Dizains – nenovērtētais līdzeklis
Viens otrs uzņēmuma vadītājs mēdz izteikties apmēram šādi: “Man nav pārliecības, ka ieguldījums dizainā atmaksāsies. Tāpēc es kaut kā iztikšu.” Un līdz pat šodienai mēģina iztikt, jo ir jau pierasts – arī valstiskā līmenī – Latvijas konkurētspēju balstīt uz trim vaļiem: lēto darbaspēku, dabas dotām veltēm un, teiksim, zilu govi jūras malā. Varbūt izklausās par šerpu – galu galā mums ir arī dažas ļoti oriģinālas, nacionālas preces, kas pasaules tirgū iet uz urā. Jā, ir, taču daudz par maz, lai izlīdzinātu negatīvo eksporta–importa bilanci (imports gandrīz divas reizes pārsniedz eksportu!), nemaz nerunājot par tās vēršanu uz pozitīvo pusi. Vēl pārāk lielu eksporta daļu aizņem vienkārši kokmateriāli, nevis produkcija, kas mēģinātu izgriezt pogas IKEA. Pa to laiku inflācija ir uzkāpusi augstu debesīs, bet valsts ekonomika, skriedama pa galvu pa kaklu, pamazām slīd grāvī. Laukā tikt vajadzētu ar cieņu un prātīgi, un šeit nacionālais dizains varētu kalpot kā atbalsta punkts, spieķis un spārni vienlaicīgi. Par laimi, bez dažādu pamatnostādņu, stratēģiju, programmu un vadlīniju sarakstīšanas sākusies arī reāla, izglītojoša darbība – to apliecina kaut vai Latvijas Dizaina fonda uzsāktā sadarbība ar Ekonomikas ministriju, arī žurnāls, ko tagad lasāt.
Bet rūpniecībā, par nelaimi, joprojām dominē atsevišķu detaļu piegāde un anonīmu produktu izgatavošana. Daudzas preces, kas Latvijā ražotas eksportam, tiek pārdotas ar ārvalstu zīmoliem, bez norādes uz to izcelsmes vietu. Dizains nav mūsu, un ar to viss ir pateikts vai, pareizāk sakot, noklusēts. Latvijā ražotām precēm tiek pievienots pārāk maz Latvijas vērtības, jo uzņēmējiem trūkst gan kompetences dizaina jomā, gan izpratnes par pievienotās vērtības pieaugumu, ko tas varētu sniegt viņu produkcijai. Tikai 19% no Latvijas firmām ir inovatīvas un ieved tirgū jaunus vai būtiski uzlabotus produktus atšķirībā no ES, kur inovatīvo uzņēmumu īpatsvars ir 45% no visiem ražotājiem un servisa sniedzējiem. Arī valsts sektoru ne pārāk interesē, kā profesionāls dizains varētu uzlabot valstisko pakalpojumu sniegšanu sabiedrībai. Savukārt plašāka sabiedrība dizainu vispirms saista ar dārgu automobiļu izskatu un dzīvokļa sienu krāsojumu, nevis kā būtisku uzlabojumu avotu precēm, pakalpojumiem, konkurētspējai un dzīves kvalitātei. Šo iemeslu dēļ par Latvijas dizainu starptautiskā līmenī dzird reti. Kā izņēmumi ir dažas apakšveļas un linu izstrādājumu firmas. Atliek vienīgi cerēt, ka nākotnē šādi izņēmumi kļūs par vairākumu. Galu galā tas ir to vērts, jo, raugoties uz tehnoloģiski salīdzināmiem uzņēmumiem, – tie, kas investē dizainā, gūst vidēji par 30% lielāku peļņu nekā firmas, kuras to nedara.
