Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Kas arhitektam jāzina pašam par sevi, lai uzceltu savai ģimenei brīvdienu mājas? “Dizaina Studija” aicināja arhitektu Andi Sīli izjautāt arhitekti Zaigu Gaili un uzņēmēju Māri Gaili par viņu jaunāko veikumu – Kaltenes zivsaimniecības sūkņu stacijas rekonstrukcijas projektu.

DS: Veidot māju pašam sev – vai profesionālam arhitektam tas nav kā papildu izaicinājums
Zaiga: Man šobrīd aktuāla arhitektūras definīcija ir lofts. Veidojot dzīves telpu, mani interesē izmantot jau esošu materiālu. Vēlos radīt ko jaunu no tā, kas jau ir, iespējams, kam nav tik ideāls plānojums vai nav pareizās shēmas, bet tā izpaužas mana sajūta par arhitektūru. Nav teikts, ka tās var būt tikai industriālas būves. Arī koka mājas mēs plānojam kā loftus. Ar tādu pašu definīciju pašlaik es piemēroju Bergu ģimenei Rūmenes muižu ar visiem staļļiem. Braukājot gar Kurzemes jūras piekrasti, var atrast vēl tik daudz pamestas gan militāras, gan industriālas padomju laika būves, kur es saredzu, cik lieliski tajās varētu izbūvēt viesu namus, restorānus vai privātas mītnes. Tur ir laika nervs iekšā.
Kaltenes mājai iesākumā es zīmēju telpas bērniem, lai viņi te brauktu. Tas ir nama princips – lai katrs varētu justies autonoms, lai katra vienība būtu neatkarīgs apartaments dzīvošanai un strādāšanai. Visam namam ir trīs skaidri zonējumi. Tomēr es nezinu, cik māja mums ir privāta, tas ir kaut kas starp – pārāk liels.
Andis: Es tieši vēlējos jautāt. Tipoloģiski droši vien šī nav dzīvojamā māja. Tā ir vasaras māja.
Zaiga: Brīvdienu māja! Esam to definējuši par brīvdienu māju.
DS: Tātad brīvdienu māja jums nenozīmē noslēgties vientulībā, bet laiku pavadīt kopā ar citiem.
Zaiga: Jā, domāju, ka mums bija plašāks skats. Man bija vēlēšanās Latvijā izdarīt arī ko tādu, kas parasti redzams tikai žurnālos, – plašu, lielu un šādā vietā. Novietojums ir pārāk vērtīgs, lai viens tur ieraktos, meditētu un nevienu nelaistu klāt. Vasarā varētu būt kāds teātris, koncerts – kaut kas vairāk... Man gan tomēr tā ir problēma, jo es iztukšojos no pārāk daudzu cilvēku klātbūtnes un man nepieciešams laiks arī būt vienai, bet Mārim patīk. Māris uzlādējas no satiksmes ar cilvēkiem. Labi, ka mums Rīgā pie mājas ir “Fabrikas” restorāns, kas faktiski arī ir kā viesu izklaides programmas sastāvdaļa, un tagad pašu mājā ir miers.
Man vēl ir tāds plāns, ka šeit Kaltenē es veidotu studentu vasaras skolu. Piemēram, vienu nedēļu ar astoņiem vai desmit arhitekūras studentiem uzturamies šeit kopā, taisām kāda projekta klauzūru, piemēram, paņemam kādu padomju laika graustu tepat pāri ceļam, bet pārsvarā dzīvojam – runājamies, staigājam, gatavojam salātus, skatāmies filmas. Frenks Loids Raits šādu modeli piekopa, kad kādu periodu dzīvoja kopā ar studentiem un arhitektiem. Vienkārši tā padzīvot līdzās, un varbūt kaut kādas atziņas dzīvei jauniešiem paliek. Es kopā ar studentiem vairāk domātu par stilu – par vienotu dzīves modeli. Jo es redzu, ka atnāk tie jaunie un nemāk pat puķes ielikt vāzē. Katra lieta – kā tu klāj galdu vai kā saliec tās lapas salātos – ir nozīmīga. Man liekas, viss pieder pie arhitektūras un pie stila.
DS: Vai tas, kā saliek lapas salātos, pieder pie arhitektūras?
