Kad atbraucu uz Latviju, godīgi sakot, nekāds priekšstats par latviskumu man neradās. Latvijas tēls vēl joprojām tikai veidojas, bet toreiz, deviņdesmito sākumā un astoņdesmito beigās jau nebija nekāda Latvijas tēla. Bija tas kādreizējais romantisms. Par Latviju es varēju daudz vairāk uzzināt, satiekoties ar trimdas latvieti Amerikā vai Austrālijā, nevis braucot uz šejieni. Astoņpadsmit gados lēnā garā veidojas nacionālais dizains, arī mentālais dizains, bet vēl galīgi nav gatavs. Pusaudzis vēl nav pilngadīgs. Viss tikai top, un tu nevari balstīties tikai 20. gados, jo pa vidu ir bijis ilgs pārrāvums – piecdesmit gadi. Protams, būtu interesanti domāt – kas būtu bijis, ja nebūtu bijis. Bet ir tā, kā ir, un pašlaik tas viss formējas, turklāt ļoti interesanti. Ir pārāk agri runāt par lietām, kas vienmēr ir bijušas. Par visādām zīmēm un jostām jau ir cits stāsts. Man liekas, ka pašlaik notiek kaut kas, par ko mēs varēsim sākt runāt pēc kādiem gadiem divdesmit.
Viens, kas gan noteikti ir izkristalizējies, ir tas, ka latvieši ir ēdelīga tauta. Ēst vajag kārtīgi, un tas ir redzams. Rīgā varbūt ne tik ļoti, bet laukos noteikti. Ēd pa riktīgam, ilgi un daudz. Tāpēc jau arī parādās tāds fenomens kā Ķirsons. Tas ir pilnīgi pareizi, likumsakarīgi un valstij piemēroti. Vēl varētu minēt kārtību, varbūt tas ir no vāciešiem – apziņa, ka jebkuru pienākumu vajag izpildīt kārtīgi. Ja tu esi bijis astoņsimt gadu vāciešu, krievu, zviedru vai vēl sazin kāda saimnieka pakļautībā, tad jau tev ir jāpilda. Es biju Brazīlijā, braukāju pa laukiem. Visapkārt bardaks, bardaks, bardaks un pēkšņi – žogs. Smuks žogs. Tur dzīvo trimdas latvieši. Braucu tālāk – bardaks, bardaks, bardaks, žogs, latvietis.
Vēl latviešus raksturo mežs un sēņošana. Mums bija kopējs projekts ar frančiem, un viņi vēlējās saprast, kas tad ir īsts latvietis. Rakņājās, rakņājās pa internetu, atbrauca uz šejieni un nonāca pie secinājuma, ka nav nekā latviskāka par sēņošanu. Sēnes un Latvija – tas ir viens un tas pats. Ne par velti baravikas attēlotas arī uz vienlatniekiem...
Domāju, ka valstī, kur dzīvo divarpus miljoni cilvēku, nevar būt kāda kopīga izteikta tendence, kas raksturotu latviešus. Varbūt drīzāk ir tādas nelielas lietiņas. Nu, piemēram, Stendzenieka reklāma ar zilo govi un džekiem, kas lido, vai tās lelles Sabilē. Man liekas, ka tas ir raksturīgs. Ir dažas savdabīgas lietas, bet diezin vai var redzēt kādu vienotu tendenci, drīzāk ir tāds individuālisms. Latvieši ir viensētnieki. Piemēram, liepājnieki ir līdz absurdumam lokālpatriotiski. Arī laukos ir ciematiņi pret ciematiņiem, bet Liepājā tas ir kaut kas neaprakstāms. Ir liepājnieki un ir ne-liepājnieki. Nav tā, ka tie ir zviedri, latvieši, krievi, itāļi, zimbabvieši vai taivānieši. Nē, nē, ir liepājnieki un ne-liepājnieki. Un liepājnieks tu esi tad, ja tur esi dzimis. Ja neesi dzimis, tad neesi liepājnieks. Savā ziņā šī spītība, šīs īpašības ir redzamas arī telpā. Tā ir tāda robusta un nedaudz skarba pilsēta, kas atrodas pie jūras. Skarbu nedomāju sliktā nozīmē, bet labā. Rīga vairāk ir tāda... smukumam.
Tomēr tanī pašā laikā viss ir visiem pieejams un tu vari ietekmēties no otra pasaules gala. Tas ir tas, kas mūsdienās notiek. Tie, kas piedāvā kaut ko unikālu un jocīgu, arī izlien ārā no kopīgās mediju plūsmas. Tad viņi tiek mitoloģizēti, bet uz ļoti īsu brīdi. Kā Endijs Vorhols reiz teica, ka nākotnē jebkurš būs slavens piecpadsmit minūtes.