Dizains domā par rītdienu
Ar nodomu nedaudz sabiezināt krāsas teikšu, ka ne mazums dizaina izstrāžu pie mums top, zīlējot kafijas biezumos un paļaujoties vien uz kādas atsevišķas personas estētisko gaumi. Tā ir visai amatieriska pieeja – ir svarīgi nevis paķert dizainu no gaisa, bet gan balstīties uz reāliem, pārbaudītiem datiem un faktiem. Tiesa, tas prasa ilgtermiņa investīcijas dizaina izglītībā un pētniecībā. Ieskatam neliels izpētes piemērs, kura mērķis bija noskaidrot nākotnes patērētāju vajadzības: bērnudārzos aptaujāja bērnus, rādot mobilos telefonus ar izdzēstām firmas zīmēm un uzdodot jautājumus “Kurš jums labāk patīk?”, “Kurš ērtāks” un tamlīdzīgi. Šis dizaineru pasūtītais pētījums sniedza pilnīgi negaidītus rezultātus, kas norādīja uz to, ka dizaineri kā estēti un speciālisti var kļūdīties savos priekšstatos par patērētāju gaumi. Bet galvenais – tika iegūti apjomīgi, dizaina procesam ļoti nepieciešami statistikas dati. Ir arī izpētīts, ka jauniešiem, sazinoties ar īsziņām, īkšķis ir attīstīts vairāk nekā iepriekšējai paaudzei. Kaut kur ārzemēs, izstrādājot jaunus produktus, tas noteikti tiks ņemts vērā. Bet vai pie mums kāds nojauš, kas pēc gadiem desmit būs vajadzīgs šodienas piektklasniekam? Būtu interesanti uzzināt, cik tālā nākotnē ir vērsts latviešu uzņēmēja skatiens.
Dizains nav dekorācija
1978. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomists Herberts Saimons ir nosaucis dizainu par līdzekli ekonomisku mērķu sasniegšanai. Viņaprāt – un ne tikai viņaprāt –, dizains ir nopietns ekonomiskās attīstības resurss, virzītājspēks un tā pielietošana tautsaimniecībā nes ievērojamu labumu. Dizains bija viena no svirām, kas palīdzēja ASV izkļūt no pagājušā gadsimta 30. gadu lielās depresijas. Kanāda savas ekonomiskās problēmas līdzīgi risināja septiņdesmitajos, bet Lielbritānija astoņdesmitajos, sastapusies ar rūpnieciskās produkcijas eksporta krīzi, izvilka dizaina trumpi un jau 1994. gadā ieņēma 1. vietu pasaulē ar vislielāko eksporta īpatsvaru uz vienu iedzīvotāju. Par Somiju nemaz neizteikšos. Pasaules dizaina vadības pētnieku uzkrātās liecības veido pārliecinošu argumentāciju tam, ka dizaina izmantošana ir peļņu nesoša biznesa investīcija. Dizaina efektivitāte veicina apgrozījuma pieaugumu, atsevišķa uzņēmuma izredzes tirgū un līdz ar to arī valsts konkurētspēju kopumā. Piemēram, Pasaules ekonomikas foruma konkurētspējas ziņojumā ietverti dažādi rādītāji, kas ļauj salīdzināt 75 valstu ekonomiskos parametrus. Tie sniedz pārliecinošus pierādījumus par dizaina nozīmi makroekonomiskā līmenī – no 25 valstīm, kas ierindojas visaugstāk dizaina jomā, 24 ir arī viskonkurētspējīgākās pasaulē.
Dizaina lomu nekad nevar novērtēt par zemu. It īpaši tagad, kad pasaules tirgus ir pārsātināts ar precēm un pakalpojumiem. Pirmais, ko patērētājs ievēro, protams, ir produkta izskats. Tomēr tas nebūt nav galvenais, par ko ražošanas procesā būtu jāatbild dizainam, jo pircējs grib uz preci ne tikai skatīties, bet arī to lietot. Tādēļ mūsdienīgs dizainers ne vien rūpējas par preces ārējo noformējumu, bet arī darbojas kā lietpratīgs izejmateriālu un tehnoloģiju pazinējs, tādējādi ekonomējot ražošanas resursus. Ir vajadzīgi profesionāļi, kas spētu piedalīties augstvērtīgas, ar zinātņu sasniegumiem piepildītas produkcijas ražošanā. Latvijā dizaineru uztver vairāk kā mākslinieku, bet tam ir jābūt arī inovatoram. Vēl labāk, ja viņš ir arī pareģis un pravietis.
