Andris Kronbergs, arhitekts:
Domāju, ka nav slikti, ja mums būtu kādi orientieri, – es šo kanona ieceri saskatu kā orientieru kopumu dažādās kultūras nozarēs. Sabiedrībā šodien valda apjukums, ne tikai runājot par kultūru, bet visā dzīves vērtību skalā. Tas ir nedaudz bīstami informācijas masas dēļ, kas mums nāk virsū; cilvēkiem ir grūti orientēties, sevišķi tiem, kuri ikdienā nav saistīti ar analītiskām lietām vai mākslas un kultūras parādībām. Viņiem ir jāzina kāds ekspertu viedoklis, kuri orientējas nedaudz labāk par pārējiem. Man liekas, ka kanona jēga ir “vaduguns” meklēšana visā kultūras laukā, un šajā aspektā man nav skaidrs, vai šī vaduguns var būt spēcīgi orientēta uz pagātni. To es nevaru īsti izprast pats priekš sevis – kas vēsturiskos objektos, vēsturiskās vērtībās varētu būt nākotnes aicinājums, idejas nesējs nākotnei? Protams, izņemot to, ka vēstures un kultūras cienīšana un saglabāšana ir pašsaprotama lieta kā ābece. Tā ir nepārtraukta nepieciešamība, bet vai tā ir jauna ideja? Iespējams, ka tagad tā ir, jo padomju laikos valdīja cita ideoloģija, vecais tika cik vien iespējams nokauts un celta jauna pasaule. Tādi laiki, kad no vecajiem tempļiem būvēja jaunus, ir bijuši vienmēr – gan Romā, gan Grieķijā. Šobrīd vēstures saglabāšanas konceptā esam sasnieguši līmeni, kad vairs nav šaubu, ka tas ir jādara, un to nevar skatīt kā jaunu ideju. Neapšaubāmi vērtīga ir Āraišu ezerpils tāpat kā Jelgavas pils vai Rundāle, bet kas mums no tā būtu vaduguns nākotnei?
Varbūt tā ir kāda ideoloģija, kāda vienošanās, pagrieziena punkts domāšanā, ko var pasludināt par īpašu vērtību, kanonu? Mēs varbūt varētu skatīties nemateriālajā sfērā, atrast domu, kas ir svarīga nākotnei. Runājot par arhitektūru, tā ir liela problēma. Mums ir daudz labu māju un projektu, bet vai kāds no tiem ir iegriezis pasauli vai vismaz Latviju citā virzienā? Katrs arhitekts mēģina tādu pagriezienu radīt, bet provinciālā vidē to ir grūti izdarīt. Tomēr mēs varam arī kanonu interpretēt tā, ka sabiedrība un eksperti ir vienojušies par to, ka mūsu vērtību “kulītē” svarīga lieta ir pagātne. Tajā ir iekšā viss kultūras mantojums, arī arhitektūras saraksts, ko mēs kopsim, glabāsim, nodosim nākamajiem cilvēkiem, pievienosim jaunas, šodien radītas vērtības. Tādā aspektā es to saprotu, taču nesaprotu atsevišķu objektu izcelšanu no kopuma, piemēram, padarīt ezerpili par kanonu – es to neredzu kā vaduguni. Bet vaduguns mums var būt tāds kopējs kamoliņš, ko nēsāsim līdzi visu dzīvi, visu savu atlikušo laiku.
