Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Šodien pēc mūsu apģērba nepateiksi, pie kādas valsts vai tautības mēs piederam. No vienas puses, tas liekas ļoti ērti – agrāk katrs novads atšķīrās un katra atšķirība bija iemesls izsmieklam: tu neesi tāds vai neesi šāds. Globalizācijā pozitīvais ir pavērsiens uz demokrātiju; tas izpaužas arī arhitektūrā. Agrāk katrai mājai vienā ciemā, piemēram, Latgalē, bija jābūt savām identitātes zīmēm: ja tu piederi pie katoļu ticības, jābūt ģeometriskam ornamentam, dzeltenai vai brūnai krāsai, pareizticīgajiem vai vecticībniekiem – zilai krāsai, augu ornamentam. Kuršu kāpās arhitektūra kā identitātes zīme bija ļoti svarīga. Kurseniekiem un prūsiešiem visā bijušajā Austrumprūsijas teritorijā, kas tagad ir daļa no Polijas, daļa no Krievijas un daļa no Lietuvas, jumta galos bija jumta zirgi. Zirgi kā dvīņu motīvs ir raksturīgi visiem indoeiropiešiem. Kuršu kāpās ienāca lietuvieši, krievi, vācieši, un te nav pretrunas – pašā Krievijā bija šis motīvs tāpat kā citur. Mūsdienās tam it kā vairs nav nozīmes. Tomēr, kad Kuršu kāpu Krievijas daļā ienāk “jaunie krievi”, ja kāds no viņiem kaut drusku izjūt vietas veidolu, viņš savai mājai uzliek jumta zirdziņus – tā vairs nav viņa paša, bet vietas identifikācija.

Mūsdienu pilsētās – Maskavā, Rīgā, Rietumeiropas pilsētās – identitātes zīmes vairs nevar redzēt. Tad, kad mēs esam šīs zīmes zaudējuši – arhitektūrā, apģērbā, valodā,   kapos – , pēkšņi jūtam, ka kaut kā pietrūkst. Arvien vairāk tie, kas identitāti zaudējuši, to meklē – brauc, ceļo. Piemēram, uz Baltkrieviju, kur autoritārisms ir ierobežojis gan Rietumu, gan Austrumu globalizāciju. Identitātes zīmēs bieži ir ielikts daudz vairāk, nekā ārēji redzams. To labi var saskatīt pieminekļos: ja tie būtu tikai kultūrvēsturiski vai mākslas objekti, tad kāda nozīme – lai stāv piemineklis Hitleram, piemineklis Staļinam vai Pēterim Pirmajam. Bet mēs redzam, ka par katru pieminekli ir tik daudz strīdu; piemineklī ir ielikts iespaids, maģija tāpat kā piederības zīmēs. Ja Eiropas kultūra grib noturēties, tai jāmeklē jaunas identitātes zīmes; es pieņemu, ka vecās – tāda veidā, kādas tās bijušas, – nevar saglabāties. Varbūt pretstats globālajam ir nevis valsts vai nacionālā, bet tieši reģionālā identitāte. Bija kurioza situācija, kad no Maskavas Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta atbrauca zinātnieku grupa un izrādījās, ka viņi dodas ekspedīcijās tieši uz tām pašām vietām, kur mēs ar poļiem un lietuviešiem, – uz Kaļiņingradas apgabalu, Poliju Baltkrievijas pierobežā, Baltkrieviju, mūsu Latgales Krievijas un Baltkrievijas zonu, Sibīriju. Jo vairāk civilizācijas pēdu, jo grūtāk izrakties cauri kodolam. Identitāte visilgāk saglabājas pierobežās vai dažādu etnosu saskares vietās. Pat vieta, ko var nosaukt par “Nekurieni” – Kaļiņingradas apgabals –, piedzīvoja Eiropā neredzētu toponīmisku katastrofu; pēc kara 98% vietvārdu tika mainīti. Vietas nosaukumu nevar mainīt bez jēgas, tam ir jābūt saistītam ar piederību. Ja upi nosauc par “Hļebnaja” vai “Kolbasnaja”, no tā nav vairāk ne desas, ne maizes. Krievu Kuršu kāpu daļā visvairāk identitāti saglabā vecticībnieki, tādēļ ka viņi paši pārstāv robežidentitāti – it kā ir un tajā pašā laikā nav krievi.

Spēcīgas identitātes zīmes ir kapu zīmes – reliģiskās, saimes, dzimtas, cilvēku. Nidas vecajos kursenieku kapos sastopamas zīmes bruņurupuča vai krupja formā. Kurseniekiem, kas no Kurzemes visintensīvāk pārceļoja 15.–17. gs., saikne ar luterismu bija formāla, ilgi saglabājās pagāniskais. Bruņrupucis, krupis ir lielās Pirmmātes zīme, saistīta ar nomiršanu un atdzimšanu, reizē tā ir identitātes zīme. Dažreiz pēc kapu zīmēm var pateikt, vai apglabāta sieviete vai vīrietis, nolasīt bērnu skaitu – kapu zīme darbojas kā pase. Roņu salā vēl līdz 20. gs. 20. gadiem nebija uzvārdu, tā vietā katram bija piederības zīme, uzvilkta uz vārtiem un darbarīkiem. Vecajā Roņu salas kapsētā ir metāla plāksne ar zīmēm. Tas ir mirušo reģistrs; nav uzvārdu, nav vārdu, pietiek ar zīmi.

