam vajadzētu kļūt nedaudz glītākam. Tad nu ņemu un metos virsū (smejas). Kā arī jūtu lielu personisko atbildību. Man liekas, ka dizainers ir ļoti atbildīgs par pasauli, par vidi; viņš vienkārši nedrīkst radīt un piesārņot jau tā piesārņoto pasauli ar sliktu dizainu.