Oskars Redbergs, arhitekts:
Manuprāt, svarīgākais ir definēt, kādiem mērķiem šis kanona saraksts kalpos un kam tas būs paredzēts. Dānijas un Nīderlandes kultūras kanona piemērs atklāj divas dažādas stratēģijas. Dānijas piemērs man atgādināja kultūras produktu sarakstu. Zinot, cik agresīvi dāņi savus zināšanas un kultūras produktus piedāvā ārējā tirgū, cik sakārtota un uz eksportu orientēta ir viņu ražošana – mēbeles, lampas un arī arhitektūra –, šāda saraksta publicēšanai ir divi aspekti: iepazīstināt pasauli ar savu kultūru un gluži vienkārši palielināt ražošanas un tirdzniecības apjomus. Dānija ir nacionāla valsts ar 4 % ārzemnieku, un viņiem kanona veidošana ir visai nepārprotama, popularizējot savus nacionālos sasniegumus un orientējoties uz ārvalstīm. Nīderlande ir liberāla, multikulturāla valsts ar senām demokrātijas tradīcijām. Viņu identitātes svarīgs aspekts ir pilsoņu un bijušo koloniju iedzīvotāju integrācija; nīderlandiešiem ir izkoptas integrācijas tradīcijas. Nīderlandiešu kanons ir vēlme izglītot, jo izglītība ir pamats un galvenais integrācijas darbarīks. Ar kanona palīdzību viņi piedāvā apgūt zināšanas par savu valsti un kultūru un izveidot savu viedokli, izejot no katra individuālās pieredzes. Kanons ir sagatavots atbilstoši katra kanona vietnes apmeklētāja pieredzes un izglītības līmenim. Nīderlandieši nevis izvēlējās produktus savam sarakstam, bet produkti tika pakārtoti vēsturiskiem (politiskiem, ekonomiskiem, tehnoloģiskiem u. c.) notikumiem, kuri ir bijuši nozīmīgi valsts, nācijas un sabiedrības veidošanā, kas savukārt ir rosinājusi jaunu kultūras produktu rašanos. Piemēram, lielie plūdi, pirmās rakstu iespiedmašīnas, Hanzas savienība, Otrais pasaules karš un citi. Sarakstā ir iekļauts arī 1995. gadā Bosnijā un Hercegovinā notikušais “Srebreņices slaktiņš”, kura laikā nīderlandiešu karaspēks šajā apriņķī darbojās kā ANO miera uzturētāju karaspēks, taču nebija pilnvarots iejaukties un nespēja to pārtraukt. Nīderlandiešu kanona eksperti atzīst, ka paši vēl nav pilnībā definējuši savu attieksmi pret to. Šeit parādās nobriedušas demokrātijas priekšrocības, kas dod ekspertu komisijai iespēju kanonā iekļaut ne tikai savu pārliecību, bet arī savas šaubas, tādējādi padarot to par diskusijas tematu plašākai sabiedrībai un atstājot iespēju kanonu nākotnē papildināt.
Latvijas situācija ir atšķirīga gan no Dānijas gan Nīderlandes. Latvijā pašlaik pastāv viena no liberālākajām ekonomikas politikām Eiropā, nenobrieduša demokrātija, daudznacionāls etniskais sastāvs, nacionāla kultūras politika, augsta kriminalitāte, neviengabalaina sabiedrība, neskaidra valstiskā identitāte, attīstības stratēģija un jaunu ideju trūkums.
Brīvā sabiedrībā ir svarīgi ļaut katrai paaudzei nodrošināt iespēju pieņemt sev atbilstošus un autentiskus lēmumus, tādējādi radot priekšnoteikumus tādas nākotnes attīstībai, kura nebūtu pašiem atbaidoša vai sveša. Domāju, ka kanons var kalpot kā vērtību sistēma izglītībā. Iespējams, ka šī kanona veidošanas uzdevums ir nevis ekspertu strīds par to, kuras no stilistiski otršķirīgām viduslaiku muižām būtu iekļaujamas latviešu kultūras kanonā, bet gan būtiskāko vēstures notikumu – dažādu laikmetu tālredzīgu lēmumu, mūsu saprātīgās kolektīvās rīcības precedentu, mūs vienojošās pilsoniskās apziņas definīciju, atsevišķu individuālās rīcības piemēru (kuru rezultātā mēs esam varējuši definēt valsts, nacionālos un sabiedriskos ideālus, kā arī spējuši ietekmēt mūsu lokālo vai globālo kultūru) – apkopošana.
Latviešu kultūra būs tieši tik noderīga, cik tā spēs radīt jaunu jēgu vai papildināt mūsu esošos priekšstatus par to, kas mēs paši – tās radītāji/lietotāji – varētu būt.
