Kā daudzi Latvijas PSR Vissavienības pakļautības flagmaņi, "Rīgas audums" tapa uz ekspropriēta īpašuma pamatiem. Hirša tekstiluzņēmums bija dibināts vēl 1925. gadā un zīmolu "Rīgas audums" reģistrējis 1931. gadā. 1933. gadā uzņēmums pārcēlās uz bijušās mašīnbūves rūpnīcas "Salamandra" korpusiem Juglā, kur slavenais zīda audumu kombināts (vēlāk zīda izstrādājumu ražošanas apvienība) "Rīgas audums" darbojās visus padomju gadus. Uzņēmuma darbinieku atmiņas glabā leģendas par "saimnieka" Hirša laiku, par pasauli pasaulē, kas te bija radīta: uzņēmēja villa, dārzs, divas skatuves un darbinieku koris. Par Eiropas līmeņa žakarda audumiem, uzņēmuma tirgzinību un stratēģiju, arī sava laika brīvo attieksmi pret autortiesībām, plaši iepērkot audumu paraugus Parīzē, kas kļuva par uzņēmuma māksliniecisko bāzi. Vēl padomju gados uzņēmuma cehos glabājās milzu pirmskara laika arhīvi. Tie aizgāja bojā mērķtiecīgās tīrīšanas kampaņās, kas skāra daudzas iestādes, uzņēmumus un augstskolas. Taču, kamēr Latvijas pirmās brīvvalsts laiku tagad sargā nostalģijas kārta, nebūtība pamazām pievāc savā tiesā liecības par to vareno uzņēmuma vēstures daļu, kurai apzīmējums "padomju" līdz šim ir laupījis sabiedrības interesi.
Ja padomju sistēmā indivīds būtu turēts vērtē, iespējams, audumu eģes malās – kā pie skandināviem – varētu izlasīt autoru vārdus, un tie šodien nevienu neizbrīnītu: Ērika Iltnere, Jevgenija Knāviņa, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne un citi. "Dizaina Studija" viesojās pie divām māksliniecēm, kuras radīja oriģinālzīmējumus "Rīgas auduma" produktiem un kuru atmiņas par darbu uzņēmumā glabā neticami daudz gaišuma.
Lai gan "dizaina" tēma liek koncentrēties uz produktu mākslinieciskajām vērtībām, atmiņas nav atraujamas no paša uzņēmuma, tajā valdošās atmosfēras, savstarpējām attiecībām un darba kultūras. Visdrīzāk līdzīga aina zīmējas daudzos tālaika lielajos uzņēmumos – dzelžaina fabrikas disciplīna, fiziski nogurdinošs darbs trijās (arī nakts) maiņās. Tostarp strādniecībai radīta sociāli labvēlīga vide, kas dīvainā veidā sasaucas ar uzņēmuma pirmskara laiku, – plaši cehi, milzīgas iekšējas teritorijas ar dārzu un augļudārzu, sava dārzniecība, ēdnīca, kafejnīca, poliklīnika, bibliotēka. Daudziem strādājošajiem – īpaši sūrajā pēckara laikā – darbavieta bija gandrīz vienīgā oāze. Multinacionāls kolektīvs, kas nepazina savstarpēju neiecietību. Pie uzņēmuma pozitīvās programmas piederēja radošie komandējumi uz līdzīga profila ražotnēm citviet Savienībā. Tie viesa pārliecību par ražošanas kultūras līmeni Latvijā. Pat tradīcijām slavenos Krievijas tekstiluzņēmumos tehnoloģijas bija primitīvākas un darba apstākļi – smagi.
