Ko nozīmē būt pielāgotam? Labāk pielāgots ir tas, kas atstāj lielāku skaitu pēcnācēju. Savukārt, lai atstātu vairāk pēcnācēju, pastāv dažādi mehānismi. Faktiski atkal jārunā par konkurenci. Ir konkurence par barību, konkurence par gaismu un konkurence par partneri. Nu, piemēram, tā konkurence, ko Darvins definēja par dzimumu izlasi. Tu vari iegūt vairāk partneru, ja esi vairāk pamanāms. Spilgta krāsa nepalīdz cīnīties, piemēram, par pārtikas resursiem vai par gaismu, bet partnera meklējumos gan to var novērtēt. Es nezinu, vai to var saukt par sava veida estētiku, ka vistām tīk spilgtāks un krāsaināks gailis. "Pucēšanās" dzīvnieku pasaulē ir relatīva. Tas, iespējams, ir saistīts ar patriarhāta un matriarhāta attiecībām. Dzīvnieku pasaulē ir iekārtots tā, ka viens aktīvs tēviņš var atstāt pēcnācējus ar vairākām savas sugas mātītēm. Pastāv teorija, ka par nākamās paaudzes kvantitāti ir atbildīgs sievišķais dzimums, bet no vīrišķā dzimuma atkarīga pēcnācēju kvalitāte. Dabiskajās populācijās visas mātītes, kas ir veselas un dzimumbriedumā, atstāj pēcnācējus, bet ne tuvu visi tēviņi. Līdz ar to bieži ir tā, ka tiem sava vieta ir jāizcīna. Mātītes izvēli nosaka ne tieša cīņa, bet, piemēram, krāsojums, spēks, kā arī uzvedības forma, turpretim starp tēviņiem konkurence ir salīdzinoši sīvāka.
No otras puses, pastāv sugas, kas pielāgojas apkārtējai videi tā, lai taptu citiem nemanāmas. Piemēram, bērza stumbra mizas krāsojums ir balts, un arī tauriņš, kas uz tās dzīvo, ir baltā krāsā. Lielbritānijā gaisa piesārņojuma dēļ bērza miza kļuva tumšāka un tauriņi uz šī tumšā fona bija labāk ieraugāmi. Tāpēc notika mutācija un tauriņi pārtapa melni, līdz ar to mazāk pamanāmi.
Vēl ir parādība, ko mēs dēvētu par plaģiātu. Ir kāds putnu barībai lietojams tauriņš, kas savā izskatā mēdz maskēties par tiem neēdamu, un putni to neatpazīst. Dabiski, apzināti savu vizuālo tēlu tauriņš pats nemaina, bet notiek daudzas mutācijas, un tam izveidojas pielāgotā forma, ko bioloģijā sauc par mīmikriju. Putns, zinādams, ka tāda skata tauriņi ir neēdami, neaiztiks arī tos, kas faktiski būtu barībai lietojami. Tomēr, ja šo mimikrējošo tauriņu skaits pieaugtu pārāk liels, tad no tā vairs nebūtu jēgas – putns apjaustu "izlikšanos". Tādi ar pielāgoto formu var būt tikai noteikts procents no sugas kopskaita, lai pretinieks tos neiemācītos pazīt. Respektīvi, ar to es gribu uzsvērt, ka dabā viss ir iekārtots pietiekami racionāli. Formas, kas mums var likties tikai skaistumam, piemēram, ziedu spilgtās ziedlapiņas, parasti veidojas augiem, kurus apputeksnē kukaiņi. Augam ir svarīgi, lai no lielās ziedu daudzveidības konkrētais kukainis pazītu īsto, jo katrai sugai ir savs kukainis, savs apputeksnētājs. Viens kukainis labāk saskata zilo, cits – sarkano krāsu vai, iespējams, kādu īpašu formu spēj skaidrāk atšķirt no citām. Pašapputes augiem, piemēram, kviešiem nav absolūti nekādu skaistu ziedu, jo tas tiem nav nepieciešams.
Vizuālo ārējo formu nosaka pielāgotība videi, jo dabā viss ir vērsts uz piemērošanos, un tās rašanās nosacījumi var būt vairāki. Vizuālā forma veidojas, lai savas sugas partneris labāk ievērotu vai arī lai citas sugas pārstāvji indivīdu mazāk pamanītu. Formas uzbūve rodas, lai vieglāk būtu iegūt barības resursus, un, ja tie ir ierobežoti, dzīvniekam izveidojas, piemēram, garš kakls. Tuksneša augiem, lai būtu enerģētiska taupība un spēja pielāgoties temperatūrām, visracionālākā ir apaļā forma. Tā ļauj vislabāk saglabāt siltumu un noteikt attiecības starp virsmas laukumu un masu. Visi organismi, kas dzīvo ūdenī, ieņem plūstošu formu. Arī lai izbēgtu no plēsoņām, ir vairākas vizuāla rakstura iespējas. Tas pats tradicionālais piemērs – zaķis, kas ir balts ziemā, bet pelēks vasarā. Daba katru dzīvnieku veido tā, lai tas būtu piemērots konkrētajiem apstākļiem.