Raimonds Briedis, Kultūras ministrijas eksperts literatūras nozarē:
Kanons varbūt nav vajadzīgs cilvēkiem, kas daudz zina. Bet kanons ir ļoti lietderīgs izglītošanas nolūkos, ieinteresēšanas nolūkos, uzziņas nolūkos un iespējamu vērtību noteikšanas nolūkos. Jebkura izvēle ir interesanta, jo parāda, kā šajā brīdī cilvēki uztver pasauli. Jebkurš skaitlis – divpadsmit vai vairāk kanona objektu katrā sarakstā – ir mazbūtisks, tas ir matemātiski noteikts, lai cilvēkiem sarežģītu izvēli. Latviešu obligātās literatūras sarakstus ir sastādījuši daudzi, bet, piemēram, mākslā, arhitektūrā vai teātrī tas īsti nav darīts. Līdz ar to daudzām nozarēm tiek dota iespēja inventarizēt savus priekšstatus par mākslu Latvijas telpā ilgā laikposmā. Kultūras kanona veidošana varbūt ir mazliet modes lieta, spēle un masu kultūras sastāvdaļa – tomēr, ja kultūra šodien kaut daļēji nekļūs par masu kultūras sastāvdaļu, ar laiku tā paliks domāšanas dibenplānā.
Katra vara veido savu kultūras dzīves lauku – gan ikdienas, gan kultūras pieredzē ilglaicīgu; varam domāt, ka šodien varai rodas nepieciešamība pēc ideoloģijas, kā līdz šim ir pietrūcis. Kultūra jebkurā gadījumā ir saistīta ar ideoloģiju, svarīgi ir apjaust šo laiku un dot laikam virzību. Šis ir mehānisms, kas realizē plašākus mērķus par varu, savā veidā kanona ideja ir spēle – jebkurš mākslas darbs tajā var tikt aizstāts ar kādu citu darbu. Interesantākie par galarezultātu ir katras nozares saraksta sākuma sešdesmit vai pat visi simts objekti. Savulaik veidojām latviešu literatūras tulkojamo darbu sarakstu “100 + 1”. Ekspertiem tika izsūtīts literāru darbu saraksts, no tā viņiem bija jāizvēlas piecdesmit darbi, gan visu akceptēti, gan personiski tuvi. Galarezultāts bija atpazīstams – no jauna klāt bija nākuši pavisam nedaudz darbi, tātad “kanons” jau ir visai skaidrs, veidojies krietni vien dabiski. Par spīti padomju laikam, ir noturējušies tie kanoniskie elementi, kas bija izveidojušies jau laikā līdz Pirmajam pasaules karam un Latvijas laikā; protams, problēma ir trimdas autori. Lietas vai mākslas darbi kanonizējas un tiek kanonizēti atbilstoši katra laika principiem, taču saglabājas arī kas vienojošs. Skola, piemēram, ir savdabīgs piespiedu mehānisms, bez kura cilvēki nav iemācījušies iztikt. Ja cilvēks ar kādu piespiedu mehānismu ir spiests izlasīt kādu literāru darbu, viņš to nekad nenožēlo, pat ja amplitūda ir no pilnīgas nesapratnes līdz sajūsmai. Esmu atklājis, ka pēdējā laikā gandrīz vairs nepastāv visiem zināmas kultūras lietas.
Literatūrā daļa darbu spēj pastāvēt laikā un daļa – ne. Ir darbi, kuri ir ļoti populāri īsā laikposmā, bet pēc pāris gadiem neviens tos vairs neatceras. Pētījumi rāda, ka no kultūras vērtībām simt gadu laikā uz nākamo gadsimtu kā atzītas pārceļo tikai 2 %. Tātad mēs zinām, ka no simt literatūras darbiem, ko šodien lasām, pēc simt gadiem tiks lasīti divi. Kuri – to mēs nezinām. Bet kaut kas no mantojuma var arī pēkšņi aktualizēties.
