Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Janam Vilkeram ir 34 gadi. Viņš realizē grafiskā dizaina projektus savā studijā "Karlssonwilker" Ņujorkas centrā. Kopā ar starptautiskiem uzņēmumiem kā "MTV" vai "Puma", kopā ar māksliniekiem, kuriem nepieciešams grāmatu vai katalogu dizains, kopā ar mūzikas ierakstu kompānijām, kuru producētajiem diskiem jāveido noformējums. Jans un Hjalti neuzbur reklāmas klasiskā izpratnē, viņi rada smalki savērptu grafisko dizainu kā patiesus un aizraujošus stāstus par cilvēci un tās skarbo un vienlaikus bērnišķīgi rotaļīgo pasauli. Viņi strādā ar cilvēkiem, kuri iepazinuši un novērtējuši viņu darbus – viņiem nezvana, lai iegūtu lētāku vai ātrāku rezultātu, viņiem zvana, lai saņemtu atšķirīgus, tieši viņu izstrādātus grafiskā dizaina risinājumus.

Jans dzimis Ulmā, pilsētā Vācijas ziemeļos, mācījies Štutgartē. Kad skolā, Štutgartes Mākslas akadēmijas Grafiskā dizaina nodaļā, bija jāpiesaka prakses vieta, Janam nebija šaubu – viņš vēlējās iepazīties ar Stefanu Zāgmeisteru, austriešu grafisko dizaineri, kurš dzīvoja un strādāja Ņujorkā. Saņemot viņa uzaicinājumu, Jans devās uz Ņujorku 1999. gadā, lai trīs mēnešus pavadītu Stefana studijā. Tur viņš sastapa islandieti Hjalti Karlsonu un dažus mēnešus vēlāk, kad Stefans uz laiku slēdza biroju, abi mākslinieki nolēma izveidot savu dizaina studiju.

Jans un Hjalti ir ne tikai labi draugi, viņi kopā veido grafiskā dizaina darbus. Lai gan katrs strādā pie sava datora, abi nemitīgi pārrunā grafiskās izteiksmes variantus, pilnveido viens otra darbus un kopīgi risina idejas. Viņu dizainā nav iespējams akcentēt viena vai otra radošo rokrakstu, jo tā ir vienota sadarbība un abpusēja ietekme, ko raksturo respekts un uzticēšanās. Plecu pie pleca viņi dodas pie klienta un plecu pie pleca viņi pārrunā gūtos secinājumus pie bāra letes savā birojā – tas nav tikai darbs, kas viņus vieno, bet gan līdzīga pasaules uztvere un tāds pats dzīves stils. Palīdzot viens otram un gūstot nenovērtējamo abu draudzeņu atbalstu, viņiem izdevies īstenot savu sapni – pašu studiju.

Kad 2000. gada beigās tā Manhetenā tika atvērta, mākslinieki izsūtīja atklāšanas paziņojumu – tā bija liela, salocīta papīra lapa, uz kā vienas puses redzami abi mākslinieki uzvalkos, uz otras – darba pieredzes izklāsts. Tas noformēts nevis kā lietišķs apraksts, kas papildināts ar realizēto darbu fragmentiem, bet gan saistošs zīmējums – abi autori izveidojuši melnbaltu ilustrāciju, atklājot savu darba un dzīves stilu ironiski atraktīvā formā. Lai gan sākotnēji šķietami askētisks vai virspusējs, tomēr smalkais zīmējums atklāj autoru daudzpusīgo pasaules redzējumu katram, kurš vērīgi ieskatījies vēstījuma izklāstā. Viņi nav vairījušies atklāt un raksturot sevi, centrā paužot savas intereses, taču vienlaikus tas ir aicinājums uz dialogu, tā ir uzruna tālākas sarunas turpināšanai.  

Viens no pirmajiem darbiem, kas tapa Jana un Hjalti studijā, ir Ņujorkā dzīvojošā dizainera Konstantīna Bojma (Constantin Boym) projekta "Souvenirs for the End of the Century" kataloga dizains. Konstantīns ir izveidojis nelielu maketu sērijas – "Missing Monuments" un "Buildings of Disaster" – attēlojot pieminekļus, kas vairs neeksistē (sērija tika prezentēta Venēcijas Arhitektūras biennālē 1996. gadā), un parādot vietas, kas saistītas ar traģiskiem, vēsturiskiem notikumiem. Ņemot vērā projekta arhitektonisko ievirzi un bojāejas aspektu, abi mākslinieki veido virsrakstu burtus kā telpiskas struktūras un attēlo tos nepareizās perspektīvās. Līniju mudžekļi un struktūru blāķi raisa nekontrolēta spēka vai eksplozijas iespaidu, tomēr vienlaikus viegli izlasāmie virsraksti ar vārdu "new" ("jaunums") centrā atklāj ironisku gadsimta beigu noskaņojumu.