Andis: Pilnīgi viss. Esmu atlaidis vienu darbinieku tāpēc, ka viņš nemācēja savam darba dēlim nokrāsot baltu aizmuguri. Es redzēju, kā tas cilvēks krustām šķērsām veido savu darba vietu, un sapratu, ka viņš nekad nebūs labs arhitekts. Bija jau arī cits, kas sakrājies, bet tas bija kā pēdējais piliens. Tas ir kas līdzīgs tam, kā meistars kopj savu instrumentu. Viņš taču to dara ar mīlestību, nevis tikai apķēza. Ja ir tāda attieksme pret darbu, viss – nav vērts tērēt enerģiju un tādam kaut ko mācīt.
Bet man arī ir tas pats jautājams Zaigai, kas iesākumā tika uzdots. Kā tu vari kaut ko būvēt pati sev? Un atbildē es sadzirdēju, ka tas nemaz nav tik ļoti tikai sev. Ir diezgan skaidrs, ka māja būs kopējai lietošanai.
Pats savā mājā, savā dzīvoklī es nevaru uztaisīt pat remontu. Man tas neliekas pārāk svarīgi. Neesmu spējīgs kaut kam citam atņemt laiku, lai darītu ko tikai sev.
Zaiga: Bet es tomēr visu daru it kā sev. Piemēram, to, ko mēs ar Justu Karlsonu Berga bazārā veicam kopā jau piecpadsmit gadus, – viesnīcu es veidoju kā savu viesnīcu. Vai Ķīpsalā – katrā mājā fantazēju: ja tas der man, vai kaut kādā ziņā der arī citiem. Un izrādās, ka der. Bet ar šo māju man bija problēmas. Tas bija viens no projektiem mana biroja darbu sarakstā, pie kura es profesionāli strādāju. Kamēr ir būvlaukuma situācija, viss kārtībā, profesionālā rutīna. Bet tad, kad māja bija gatava, grūti bija saņemties ienākt un palikt. Māris brauca, taču es kādu laiku pauzēju, nevarēju savienot to, ka patiešām te arī dzīvošu. Un tad pirms Jaunā gada nodzīvoju desmit dienas, vienu nakti paliku pat viena, un man nebija bailes uz vientuļās salas jūrā, jo telpa it kā darbojas kopā ar mani. Tumša nakts un mēnesnīca, bet kā es varu bīties, ja arhitektūra mani sargā. Jā, man bija grūti pieņemt, ka projekts ir pabeigts un es te tagad dzīvoju. Mārim ne.
DS: Kā projekta veidošanas procesā jūs ar Māri dalījāties idejām? Vai tās vienmēr sakrita?
Māris: Grūti pateikt. Kaut kas iešaujas prātā man, ja Zaiga akceptē, tad tas tiek darīts. Ja nepiekrīt, tad mēs pastrīdamies un es varbūt atsakos, bet varbūt viņu pārliecinu. Atklāti sakot, pat īsti nevaru atcerēties, kur mēs būtu strīdējušies. Vienu brīdi teicu: jaucam nost un taisām ko citu! Zaiga – nē! Un pilnīgi pareizi. Piemēram, ārējo slēģu perforācija bija mana doma, un tad bija interesanti tehniski atrisināt, kā to izdarīt. Ostas veidošanas idejas autors ir mākslinieks Andris Breže. Savukārt bīdāms kamīns uz augšu bija mana ideja, jo saprotams, ka kamīns ir centrā, bet kur novietot televizoru? Uzzīmēts telpas sānos, tas nelikās labi. Jautājām metālmāksliniekam Ainaram Silam: vai var kamīnu uztaisīt bīdāmu? Viņš saka: interesanti, – un tad sākām gudrot, kā to darīt. Zaiga izveidoja kamīna proporciju un dizainu lielos lokos, bet detalizācija ir Sila darbs. Un tas ir forši, kā viens metālmākslinieks attīsta otra ideju tālāk. Atbrauca mākslinieks Kristaps Ģelzis un izbrāķēja veikalā pirktos savilcējus trosēm. Piekritu, un uztaisījām tos melnos no dzelzs.
Andis: Vai nevajadzēja tās četras atsaites, kas kamīnam satur stacionāro apjomu, tomēr atrisināt citādāk? Jo īsti nav konsekvences, ja tās četras spīdīgās atsaites ar atsvariem ir kustīgas, savukārt četras augšējās – stacionāras. Ja reiz drīkst piesieties, traucē arī tā spožā ferma. Es saprotu, ka tev Zaiga ir ļoti strikts koncepts – kas ir vecs, tas ir vecs, kas ir jauns, tas ir citādāks. Drusciņ piemelot jau varēji!
DS: Vai jums ir svarīgs citu vērtējums?