Mākslinieka darbs uzņēmumos bija salīdzinoši zemu atalgots – padomju telpā svarīgākā sociālā kategorija bija strādnieks. "Rīgas auduma" mākslinieku darbnīca pulcēja meistarus ar dažādu izglītību – no Ivanovas un Maskavas tehnikumiem, bet biežāk ar Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas diplomiem. Vēlāk, nodibinoties Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļai, mākslinieku kolektīvs papildinājās ar augstāko vietējo speciālo izglītību guvušiem autoriem. Taču mākslinieciskā izaugsme bija iespējama turpat, uzņēmumā. Kā radoši aktīvāko laiku mākslinieces atceras tos septiņus gadus, sākot ar 1957. gadu, kurus kā mākslas studijas vadītājs uzņēmumā pavadīja nesen no izsūtījuma Sibīrijā atgriezies mākslinieks Kurts Fridrihsons. "Radošajās ceturtdienās" studijas audzēkņi gleznoja uzstādījumus un devās plenēros. (Jevgenija Knāviņa: "Tieši ar viņu mūsu darbos ienāca radošā brīvība, uzdrošināšanās un vēriens.") Neilgu laiku ar uzņēmuma māksliniekiem strādāja arī bohēmiskākais, bet tāpat ar personības svaru apveltītais gleznotājs Rūdolfs Pinnis (kurš, starp citu, 30. gados Parīzē pats bija piepelnījies, gatavojot metus franču zīda rūpniecībai).
Šķiet, ka 60. gados padomju vieglā rūpniecība sasniedza virsotni. Laikmeta trauksmainais gars ietiecās arī industriālos uzņēmumos. Rūpnīcu mākslinieki tika virzīti uz radošajām savienībām, aktīvi piedalījās un rīkoja radošo darbu izstādes. Dizaina standarti kāpa – katrs mākslinieks uzņēmumā ieradās kā personība. Autori piedalījās audumu paraugu konkursos, uzņēmumi – starptautiskās un vietējās, piemēram, PSRS un LPSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādēs. Ērika Iltnere atceras arī eksperimentālu izstādi Rīgas Centrālā universālveikala audumu nodaļā ar mākslinieku personisku līdzdalību, lai veidotos tieša saikne ar pircējiem. Eksperiments tomēr neesot ticis uzskatīts par izdevušos. Taču materiālu trūkuma dēļ audumi bieži tika radīti nevis pārdošanai, bet tikai kā ideoloģiskas misijas paraugi, kas izstādēs demonstrēja neesošu padomju cilvēka dzīves līmeni.
Produktu dizains veidoja vienotu sistēmu ar visiem pienācīgajiem ķēdes posmiem – produkts, tehnoloģija un tirgus. Pie uzņēmumiem bija piesaistītas laboratorijas, un eventuālam prototipam nācās iziet vairākas padomes. Vispirms produkta piemērotību ražošanai testēja uzņēmuma ķīmiķi un inženieri. Sekoja mākslinieciskās padomes, kurās vadošā loma bija tirdzniecības darbiniekiem un pieprasījumam. Protams, autoru un patērētāju mākslinieciskie priekšstati nereti sadūrās. Dizains vienmēr ir sava laika spogulis. Kā mākslinieki strādāja kopsolī ar laiku padomju informācijas bada apstākļos? Rīgas Modeļu nams bija atzīts Vissavienības modes centrs un izcēlās ar tam laikam izcilu bibliotēku un jaunāko ārzemju žurnālu pieejamību. "Rīgas audumam" savukārt bija iespēja no Modeļu nama tos uz sešiem mēnešiem abonēt. Šodien saglabājušies "Rīgas auduma" audumu paraugi nebūt nav mēmi laikmeta liecinieki. Tie izsmeļoši stāsta par modi katrā desmitgadē, par laikmeta radošo pacēlumu un aktuālo mākslas virzienu – piemēram, abstrakcionisma – klātbūtni, sociālpolitisko pieprasījumu, kad, piemēram, baķiem spilgta zīda izveda uz Aizkaukāza republikām, kur ar tiem drapēja iekštelpas. Audumi runā arī par katra mākslinieka radošo rokrakstu un temperamentu. Un katrs no viņiem ir pelnījis vietu latviešu dizaina vēsturē.
.jpg)