Nostāju, kas nekas nav mūžīgs, autori demonstrē cita projekta ietvaros – radot grafiskās identitātes un apbalvojumu dizainu Ņujorkas reklāmas radošo direktoru apvienības "Art Director’s Club" ikgadējam jauno talantu konkursam "Young Guns". Piemēram, laureātu medaļas tika veidotas no šokolādes, jo pat slava neesot mūžīga. Veiksmīgā sadarbība ar Konstantīnu Bojmu tiek turpināta – 2002. gadā abi mākslinieki izveidoja savu pirmo grāmatu dizainu Konstantīna monogrāfijai "Curious Boym" (izdevējs: "Princeton Architectural Press"). Ilgāk kā septiņus mēnešus veidotais grāmatas dizains tika iekļauts prestižajā amerikāņu žurnāla "I.D." ikgadējā dizaina apskatā. Grāmata ietver ne tikai aizraujošus lappušu noformējumus, bet arī interaktīvus dizaina elementus – piemēram, starp lapām pirms sadaļas "Products" ("Produkti") ietverts papīra rokturis kā iepirkumu maisiem, lapu pirms sadaļas "Environments" ("Vide") iespējams atlocīt, izveidojot telpiska stūra struktūru, sadaļas "Experiments" ("Eksperimenti") atvērumā iekļauts apzināti nefunkcionāls lapas atloks, kas trāpīgi raksturo mākslinieku spēju labsirdīgi pasmaidīt par neveiklām, taču cilvēciski tik saprotamām situācijām. Vāka risinājums ar caurumu pašā vidū bija ne tikai interesants mākslinieku akcents uz formas un materiāla nozīmi dizainā, bet arī praktisks piemērs daudzveidīgām dizaina izmantošanas iespējām – izcirstais aplis tika saglabāts un lietots izdevuma atvēršanas ballītē kā glāžu paliktnis. Nerealizēta palika tikai mākslinieku iecere piedāvāt grāmatu izmantot kā lampu – lasītājam atliktu tikai ievērt vadu un piestiprināt pie tā spuldzi starp grāmatas lapām, kas klātas ar foliju.

Sadarbība ar grāmatas autoru noteica projekta rotaļīgo, nesaspringto izteiksmi, savukārt darbs kopā ar Ņujorkas mākslas apvienību "Creative Time" izvērtās kā nopietns, laikietilpīgs pētījums. Abi mākslinieki tika uzaicināti veidot jubilejas izdevumu kā atsevišķu mākslas darbu, kas vienlaikus apkopotu informāciju par apvienības darbību desmit gadu laikā. Tā kā "Creative Time" apvieno māksliniekus, kas rada mākslas darbus publiskai apskatei Ņujorkas ielās, Jans un Hjalti nolēma akcentēt vides kontekstu, sniedzot iespēju grāmatas lasītājam sajust Ņujorkas gaisu. Viņi izveidoja eksperimentālu, pārvietojamo laboratoriju nelielā autobusā, ko nosauca par "Urban Visual Recording Machine" – tas ietvēra dažādas ierakstu ierīces, fiksējot skaņas intensitāti, krāsu gammu un laika apstākļus pilsētas ielās. Visi iegūtie mērījumi tika atspoguļoti tehnisku ilustrāciju formā uz vienas lapas. Pārvietojoties Ņujorkas teritorijā vienu nedēļu un drukājot tik tikko fiksētos datus ik pēc 30 sekundēm, tika iegūtas unikālas izdrukas grāmatas katra eksemplāra vāka noformējumam. Krāsaino līniju grafiki, apļu un trjstūru kombinācijas tā centrā šķiet kā smalks, poētisks mirkļa fragments, asociatīvi un vienlaikus dokumentāli aptverta dzīves esence – tās centrā ir cilvēks un vide, kuru viņš ikdienā rada ap sevi.

Kā atsevišķs grafiskā dizaina eksperiments laikā un telpā tika realizēts projekts sadarbībā ar serbu mākslas organizāciju "FIA Art Group", kas izveidojusi starptautiski nozīmīgu nekomerciāla mākslas kalendāra tradīciju. Tas tiek izdots kopš 1993. gada izdevniecībā "Publikum" un katru gadu tā dizaina izveide tiek uzticēta noteiktam māksliniekam vai autoru lokam, aktualizējot serbu kultūras un politikas norises. 2004. gadā Jans Vilkers un Hjalti Karlsons devās divpadsmit dienu ceļojumā uz Serbiju, nodēvējot ieceri par "Adventures in Real Time Design" – viņi apmeklēja intensīvu, speciāli sagatavotu pasākumu programmu, tikās ar vietējiem iedzīvotājiem, sniedza intervijas un vēroja ikdienas norises. Katru dienu viņi radīja vienu kalendāra lapu – starp tām ir darbs, kurā vērojams Josipa Tito krūšutēls kā datorprogrammā konstruēts modelis trīs dimensijās; kompozīcija, kurā ietverts nacionālā ornamenta pārveidots raksts un izmainīta serbu tradicionālā atbilde uz jautājumu "kā iet?" – nevis "labāk nekā rīt", bet gan "labāk nekā vakar"; zīmējums, kurā redzama ikkatra intervētāja pieminētā skaistā serbu sieviete – ar cigareti pirkstos un krekliņā, ko rotā uzraksts "Gucci". Izmantojot ikdienā redzamos vizuālos kodus, kombinējot un tos pārveidojot, mākslinieki izveidojuši gluži kā laikmetīgu, grafiski saistošu rēbusu, kas ietver viņu pārdomas un sajūtas.