Šobrīd kultūras kanona saraksts tiek veidots ierobežots, pēc matemātiska atmešanas, atsacīšanās principa – tas ir ieinteresēšanas veids. Pēc būtības ir vienalga, kas nonāks centrā – Skalbe, Rainis vai kāda no Raiņa lugām –, galvenais ir saprast, ka katrs mākslas darbs ir zīme, aiz kuras stāv vēl kas – kā vārti, ieeja citā laikā, citā pasaulē. Tāpēc domāju, ka labāk ir izvēlēties mākslas darbu, nevis vārdu vai personību, cik tas ir iespējams. Kanons pirmkārt mums vajadzīgs pašiem, iekšējai lietošanai, to var piedāvāt arī uz āru, tomēr ar paskaidrojumu, ka tās ir lietas, kas būtiskas mums pašiem, nevis izcilas no citu tautu viedokļa. Ja sveštautietis, piemēram, iemācās kādas citas tautas dzejoli, viņš tūlīt iegūst atslēgu uz daudzām mājām.
Mikus Čeže, Kultūras ministrijas eksperts mūzikas nozarē:
Ir daži praktiski iemesli, kas attaisno kanona izveides nepieciešamību. Ja diskusiju rezultātā var vienoties par to, kādas izcilas vērtības šeit radītas laika gaitā, ir vieglāk arī citiem interesentiem pavēstīt, kas tad Latvijas kultūrā ir iepazīšanas vērts. Izcilo darbu, personību vai parādību saraksts, protams, var tikt veidots dažādi. Koncentrējoties tikai uz tām lietām, kas pagātnē šķitušas svarīgas pašiem latviešiem, par pamatkritēriju izvirzot iemīļotību un atpazīstamību tautas masās, iespējams radīt provinces kanonu iekšējai lietošanai. No otras puses: mēģinot orientēties vienīgi uz tām latviešu kultūras parādībām, kas šobrīd pierādījušas savu “eksportspēju”, par atskaites punktu pieņemot starptautiskos panākumus mūsdienu mākslas vidē, ātri var radīt sarakstu, kurā ietilpstošie darbi – vismaz mūzikas jomā – latviešu kultūras pamatpatērētājiem būs labākajā gadījumā nepazīstami.
Kanons ir cilvēku izvēle. Kanona sarakstā ietilpst tas, ko mēs kā sabiedrības pārstāvji ilgstošā laika periodā aizvien no jauna gribam klausīties un skatīties, vēlamies no jauna interpretēt un lietot. Mūzikā būtu visai grūti apmierināties ar tādu kanonisko darbu kopu, kurā ietilptu tikai viņsaulē esošu autoru sacerējumi. Esmu drošs, ka šāds kanona variants mazāk satrauktu šobrīd dzīvos mūziķus, tomēr tādā gadījumā šeit vairāk varētu atrast tīri vēsturiskas, nevis mākslinieciskas vērtības. Mums taču nav jāgaida gan Latvijā, gan ārpus Latvijas atzītā komponista Pētera Vaska nāves stunda, lai viņu svinīgi varētu iekļaut latviešu kultūras kanonā! Viņš vienkārši tur jau ir.
Vai piedāvātie kanonisko vērtību saraksti radīs apvērsumu latviešu apziņā? Ir pietiekami daudz cilvēku, kas par to neko nezina un nekad arī neuzzinās, jo viņus tas neinteresē. Ja skatos uz sarakstu personiski, redzu, ka mūzikas jomā tas vairāk atspoguļo to, kas cilvēkiem šeit bijis svarīgs iepriekšējās desmitgadēs. Piemēram, mūzikas darba grupā Gundas Vaivodes vadībā kanona sarakstā iekļāvām Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju, kaut gan profesionālā ziņā formāli daudz spožāka ir viņa Piektā simfonija. Tomēr Ceturtajai ir izdevies kaut kas tāds, ko nespēja Piektā, proti, kļūt par sava laika kultūras zīmi. Tāpat arī Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. No akadēmiskā viedokļa šeit nav nekas īpašs: tas ir gluži jauks skaņdarbs krievu simfoniskās mūzikas tradīcijās. Tautas mīlestība – tāpat kā mīlestība vispār – ne vienmēr ir racionāli izskaidrojama, tomēr tas nenozīmē, ka mēs šo mīlestības kanona faktoru varētu atļauties pilnībā ignorēt. Visticamāk, ka rezultātā mūzikas saraksts būs kompromiss starp jau labi zināmo un to, ko varbūt latviešiem būtu vērts iepazīt un zināt.
Materiālu sagatavoja Ilze Martinsone
.jpg)