Kurseniekiem bija paraža ķert un ēst vārnas. Tās ķēra vecie (tie, kas saglabā tradīciju) un bērni (tie, kas tradīciju pārņem). Vārnām pārkoda skaustus – bija vajadzīga saskare ar asinīm: vārna kā totēms un viņas asinis kā spēka avots. No kurseniekiem savu valodu visilgāk saglabāja tieši “vārnu kodēji”.

Agrāk ļoti svarīga bija reģionālā, kolektīvā identitāte, tagad tā ir pārorientējusies uz individuālo. Agrāk izdzīvot varēja tikai kolektīvā identitāte, un identitātes zīmes radīja kopības sajūtu, ziņu, ka tu neesi viens. Mūsdienās svarīgi ir kļuvis izrauties, postmodernismā – vispār aiziet no jebkādām identitātes zīmēm. Taču cilvēks nevar palikt bez zīmēm, notiek pagrieziens, un tās tiek meklētas no jauna. Šobrīd tās vēl ir neskaidras, kā kaut kāda haosa telpa, no kuras kaut kas tiek izķerts. Mūsdienu korporatīvā identitāte it kā ir ļoti spēcīga. Tomēr agrāk brālību (etnisku, amata u.c.) zīmēm bija sargājoša nozīme; tās bija zīmes, kas deva spēku un iedvesmoja. Mūsdienu zīmes – BMW vai Mercedes, arī firmas apģērbs – varbūt rada lepnumu un norāda piederību pie noteikta sociālā slāņa, taču tām pietrūkst dziļuma. Šodien arī pēc cilvēka vārda ir grūti pateikt, kādai etniskai grupai, kādai reliģiskai identitātei viņš ir piederīgs. No vienas puses, tas ir viegli, bērnam tiek paredzēta brīva pārvietošanās globalizētajā telpā. No otras puses, vārdā nav ielikta pieredze, biogrāfija, mantojums un pūrs: bērnam jāsāk no tukšas vietas. Tāpat ar korporatīvajām zīmēm – tās vairāk ir dekoratīvas un var pastāvēt noteiktos apstākļos. Zīmēm ir pazudusi funkcionalitāte, tās vairāk darbojas atpazīstamībai. Noturēt senās identitātes zīmes nemainīgas nevar, dekoratīvisms un elementu sajaukšanās, piemēram, tautastērpos, sākās jau pagājušā gadsimta 20. gados – zīmes parādījās kā simboli valstiskuma stiprināšanai. Man šķiet, mēs pašlaik stāvam kā uz atspēriena dēlīša – gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā cilvēkiem ir nepieciešamība izjust identitāti, taču mūsdienu kultūra, globalizētais liedz vai traucē. Ir jābūt personiskai drosmei izvēlēties identitātes zīmes, kas balstītos tradicionālajā. Vairāk izvēlas tās, ko piedāvā reklāma. Identitātes zīmes kļuvušas par masu produktu, ko tev liek norīt: tu norij, bet “nesilda”. Rodas nepieciešamība rīt atkal, bet dziļāka uzlādēšanās un siltuma akumulācija nenotiek. Redzams, pašam ir jāiedod spēks zīmei. Cilvēks bez zīmēm ir cilvēks bez orientieriem – dzīvot var, bet mūžīgi jāmaldās un jāiet pa riņķi.

Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju mēs valstiskās identititātes nozīmē darām nepietiekami. Nevajadzēja atkārtot Lietuvas kļūdu ar lielo novadu apvienošanu – mums nav neviena cita tik kompakta, viendabīga, saglabāta novada kā suitu novads, kura identitāti gan iekšpusē, gan uz ārpusi varētu veiksmīgi izmantot. Mēs paši norokam savu bagātību. Latvijā pārāk maz nozīmes tiek pievērsts zīmēm; tad, kad mūs kas apdraud, mēs sasparojamies, bet tas ir īstermiņa “projekts”. Mēs bieži pieņemam svešas zīmes, taču cilvēks brauc skatīties unikālo, tādu, ko citur nevar redzēt. Arī arhitektūrā. Portālā Delfi ir interesanti vērot, kā cilvēki uztver zīmi saistībā ar Nacionālo bibliotēku: stikla kalns, Antiņš, Saulcerīte – viss tiek apspēlēts. Zīme ir arhetipiskais kā sapņu valoda. Man šķiet, mēs padarītu Latviju un paši sevi dziļākus, spēcīgākus, ja ieklausītos tradicionālo zīmju valodā ar domu nevis nemainīgi saglabāt, bet saglabāt, raugoties nākotnē. Svarīgs ir skats kā Jānusam – lūkojoties uz priekšu, zināt, ka ir arī kaut kas pagātnē. Dizains, man šķiet, ir viena no lietām, kas var būt labs tradīcijas piesaistes punkts.

Materiālu sagatavoja Ilze Martinsone