Arī pilsēta, vide jau ir nepārtraukti mainīgs process. Nemainībai ir domāts muzejs. Ieliec tajā kādu lietu, un tā arī tāda paliek. Amerikāņu dzejnieki, kurlmēmais Pīters Kuks (Peter Cook) un viņa pārinieks zīmju valodas meistars Kenijs Lerners (Kenny Lerner), kas viesojās Latvijā, man teica – ja kādreiz tiktu uzbūvēta laika mašīna, tad viņi būtu pirmie, kas to izmēģinātu. Dotos atpakaļ uz tūkstoš divsimto gadu Spānijā un pateiktu konkistadoriem – ja tie kādreiz brauks uz to pusi un ja ieraudzīs džekus kanoe laivās ar spalvām, tad lai brauc atpakaļ, jo viņi ir sātani. Pēc tam viņš lidotu tālāk pie indiāņiem un teiktu, ka, ja atbrauks lielas laivas ar džekiem no tās puses, lai iekāpj savās kanoe, izbrauc ārā un pamāj ar spalvām. Tad viņi aizlaidīsies. Līdz ar to viņi varētu mainīt pasaules kopējo kontekstu tā pamatos.
Man dizains liekas interesants tādā ziņā, ka tas varētu ietekmēt lielās lietas arī pirmstadijā. Tas ir tas, kas notiek pašlaik Latvijā, varbūt ne tik ļoti šobrīd, cik 90. gados. Kad tika būvēta valsts un dizainēta visa tās sistēma. Politika arī ir dizains – kā veidot savu valsti. Un tas, kas Latvijā risinājās deviņdesmitajos, Zviedrijā notika pirms trīssimt gadiem. Tika sadalīta valsts: tas tev, tas man, tas viņam, sešas ģimenes – un miers. Bet šeit 2007. gadā vēl joprojām ir kaut kādi pieci seši džeki, kas savā starpā nevar valsti sadalīt. Tāpēc labāk to izdarīt fiksi un pēc tam trīssimt gadu dzīvot mierīgi. Zviedrijā ir striktākas tradīcijas, savukārt Latvijā vēl joprojām vairāk ir eksperimentu. Jo nav sadalītas vērtības un pilnīgi nostabilizējies, ka tā tam jābūt. Toties līdz ar to, ja kaut kur var rasties kas pilnīgi burvīgi jauns, tad tas ir šeit.
Tāpēc, ja kaut kas uzrodas, tad tā tam ir jābūt, taču radīt mākslīgi nevar. Piemēram, somu dizains ir slavens tāpēc, ka tam acīmredzot bija jābūt slavenam. Bet tagad caur Latvijas institūtu izdomāt, kas ir mūsu tēls, – tas ir pilnīgi garām. Ja mums tagad ir priekšstats par angļiem kā dzērājiem, kas brauc uz Rīgu nolūkot meitenes, tad acīmredzot tam tā ir jābūt, jo tā viņi uzvedas. Bet latviešu tēls kopumā? Es noteikti varu teikt, ka Brazīlijā tas ir tāds, ka tur dzīvo kārtīgi cilvēki, kas uzceļ sev žogus.
Man, piemēram, ļoti patika tās dainas par braukšanu dzērumā, ko rādīja Jāņu laikā. Ļoti labs veids, kā paņemt savu vēsturisko kapitālu un bagātību un pārveidot par kaut ko nozīmīgu mūsdienās. Ko vēl var izrakņāt? Nu acīmredzot Lāčplēsis tagad ir topā. Ļoti labs, pozitīvs piemērs ir hokeja fani, kam arī tās pašas Lāčplēša ausis. Bet tas arī ir dabiski – džeki un meitenes brauc pa pasauli un priecājas. Un ar to viņi kļūst slaveni. Tas ir godīgi un dabiski. Tas notiek. Ja ir lemts, tad būs.
Drīz notiks pirmizrāde fantastiskam projektam, īsai animācijas filmai ar nosaukumu “Latvietis”. Tā ir par tēlu, latvieti, kas ir veidojies un pārveidojies astoņsimt gadu laikā. Viņš dzīvo uz šī zemes pleķa, kur atnāk kāds džeks un saka, ka vajag tā. Un latvietis pārmainās. Tad cits saka, ka tagad vajag tā, un latvietis atkal pārmainās. Cauri astoņsimt gadiem tu redzi, kas ir noticis ar šo valsti. Tas latvietis šeit ir palicis, bet viņš ir pārdizainēts visu laiku. Un tikai tagad viņš var kļūt par to, kam viņam bija jābūt. Viņš pa tiem astoņsimt gadiem ir pārtapis, pārformēts neskaitāmas reizes, un varbūt tagad beidzot ir laiks notikt pašam. Šāds stāvoklis ir būtisks, ja gribi atrast un redzēt to īstumu, kas nāk tieši no šejienes. To, ko tu vari redzēt Vācijā, Īrijā vai Krievijā. Te tas visu laiku bija apspiests, un tas, kam bija jānāk ārā, tagad nāk. Bet neviens jau nezina, kas tas īsti ir. Tā ir tāda noslēpumaina lieta. Un es saku – pašlaik tas notiek, var redzēt pirmās tendences. Bet vēl paies vismaz desmit gadi. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl nav izaugusi tā paaudze, kas ir pilnībā paaudze pēc brīvības atgūšanas. Tagad ir pagājuši septiņpadsmit gadi? Pagaidiet vēl kādus desmit gadus, un atgriezīsimies pie šīs tēmas – tad būs par ko runāt.
Materiālu sagatavoja Kārlis Vērpe
.jpg)
.jpg)