Ar studijas “Skujeniece” dibinātāju Māru Skujenieci “Dizaina Studijas” lasītāji nav jāiepazīstina – ar dizaineri sarunājāmies jau 2006. gada 4. numurā. Šogad Holandes Dizaina dienu ietvaros Māra vēlreiz ciemojās Latvijā: līdzās radošās darbnīcas vadīšanai Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem māksliniece nolasīja lekciju un piedalījās seminārā, kur kopā ar dizaina mārketinga speciālisti Danieli Osterbeku raksturoja Holandes dizainu un stāstīja par zīmola attīstīšanas iespējām. Maija beigās Māra uzturējās e-text+textiles radošajā rezidencē, strādājot pie individuālā dizaina projekta un dibinot jaunus profesionālos sakarus ar Latvijas ražotājiem. Jana Kukaine: Vai tavā radošajā darbībā pēdējo gadu laikā kaut kas ir mainījies?
Māra Skujeniece: Pats galvenais, kas ir mainījies, – tā ir sadarbība ar ražotājiem. Agrāk es gan dizainēju, gan ražoju pati un manā studijā atradās milzīga industriālā krāsns, tagad es strādāju tikai pie paraugsēriju izstrādāšanas. Ja visu ražo pats, radošajam darbam neatliek laika! Es gatavoju paraugus, ko nododu tālāk ražotājiem.
Holandē pašlaik ir milzīgs pieprasījums pēc nelielām ražotnēm, kur var realizēt radošos projektus mazās sērijās, piemēram, saražojot divsimt dvielīšus. Šādi puskomerciāli pasākumi ir ļoti populāri, jo neviens vairs nevēlas būt melnstrādnieks.
J. K.: Kā veidojas tava sadarbība ar Latvijas uzņēmumiem?
M. S.: Latvijā man ir bijuši vairāki pasūtījumi. Līdz šim esmu strādājusi ar “Nakts mēbelēm”, bet pirms gada viesnīcai Albert Hotel pagatavoju filca durvju zīmes, ko pakar uz numuriņu durvīm. Sarunu stadijā atrodas arī citi projekti. Pašreiz esmu iecerējusi strādāt “LM” aušanas studijā, kas ļautu vairāk izmantot roku darbu. Agrāk ar rokām es paveicu to, ko var izdarīt arī mašīna, līdz sapratu, ka tas ir nepareizi. Aušana “LM” studijā ir nostādīta ļoti labā līmenī, turklāt, izmantojot Latvijā pieejamos materiālus, daudz vieglāk noteikt izstrādājumam piemērotu cenu. Šī būtu iespēja arī pievērsties krāsai kā tādai, jo līdz šim mani vairāk interesējusi forma, tāpēc galvenokārt esmu strādājusi klusinātos toņos. Izmantot piezemētu krāsu paleti ir drošāk, tagad gribu izcelt košās Latvijas etnogrāfijas krāsas. Saskare ar Latviju man ir nepieciešama arī tīri personiski. Jo biežāk šurp braucu, jo labāk. Šeit ir cits tirgus, tiek izmantotas atšķirīgas tehnoloģijas. Var just, ka Latvijā dizains vēl iekaro savu teritoriju. Man ir iespēja uzturēties divās kultūrās, un es vēlos to izmantot. Ir interesanti gūt iespaidu par to, kas šeit notiek. Tāpēc gribēju novadīt radošo darbnīcu studentiem, lai uzzinātu, kā Latvijā pasniedz dizainu, kādas metodes tiek izmantotas.
J. K.: Vai no mūsu studentu puses bija atsaucība?
M. S.: Interese par darbnīcu bija ļoti liela. Galvenokārt piedalījās Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas (funkcionālā dizaina un vides mākslas) studenti. Izveidojās septiņas darba grupas, katra strādāja pie individuāla projekta – daļa studentu strādāja ar produktu, citi tajā laikā veidoja prezentāciju. Studentiem vajadzēja pagatavot savu dizaina darbarīku. Mēs devāmies uz tirgu “Latgalīte”, kur iegādājāmies nepieciešamos materiālus. Viņiem nebija daudz laika domāt, jo bija svarīgi sākt strādāt, vēl īsti nezinot, kas no tā visa sanāks, meklēt materiālu intuitīvi. Tirgū tika atrasti faktūrētāji, pelmeņu spiede, gaļas maļamā mašīna. Meitenes nokaulēja vecu ventilatora karkasu, ko vēlāk piepildīja ar kopētiem pieclatniekiem (pieci lati bija darbnīcas dienasnauda). Mašīnu nodēvēja par “Ideju ražotāju”: tā pa vienai izdeva banknotes – idejas. Vēl tika pagatavota burbuļu mašīna un makaronu ražotājs, kuram komplektā nāca brilles, kas visu samazina, lai varētu vairāk apēst! Spriežot pēc pieredzes, varu teikt, ka studenti Latvijā ir tādi paši kā Holandē – ziņkārīgi, entuziasma un ideju pilni. Iespējams, atšķiras mācību uzdevumi, kas viņiem tiek doti.
J. K.: Tavā dizaina rokrakstā var saskatīt latvisku akcentu, kas izpaužas gan materiālu, gan krāsu un motīvu izvēlē. Vai dizaina valodā konvertējams ir arī padomju kultūras slānis?
M. S.: Ir lietas, kas mani iedvesmo, un es vēlos, lai tās atrastos man blakus. Piemēram, vecā trīslitru stikla burka ar savu labi pārdomāto dizainu vai arī divu litru alumīnija kanniņa, ar ko bērnībā es gāju pie kaimiņienes pēc piena. Šīs izzūdošās lietas man ir vajadzīgas. Arī paši holandieši dienasgaismā ceļ veco labo funkcionālismu. Es neteiktu, ka nostalģija ir kļuvusi par modes lietu, taču tā iespaido dizaina meklējumus, rada noteiktas materiālu un krāsu kombinācijas. Bet aktuāla ir arī pretēja tendence – atrast radikāli jaunas formas, izmantojot ļoti augstas tehnoloģijas.
Dažreiz idejas rodas darba laikā. Piemēram, ļoti plāni liets porcelāns karsējot transformējas, un veidojas jauna, neparedzama forma. Vienu tādu trauku kolekciju es nesen pagatavoju kādai izsolei. Porcelāna traukā, kad tas jau kļuvis gana stingrs, var ieliet ģipsi – tas trauka formu atkārto ļoti precīzi – un no jauna liet porcelānu. Šādi top matrjoškas tipa trauku kolekcija. Iedvesma rodas, spēlējoties ar tehniku. Man dizainā pats svarīgākais ir stāsts – to izstāsta vai nu materiāls, vai tehnoloģija, vai nostalģiska norāde uz pagātni. Varbūt pats stāsts uzreiz nav redzams vai arī ir saprotams tikai man, taču bieži vien to var sajust. Dizainam ir jāietver gan mākslinieciskais, gan tīri funkcionālais aspekts. Ir svarīgi, lai priekšmets aicinātu nevis tikai skatīties, bet lietot.
.jpg)