Zaiga: Arhitekti ir ļoti neaizsargāti, jo būvmāksla ir sabiedriska nozare, kur katram var būt viedoklis. Protams, ir svarīgi, ko saka. Bet arhitekti jau nekomentē. Šeit atbrauc kolēģi, izstaigā un neviens neko nepasaka. Man ir manis pašas izvēlētas autoritātes kā atskaites punkti. Piemēram, taisot muižu, es visu laiku iekšēji sarunājos ar Imantu Lancmani.
Andis: Arhitekts vispār ir tā iekārtots, ka jebkurā telpā, kurā ieiet, uzreiz ievēro grīdlīsti, krāsu, detaļas. Vai to pateikt, tas ir atkarīgs no cilvēka, pie kā es esmu aizgājis. Ar Zaigu var sarunāties, un zinu, ka viņai tas nesagādā problēmas. Protams, arī man reizēm izsaka kritiku vai šaubas, jo es kontaktējos ar tādiem cilvēkiem, kas mani uzskata par “normālu” un atļaujas pateikt, ko domā. Ja visiem patiktu viens un tas pats, tad dzīve būtu briesmīga. Bet Zaigai man jautājums ir tāds: vai tev nav sajūta, ka tas viss ir tik pareizs un pabeigts, ka tas jau ir pārāk pareizi?
Zaiga: Jā, to jau tu varētu paprasīt gan! Nezinu, vai tas ir tik pareizi, bet tas ir ļoti skaidri, un tā ir mana šībrīža izjūta. Es gribu tīri un vienkārši un tik maz, lai nekas man negriežas acīs. Lai nav kāds kakts, kas man traucē. Viss ir simetrisks un asēts.
Andis: Pareizi, pareizi, bet jautājuma konteksts ir: vai tev negriežas acīs šī pareizība. Jo es metodiski mācu sevi neko negribēt. Ne tādā ziņā, ka man vienalga, kur es dzīvoju, bet es esmu tā noņēmies diendienā to pareizību ieviest savos objektos, ka, darot pats priekš sevis, saņemu pretreakciju. Es no tā perfekcionisma esmu tā atēdies ikdienas darbā, ka man uz savu telpu ir cits skatījums.
Zaiga: Nē, man tas pamats, tā kārtība, līniju skaidrība ir nepieciešama. Man tas ir apakšā vajadzīgs, jo es pati esmu kārtīga.
Andis: Strukturālā skaidrība ir pats par sevi saprotams uzstādījums. Tīra un sakārtota telpa – viss te ir kārtībā. Par to nav jautājums. Jautājums ir par to nostrādātības pakāpi. Viss ir piemeklēts, katra lampa, aizkaru tonis. Viss ir sadzīts kopā harmoniski pabeigtā sistēmā. Varbūt manai izjūtai būtu nepieciešams ne nu gluži haoss, bet kaut kas tāds, lai nav sajūta, ka viss ir pabeigts. Nepabeigtība dod vietu iztēlei.
Zaiga: Man tā ir kāda modeļa kvintesence un pašlaik tas ir ļoti svarīgi. Varbūt tāpēc, ka tā tomēr ir brīvdienu māja. Nezinu, vai es ikdienā tā varētu dzīvot. Es asēju visus savus projektus. Tas ir tāds klasicisms, manis dots spēles laukums, un nejaušību telpā ienes cilvēki – kā viņi kustas, darbojas, kārtojas grupās. Piemēram, Bulthaup virtuves stingrā uzbūve, kas burvīgi atdzīvojas, kad sākas darbība, un pavisam noteikti rosina cilvēkus iesaistīties. Protams, te viss ir līdzsvarots, es pat nevaru to dīvānu izbīdīt no vietas. Tā ir tāda pamata uzbūves struktūra. Varbūt arī es tā pati dzīvoju.
DS: Vai te būs arī kādi mākslas darbi?
Zaiga: Nē, nemaz. Te apkārt ir daba, kas visu laiku mainās. Tagad neko lieku negribu. Tikai ņemt nost, ņemt nost un attīrīties. Es faktiski vairs nepanesu sliktas telpas un nesakārtotu vidi. Es ļoti slikti jūtos sadekorētos restorānos, pretenciozi stulbos viesu namos un supermārketos. Es tos nevaru izturēt. Tā ir vispārēja slimība, ka cilvēki seko kaut kādiem stereotipiem un atsakās no savas dabiskās vides, kādā auguši un veidojušies. Tepat apkārtnē daudzas vecās, skaistās sētas vasarnieki pievilkuši ar zvejniecības rīku krāmiem un tad vēl slien tās dīvainās guļbūves, kam mazs sakars ar skaidro arhetipa formu.  