Mūsdienu biznesa kultūra savā ziņā ir vērtējama kā konkrētu projektu kultūra. Tas nozīmē pavisam citu, daudz progresīvāku metodoloģiju ekonomisko mērķu sasniegšanā. Šeit runa ir par specializāciju. Reizēm pat ļoti šauru. Bet dizainers vairs nav viens, viņš strādā komandā, kas ne tikai apveltīta ar spēju darboties augstvērtīgās mākslinieciskās un estētiskās kategorijās, bet arī bruņota ar izpratni par ražošanas specifiku, par menedžmentu un mārketingu, kā arī par sociālo vidi un tirgus situāciju. Iespējams, kādam nāksies apvaldīt savu māksliniecisko egocentrismu, bet tādas nu ir mūsdienu rūpnieciskā dizaina un biznesa attiecības. Neko darīt. Kamēr dizainers vēlēsies, lai cilvēks anatomiski mainītos atbilstoši viņa izfantazētā krēsla formai, tikmēr nekas nesanāks. No uzņēmējdarbības viedokļa dizainam jāietver spēja aizvest preci no ražotāja līdz pircējam. Ja to nevar panākt, tad tas nav dizains, bet gan tikai dekorācija.
Dizains ir inovāciju veiksmes atslēga
Ne mazums uzņēmēju tik tiešām dizainu uzskata par virspusēju dekorāciju, ko pievienot jau gataviem produktiem. Profesionāļi zina, ka tas nav tiesa. Efektīvs dizains ir ietverts integrētā produkta izstrādes procesā, t. sk. inovācijas procesā, kur dizainam ir ļoti svarīga loma. Dizaina nozīme inovācijā pieaug ar katru brīdi, ja dizaineri domā par lietotāju un katram projektam pienes jaunas, noderīgas pieredzes. Spēja saredzēt svaigus risinājumus vietās, kur šķietami nekādas novitātes nav iespējamas, liecina par radošumu. Bet spēja uzkrāto pieredzi pievienot kā vērtību jau nozīmē profesionālismu. Nosaukšu dažas ārvalstu un pašmāju nesenās pagātnes inovācijas: Google, iPod, iPhone, Skype, “Stendera ziepju fabrika”, Madara, “Emīla Gustava šokolāde”... Katram savs apgrozījums un atšķirīga vieta tirgū, taču visas ir nozīmīgas tādēļ, ka šo inovāciju radītāji ir pamanījuši klientu vajadzības un, izmantojot jau eksistējošas tehnoloģijas, ir izveidojuši jaunus, uz lietotājiem centrētus produktus. Un dizains ir bijis šo inovāciju veiksmes atslēga.
Dizains ir stāsts
Lai cik pragmatisks kļūtu cilvēks, viņam vienmēr būs vajadzīgs emocionāls komforts. Tāpēc simpātiska šķiet dāņu futurologa Rolfa Jensena risinātā tēma par uzņēmumu un preču stāstiem. Grāmatā The Dream Society (“Sapņa sabiedrība”) Jensens apraksta situācijas, kur patērētāji produktu pērk stāsta dēļ, ko vēsta prece un tās ražotājs. Viņš apgalvo, ka arvien lielāks skaits uzņēmumu plauks tieši interesanto stāstu dēļ, kas saistīti ar preci. Te var tikai piekrist – labs dizains vienmēr ir veidojis faktos balstītus emocionālus argumentus par labu tam vai citam produktam. Pateicoties prasmīgiem dizaineriem, kas izprot preču un pakalpojumu cilvēciskos aspektus, stāsti vairāk uzsvērs jūtas, nevis tehniskus datus. Un to nozīmība pieaugs, līdzko palielināsies konkurentu skaits ar tehniski līdzvērtīgiem produktiem. Vai tas nozīmē, ka dizaineram jābūt arī labam stāstniekam? Laikam jā.
.jpg)