Jans un Hjalti nerisina sociālas vai politiskas problēmas, viņi rada darbus nevis kā noteiktus secinājumus, bet gan kā esošā mirkļa vai situācijas refleksiju. Izmantojot it kā estētiski nenogludinātu, nepabeigtu vai izaicinošu dizaina izteiksmi kā konkursa "Young Guns" plakātos vai žurnāla "Creativity" vāka noformējumā (publicēti "DS" iepriekšējā numurā), viņi saasina skatītāja uzmanību un iesaista viņu smalkā spēlē, kurā piedaloties iespējams atklāt arvien jaunus skatījuma līmeņus. Piemēram, veidojot starptautiskās kompānijas "Puma" kedu grafisko noformējumu, mākslinieki saglabājuši savas izteiksmes šķietamo vienkāršību un asprātību, vienlaikus ietverot vēstījumā plašāku, filozofiskāku cilvēka dabas apceri. Uz kedu "Waytogo" purngala attēlotās bultas norāda virzienu, kurp doties to valkātajam - uz priekšu, un tās iespējams uztvert kā senā teiciena "doties, kur deguns rāda” mūsdienīgu, asprātīgu interpretāciju. Kedu "Storytime" noformējums ir funkcionāls – pelēkie burti uz melnā fona veido neuzkrītošu līniju rakstu, tomēr, ja kāds nejauši ievēros vārdu kombinācijas, tad izlasīs Hjalti atmiņas par savu vecāmāti uz kreisās kedas un Jana stāstu par kosmonauta piedzīvojumiem uz labās kedas. Rakstu uz kedām "Earthlings" veido cilvēka stilizēta zīmīte – kedu priekšpusē tie attēloti miermīlīgi un draudzīgi, bet aizmugurē – karojoši, it kā precīzi un vienlaikus rotaļīgi raksturojot cilvēku priekšstatus par labā un ļaunā attiecībām, vai labsirdīgi atgādinot, ka nekad nav iespējams zināt, kas notiek aiz muguras. Kedu grafiskā dizainā ir novērtējams autoru melnbaltais, askētiskais, it kā striktais izteiksmes veids – izmantojot tikai pāris līnijas un krāsas, viņi spējuši panākt mākslinieciski spilgtu risinājumu.

Jana un Hjalti apbrīnojami meistarīgā daudzveidīgo formālo līdzekļu pārvaldīšana saistāma ar viņu aizrautību un prieku, kas rasts līniju, krāsu un telpisku struktūru atveidošanas iespēju izpētē. Viens no uzticamākajiem studijas klientiem ir vācu elektroniskās mūzikas pārstāvis Hattler – veidojot viņa ierakstu noformējumus un reklāmas materiālus, autoriem ļauta vaļa iztēlei un formas eksperimentiem. Abstraktās, dekoratīvās kompozīcijās risinātas mūsdienīgas, novatoriskas grafiskās izteiksmes meklējumi – redzams koši lillā apjoms, kas varētu būt kāds, mums vēl nezināms nākotnes priekšmets, pelēku un zilu šķautņu apkopojums kā kosmosa kuģa uzbūves fragments fantastikas filmās, zaļu līniju savienojumi kā ķīmijas vai fizikas likumu ilustrācijas. Tie ir vingrinājumi, kurus labpatikā veicot mākslinieki pilnveido savu spēju izteiksmīgi un pārliecinoši domāt un runāt grafiskā dizaina valodā.

 

Lai arī iegūta atzinība gan profesionāļu, gan klientu lokā, Jans un Hjalti nekad nav droši par savas studijas nākotni, jo viņu radītais produkts nav plaša patēriņa prece, kas nodrošina patstāvīgu komerciālu veiksmi. Tas ir viņu dzīves aicinājums, kura īstenošanai un pārdomāšanai tiek veltīta ne viena vien bezmiega nakts.

 

Atsaucoties uz organizācijas "Latvian Art Directors' Club" aicinājumu, vasaras sākumā Jans viesojās Rīgā. Viņa iespaidi par Latviju vērojami "Dizaina Studijas" šī numura vāka dizainā, ko Jans ar savu kolēģi speciāli radīja, atrodoties jau Ņujorkā un joprojām domājot par Latviju.