Akadēmiski noskaņotas augstskolas topošajiem arhitektiem joprojām piedāvā zinības “ēku tipoloģijā”. Teorētiķi vairs nesavācamo dizaina jēdzienu izmisīgi tūcī dažādos “pakalpojumu dizaina” vai “pieredzes dizaina” plauktiņos. Robežas jau sen ir sabirušas, vai “tipoloģija” vēl vispār ir dzīvotspējīga disciplīna? Vai ilgtspējīgs ir kāds pliks produkts, projekts bez dzīva procesa, kas to iedarbina un uztur; vai vide var pastāvēt bez atgriezeniskas saites – lietotāja? Cik daudzi no vides veidotājiem patiesi mīl cilvēkus un rēķinās ar sociumu? Lai arī arhitekta Ulda Lukševica mēģinājums savai radošajai komandai atrast vispusīgu intelektuāli “superkareivi”, kas projektos spētu saslēgt atšķirīgas kultūras jomas, esot beidzies ar neveiksmi, jautājums par arhitektūras, iekštelpas, dizaina socializāciju paliek. Un to uzdod ne tikai viņš.
“Meta kafe”, lai arī pamatā veic kafejnīcas funkciju, neļaujas definīcijai, kādam aprakstošam līmenim, strukturētam pārskatam. Mēģinājumi iekštelpu testēt formālās, pierastās kategorijās – kā oriģināldizaina priekšmetus aplūkot metinātos galdiņus un tajos ielietās betona virsmas, apcerēt materiālu demokrātiju vai klāstīt, kā savākti lietoti “Vīnes” krēsli – ved strupceļā. Tas, ka galdnieks bija vienkārši Ilmārs no Čiekurkalna un ka sarkankoka blokus letēm no sava krājuma aizdeva Mailītis, seniors, “lai piesūcas ar pozitīvo enerģiju”, jau ir kaut kā tuvāk pie būtības. Tālab, ka konkrētajām lietām nav savrupas nozīmes. Jēga ir procesā, kustībā, mainībā uz lietisķās pasaules fona. Autori par savu platformu ir pasludinājuši mentālās un materiālās substances līdzsvaru. Ar postulātiem: Iedvesma. Cilvēcība. Radīšana. Prieks. Miers. Prāta atvērtība. Vienkāršība. Brīvība un citi. Urbānās telpas saplūšana – aglomerācija – nav drauds, bet iemērīta nākotne; futurologu īgnā daļa pravieto patērētāju sabiedrības galu.
“Kā veidot sajūtas pilsētās, lai tās spētu izdzīvot?” jautā telpas autori un sakās atraduši atbildi: “Cilvēcībā, starptelpā, tajā, kas “viņā pusē” (beyond)”. “Starptelpā” (“Meta” pirms “kafe” nav dekoratīvs priedēklis, bet koncepts) dzīvos alternatīvs skatījums uz kino, mūziku, mākslu, starpdisciplīnas, ar kurām varbūt darbosies kurators. Pirms dažiem gadiem definēt kārie videi mēģinātu piekabināt kaut ko par “neformāliem jauniešiem”, bet nekā, atkal garām; bizness un mērķauditorija nav kalkulēti, valda bezrobežu vecuma, dzimuma un sociālās hierarhijas amplitūda (“tik nedod Dievs, lai negāžas intelektuālie snobi”, elitārisms ir nepieņemams principā). “Meta kafe” ir pētījumu zona, un fiziskās sienas tikai ierāmē, koncentrē šo kustību. Bet vasarā dzīvais process izpletīsies ārpus minētajām sienām – terasē, ekrānos, varbūt kanālmalas zālājā. www.metakafe.lv
