Tomēr uzņēmējdarbībā izšķiroša loma nav tikai valsts politikai, bet no tiesas personībai; Juris Griķis ar “Nakts mēbelēm” pārstāv latviešu biznesa pozitīvo bilanci. Griķa biogrāfija gandrīz kā uzskatāma grafiska līnija caur mēbeļu industrijas šķautni zīmē latviešu rūpniecības vēsturi ar visiem tās līkumiem: lūzumiem, kāpumiem un kritumiem. Mēbeļu inženieris ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas kokapstrādes tehnologa izglītību “mēbeļnieka” karjeru sāka vēl padomju laikā kādreiz slavenajā mēbeļu uzņēmumā “Rīga” kā mēbeļu konstruktors. Latvijai izšķirīgajā politiskās atmodas laikā nodibināja kooperatīvu – mēbeļu ražotni “Ozols” –, ko veiksmīgi uzaudzēja līdz 300 cilvēku fabrikas apjomam ar diviem (mīksto un korpusmēbeļu) cehiem. Produktu dizains atbilda 90. gadu sākuma pieprasījumam, populārākais no tajā laikā uzņēmumā ražotajiem mēbeļu komplektiem “Bastejs” bija intarsijām greznota “šefa” kabineta iekārta, ko iespaidīgos apjomos eksportēja uz Krieviju. 1994. gads latviešu rūpniecībai kļuva liktenīgs – valsts politiskie lēmumi ārējai tirdzniecībai nogrieza milzīgo Austrumu tirgu. 1995. gadā uzņēmums, nespējot pastāvēt Vācijas tirgū ar lētām “bezstila” priedes koka mēbelēm, bankrotēja. Iespējams, tālāko var komentēt gan kā apsēstību, gan pārliecību – iecerētais mēbeļu bizness tika sākts teju no nulles ar 20 cilvēku komandu un demokrātisku priedes koka produkciju. Tagad “Nakts mēbeles” ir 200 cilvēku uzņēmums ar desmit gadu pieredzi (dažus gadus vēlāk tam pievienojās otra ražotne “Pils matrači”) un Baltijas tirgu (septiņi firmas saloni Latvijā un Lietuvā) ar tālākām eksporta iecerēm uz Lielbritāniju, Skandināviju un Tālajiem Austrumiem un jaunām tehnoloģijām, kas gādātas, piesaistot Eiropas finansējumu. Tagad Latvijas ekonomikā valda trauksmes stāvoklis, taču “Nakts mēbeļu” tirdzniecības apjomi nekrītas – lielākoties pateicoties jaunajam, sekmīgajam salonam dižveikalā “Spice”. Par savulaik izšķirīgu soli uzņēmuma attīstībā Juris Griķis nosauc lēmumu pārtraukt ražot priedes koka mēbeles, kas nozīmēja apzinātu pāreju citā – augstākā cenu grupā, lai arī: “Mana produkcija nav dizaina klases produkcija. Ražojam tīras, kvalitatīvas, uz tirgu orientētas mēbeles.”
Protams, “Dizaina Studiju” interesējošais jautājums skar ražotāja un dizainera attiecības. Un šī tēma “Nakts mēbelēs” savā ziņā zīmē Latvijai tikpat tipisku, cik klasisku ainu. Līdz šim, ja neskaita fragmentāru sadarbību ar Raimondu Cīruli, uzņēmums ir izticis bez dizaineriem. Sistēma, kad uzņēmuma vadītājs atbilstīgi nolūkotiem ārzemju paraugiem, paša gaumei un pieredzei ietekmēja produkta vizuālo veidolu, Latvijā darbojās kā cara, tā padomju laikos, turklāt pēdējos pat funkcionēja valsts organizēts, apjomīgs ideju zagšanas mehānisms. Šībrīža situāciju mēbeļu rūpniecībā Juris Griķis komentē tieši: “Mēbeli Latvijas industrijā dizainē tehnologs!” Un tomēr savā veidā “Nakts mēbeļu” pieredze ir netipiska: īpašnieks, vadītājs un idejiskais tēvs līdzās profesionāla tehnologa izglītībai mākslinieciskās iemaņas – kompozīciju, krāsu mācību, tektoniku – mērķtiecīgi un nopietni apguvis pašmācības ceļā. Apgalvojumam var ticēt: uzņēmuma ražotie vecākie mēbeļu paraugi rāda dažu neveiklību proporcijās vai detaļās, toties jaunākajām kolekcijām no dizaina viedokļa tamlīdzīgas kļūmes nav vērojamas. Uzņēmuma tirgus intereses plešas, un tam ir jākļūst aizvien konkurētspējīgākam, līdz ar to vēsturiska nepieciešamība sadarbībai ar profesionāliem dizaineriem ir nobriedusi. Tāda jau ir sākusies – kopā ar Holandē izglītoto Māru Skujenieci un Roelu Elsingu (Roel Elsinga, Nīderlande) tapis eksperimentāls, drosmīgs neregulāras formas gultas modelis. Sadarbību iecerēts attīstīt. Tomēr skatījumā uz “svaigu asiņu” – Latvijas jauno dizaineru – pieplūdumu savā uzņēmumā Juris Griķis ir skeptisks. Plaisa starp latviešu ražotāju un dizaineru netiecas kļūt mazāka, un man nav skaidrs, vai dzīvelīgais stereotips ir tikai neveselīgi uzburbis, nepamatots priekšstats vai praksē barojies atzinums. Proti, uzņēmēju vidē gandrīz jebkurā sfērā latviešu dizainers tiek uzlūkots kā ambiciozs “mākslinieks”, kam ir svešs darbs komandā un tirgus situācijā. Par varošākiem dizaina jomā tiek uzskatīti arhitekti, nevis profesionāli skoloti latviešu dizaineri, un uzņēmējam drošāk liekas meklēt dizainerus ar starptautisku pieredzi. “Mākslinieki vēlas izpausties Milānā ar nejēdzīgiem “ķiņķiem!”” Šīgada studentu ekspozīciju Juris Griķis komentē savā eksplozīvajā manierē, un es samulstu. Griķa viedoklis, šķiet, nav paša praksē testēts, un tostarp tam kaut kur ir betonēts pamats. Jaunajiem censoņiem būs jālec divkārt sev pār galvu, ne tikai lai iespējamos darba devējus pārliecinātu par savu profesionālismu, bet galvenokārt lai mainītu attieksmi pret latviešu dizaina iespējām plašākā nozīmē.
Mūsu sarunas beigām tomēr ir zelta maliņa. Latviešu izcelsmes uzņēmēja Andra Nolendorfa gaismas objektu kompānija Zero ir izkarojusi vietu zviedru dizaina virsotnē. Tikām zviedru tirgus ir kļuvis par knapu, un izejai uz āru Nolendorfs jaunās zvaigznes nolūko slavenās dizaina augstskolas Konstfaka mācību skatēs. “Nakts mēbeļu” stratēģiskie plāni ir lieli un tālejoši. Bez Māras Skujenieces un starptautiskiem, pagaidām publiski neafišētiem kadriem Juris Griķis ir noskatījis arī dažus spējīgus studentus – un: “Es strādāšu ar dizaineriem!” Ievelku elpu. Aizturu. Vai stāvam pirms liktenīga ceļa līkuma?
.jpg)