Mainoties vides apstākļiem, augu un dzīvnieku valsts formas vai nu izmainās, vai izzūd pavisam. Skaidrs, ja klimats kļūst siltāks, mamutiem ir jāatkāpjas uz ziemeļiem vai jāizmirst. Klasisks piemērs ir cilvēks. Mēs zinām, ka cilvēka izcelšanās rodama Āfrikā, kur cilvēkiem ir melna pigmentācija. Taču vienā kontinentā tie ir ar melnu, citā – ar baltu, vēl citā – ar starppigmentāciju, un kas gan no formas un krāsas viedokļa var būt vēl atšķirīgāks. Šīs izmaiņas cilvēkos nosaka pavisam neliels gēnu skaits. Āfrikas tautas savā starpā samērā krasi atšķiras – tumšāka vai gaišāka ādas krāsa, arī matu struktūra ir dažāda. Īpatnības izveidojas tā, ka pielāgoties vieniem un tiem pašiem apstākļiem arī var dažādi. Baltajiem cilvēkiem šis pigments nav nepieciešams. Tas pats ir ar zilajām un brūnajām acīm. Es neesmu lasījis, ka tam ir kāda liela pielāgošanās nozīme. Tas ticamāk ir kāds gēnu veids, kas nejauši izplatījies vienā apgabalā, kur vairāk ir cilvēki ar brūnām acīm, vai citā, kur vairāk ar zilām. Bet, teiksim, brūni mati un gaiši mati ir skaidrs pielāgošanās vides apstākļiem rezultāts.
Dabā ļoti liela daļa izmaiņu var būt nejaušas, kas var būt arī iedzimtas un var būt divu veidu. Var mainīties pats gēns. Tagad mēs zinām, ka dažreiz gēns ir, bet to var izslēgt, vai kādu citu gēnu atkal var ieslēgt, var ieslēgt divus gēnus vienlaicīgi un citus izslēgt. Tas ir līdzīgi, kā darbojas dzelzceļš. Tiek ielikta sliežu pārmija, un vilciens maina dienvidu virzienu un dodas uz ziemeļiem. Līdzīgi ir arī ar gēnu darbību, bet vienalga, vai nu viens,vai otrs process, tā ir nejauša mutācija vai nejauša kāda gēna ieslēgšana vai izslēgšana. Tas ir iedzimts. Otrs variants – neiedzimts, bet rodas no apstākļiem, kad patiešām vairāk ir siltuma, un tas augs var būt garāks, vai, ja kāds negausīgi ēd, tas būs resnāks, bet tas tomēr nebūs iedzimstošs. Nu, lūk, tās iedzimstošās izmaiņas ir nejaušas, un pēc tam daba kontrolē, vai izmaiņas būs lietderīgas, un atlasa, kas ir labs.
Vai dabā kāda forma pastāv tāpat vien, tikai skaistumam? Es drīzāk teiktu – ja mums liekas, ka augam vai radībai nav pielietojuma, mēs vienkārši vēl nezinām to funkciju un uzdevumu. Evolūcija ir ļoti ilgstošs process, no paaudzes uz paaudzi, bet tā sauktā mikroevolūcija ir nepārtraukta, un katrā dzīvnieku un augu valsts paaudzē nepārtraukti veidojas mutanti. Ja kāda forma vai indivīds izveidosies ne īstajā vietā un ne īstajā laikā, tad tie vienkārši neatstās pēcnācējus. Var teikt, ka visi dekoratīvie augi, ko selekcionāri ir izveidojuši, no bioloģiskā viedokļa ir kropļi un lielākā daļa dabiskos apstākļos iznīktu, jo nevarētu konkurēt ar savvaļas augiem. Selekcija ir dzīvo organismu pārveidošana, lai izdabātu cilvēka izvirzītajiem mērķiem, kas mēdz būt dažādi – ražīgāks augs, produktīvāks mājdzīvnieks vai tikai mūsu estētisko vajadzību apmierināšana kā, piemēram, krāšņumaugi. Patērētājsabiedrības piekrišana ir tādiem produktiem, kas ir skaisti, bet dabiskos apstākļos lielākā daļa no tiem aizietu bojā.
Līdzīgi arī dizaineri veido piedāvājumu, lai tas būtu gan izskatīgs, gan ērts, gan piemērots kādām konkrētām vajadzībām. Arī dizaina autori cīnās, lai viņu izstrādājumus pamanītu un pirktu. Tāpat kā dabā, dizaineru darbība ir vērsta uz savas radītās formas pielāgotību.
Materiālu sagatavoja Sandra Krastiņa
.jpg)