Andis: Man investori vienmēr ir mācījuši vai pieprasījuši, lai ieguldītos līdzekļus varētu arī pārdot. Māri, būdams nekustamo īpašumu eksperts, kā tu skaties uz šo projektu? Vai tas, ko jūs te esat ielikuši iekšā, vispār ir pārdodams? Vai ieguldītie līdzekļi ir radījuši tādu vērtību, ka to ar uzviju varētu realizēt?
Māris: Protams, par to esmu domājis. Ja godīgi, es būtu ļoti bēdīgs, ja būtu jāpārdod. Te nav iespējams noteikt konkrētu cenu, jo būve ir unikāla. Tāpēc ka Baltijas pusē mākslīgo salu jūrā nav. Būve izmaksāja dārgi, jo strādājām bez kompromisiem – tā, kā uzskatījām par vajadzīgu. Šie divi gadi mums bija ļoti interesanti, jo abi gan īstenojām savu sapni, gan realizējām to, ko esam iemācījušies un sapratuši. Zaiga savā darbā, es – savā. Domāju, ka būves pievienotā vērtība ir liela.
Andis: Jautājuma konteksts ir šāds. Pasaulē pastāv prakse, kad ar līdzekļiem nodrošināti cilvēki paši sameklē vietas un pēc savas saprašanas būvē kaut ko, kam ir ļoti liela pievienotā vērtība. Nevis konkrētam klientam, bet gan kā saprot un iedomājas pats, ko varētu pārdot. Tie objekti iznāk tik specifiski, jo ir ielikts iekšā ļoti daudz, pārsvarā uztaisīts par baigu naudu un tikai tad tiek meklēts potenciālais pircējs. Tad ir tie stāsti, ka reizēm nesanāk, reizēm drusku iegulda un nopelna daudz, reizēm gandrīz bankrotē. Jautājums ir šāds: ja jūs māju nevis celtu sev (jūs to veidojāt pilnīgi brīvi bez finansiāla aprēķina), bet projektētu ar finansiālu aprēķinu, kas būtu citādāk? Piemēram, nevis jums, bet tīri kā investīciju projekts: nopērc–uztaisi–pārdod.
Māris: Es domāju, ka nekas nebūtu citādāk. Šobrīd tā mēs ceļam Ģipša fabrikas otro kārtu – kā visaugstākās raudzes produktu. Būs grūti to finansēt, bet līmeņa ziņā tas būs kā šeit. Kaltenes māja mums zināmā mērā ir arī kā tāda izmēģinājumu laboratorija.
Andis: Sanāk, ka tu esi pilns entuziasma un pozitīvi noskaņots. Jūs jau to abi varat novērtēt, bet vai tu tiešām tici, ka vēl kāds to spēj novērtēt?
Māris: Man nevajag daudzus. Tas ir pilnīgs trakums, bet es domāju, ka ir super interesanti. Ko tad mēs darām – tad, kad citi piebremzē un pietaupa, man liekas, ka vajag taisīt vēl dārgāk. Es varu vinnēt, ja ir vislabāk un nav konkurences. Vieta Ķīpsalā ir absolūts tops, vislabākā arhitektūra, ko mēs varam te dabūt. Ja tiek darīts kvalitatīvi un bez kompromisiem, kas no vulgārā biznesa viedokļa ir stulbi, beigās tu tomēr vinnē. Vienmēr atrodas vēl lielāks trakais, kas saprot, ka tas ir kaut kas unikāls. Domā, ka nesapratīs?
Andis: Es pat ne tik daudz par to naudu, drīzāk par principu, ka viss, kas pasaulē ir radies tāds pa īstam skaists, rašanās brīdī ir bijis iracionāls. Kaut kāds plānprātīgs ķeizars uzbūvē kalna galā pilnīgi traku pili vai faraoni saceļ piramīdas. Gaudi mājas – pilnīgi psihi un iracionāli projekti. Un tieši tāpēc viņš tagad ir nozīmīgs. Un kur ir palikuši tie racionālie? Varētu teikt, ka tagad ahitektūras teorijā pastāv radikāli atšķirīgas nometnes. Vieni iestājas par videi draudzīgo, enerģiju ekonomējošo, ilgtspējīgo, mazbudžeta utt. būvniecību. Tajā ir ļoti daudzas kvalitātes, bet tur nerodas mākslinieciskā virsvērtība. Ja tu kādā brīdī iedomājies, ka to mūsu planētu vari un ka tev vajag izglābt, tad visā šajā taupošajā darbībā var saredzēt kaut kādas kvalitātes. Bet tanī brīdī, kad tu salīdzini to, kas rodas, ar to, ko mēs atceramies no arhitektūras vēstures, – tas “videi draudzīgais” ir bijis visos laikos. Vienmēr kaut kas ir ticis būvēts no māliem: savāc mālus, saķibina kopā ar salmiem – un viss. Tas vienmēr ir bijis, bet tā nav Arhitektūra ar lielo burtu. Arhitektūra vienmēr ir bijusi kaut kas iracionāls un virsvērtību radošs tāpat kā viss, kas ir saistīts ar mākslu. Māksla ietver sevī šo nepieciešamību būt iracionālai. Citādi tie vienkārši ir silti kvadrātmetri, kas nerada katarasi.
Sandra: Vai uzskatāt, ka “zaļā” domāšana, liekus resursus netērējošais princips arī ir radošās idejas veicinātāji?
Māris: Tā ir tikai uzticama pavadone. Man liekas, ka atbildīgam arhitektam, nenobremzējot savu Pegazu, tomēr vajadzētu investoram prasīt, ka vajag trīskāršo stiklu, var ielikt biezākas sienas, biezāku siltinājumu uz griestiem, kas varbūt šobrīd pat īsti neatmaksājas. Tas pieder pie laika gara un nav nekas peļams arī tad, ja cenšas būvēt unikālus objektus.
Andis: Ne vella, ja tu paņem radikāli un mēģini uztaisīt kaut ko, kas ir energoresursus taupošs, tad kā jūs domājat – jūsu māja ir resursus taupoša vai ne? Visos jūsu jauniegūtajos dizaina kolekcijas priekšmetos enerģija un materiāli ir pārtērēti reāli desmitkārt. Tam ir pievienota vērtība, kas ir estētiska un iracionāla. Tu liec kopā siltuma sūkni mājai ar ekskluzīvu dīvānu, kas ir plānprātīgi dārgs. Dīvānu var uztaisīt, pats saproti, no četriem pie kaimiņa atrastiem baļķiem. Redzi – nemaz neesam gatavi būt tik ļoti pareizi un taupoši. Skaties – mēs dzeram franču vīnu tā vietā, lai dzertu vietējo kandžu vai kaimiņu aliņu.
Māris: Bet mēs tagad esam vienā kopīgā Eiropas ģimenē. Mēs nevaram vairs teikt: kaimiņu Francija. Nav vairs tā, ka Francija ir aiz trejdeviņiem kalniem.
Zaiga: Mums, vismaz man tas ir jauns dzīves posms. Pirms diviem gadiem it kā viss bija skaidrs uz priekšu: bērni izaugs, mēs kaut kur paceļosim, tāpat strādāsim – projektu pēc projekta. Kad atklājām šo vietu, parādījās jauns dzīves modelis. Mana dzīve izmainījās, vismaz ir tāda ilūzija.
Andis: Jā, bet tagad tu esi piesaistīta vietai. Es visu mūžu nodarbojos ar to, ka mēģinu palīdzēt citiem investēt, ieguldīt vai radīt kaut kādu nekustamo īpašumu, bet man pašam nav ne mazākās vēlēšanās būvēt sev māju. Es esmu tik ziņkārīgs, ka gribu aizbraukt tur un šur, – man nav laika. Kam man pareiza un pabeigta māja. Man nav laika dzīvot mājās. Man ir aizraujošs darbs. Un es taču tāpat nepaspēšu redzēt ne pusi no tā, kas ir uz šīs planētas.
Māris: Bet tu taču nevari katru nedēļas nogali aizskriet un apskatīt, kas citur uz šīs planētas notiek. Tomēr tev jāturas kaut cik pie sava biroja vai pie Latvijas.
Zaiga: Cilvēki ir ļoti dažādi, un arī tas, kur viņi atrod savu jēgu. Pašlaik man liekas, ka uz šīs salas jūrā tā plašā pasaule ir pienākusi man diezgan tuvu klāt, un nav man sajūta, ka būtu jātriecas to saķert. Pagājušajā svētdienā vienu brīdi bija koši zaļas debesis. Goda vārds!

Materiālu sagatavoja Sandra Krastiņa