Pozitīvie un negatīvie pilsētas aspekti nav jāskata kā kaut kas par sevi labs vai slikts. Jo problēmas – vides piesārņojums, kriminogēnā situācija, transporta sastrēgumi, patērētie resursi – nav pilsētā, bet pašos cilvēkos, kas šo pilsētu apdzīvo. Pilsēta kā tāda ir laba, nedisciplinēti ir pilsētas iedzīvotāji.
Par to ir nākamais stāsts. Gatavojot piedāvājumu Latvijas ekspozīcijai pagājušajā arhitektūras biennālē Venēcijā, mēs (arī Uldis Sedlovs un Zane Loža) izveidojām grupu Missing Signs. Viens no grupas projektiem bija www.wild.world.welcometolatvia.lv. Projekts bija radīts kā atbilde populārajam apgalvojumam par pasaules pārapdzīvotību. Mēs mēģinājām saprast, ko tas nozīmē – "pārapdzīvotība". Un vienīgie kritēriji, ar kuriem mēs operējām, bija skaitļi. Izrādījās, ka pilnīgi visus pasaules iedzīvotājus – sešus miljardus cilvēku – iespējams savietot Latvijas teritorijā. Un katram indivīdam iznāca 10 kvadrātmetru liela platība. Ja šo teritoriju izvērš vertikāli trijos stāvos, vietas ir trīs reizes vairāk. Tādā veidā mēs varam uzlabot visas pasaules labklājības līmeni – resursi tiek taupīti, infrastruktūra kļūst daudz vienkāršāka un efektīvāka. Ja klāt paņemtu vēl Lietuvu un Igauniju, katram pienāktos pat mazdārziņš. Ar šo projektu mēs vēlamies pateikt vienu: pasaule nav pārapdzīvota, tā ir tikai nesakārtota. Šādi sakārtojot vidi vai veidojot jaunu struktūru, ko sauc par pilsētu, mēs varam uzlabot kopējos apstākļus civilizācijai, vienlaikus pasargājot visu pārējo pasauli no piesārņojuma un bojāejas.
Utopiskais projekts tikai ilustrē situāciju. Pasaules tendence ir akūts zemes trūkums, aglomerācija pārvērš pasauli par vienu lielu pilsētu. Veidojas bezgala garas infrastruktūras, milzīgs attālums šķir iedomāto labsajūtas dārziņu no darbavietas – centra. Tā ir neorganizētība. Pilsētas modelim, kas varētu attīstīties, iespējami daudzi un dažādi veidi. Tikai šobrīd, kad pasaulei vēl pietiek resursu, par to neviens nedomā. Tiklīdz robeža būs sasniegta, neizbēgami būs jāmeklē risinājums. Šodien redzam, ka Eiropas Savienība piešķir milzīgas subsīdijas lauksaimniecībai, kas saražo tikai mazu daļu no kopējā Eiropai nepieciešamā pārtikas daudzuma. Tas nozīmē vienu – lauki parazitē uz pilsētu rēķina. Mēs visi maksājam par to, lai kāds varētu atļauties dzīvot tīrā gaisā. Un mēs nonāksim pie tā, ka šīs subsīdijas būs jāsamazina; Lielbritānija, piemēram, pašlaik to ļoti nopietni apsver.
Pēdējā arhitektūras biennāle Venēcijā (Venēcijas biennāles 10. starptautiskās arhitektūras izstādes tēma bija "Pilsētas. Arhitektūra un sabiedrība" – I.M.) nejauši bija izveidojusies kā tāds milzu EXPO, kurā pilsētas sevi piedāvā kā lielveikalā: tik un tik iedzīvotāju, tik un tik daudz zaļumu, tāda un tāda kultūra, atliek tikai izvēlēties modeli. Pilsētām iedzīvotāju skaits ir ļoti svarīgs – tie ir nodokļi, tā ir nauda un idejas, ko dod cilvēki, pārceļoties uz tām. Biennāles moto negribot izvērtās par piedāvājumu – uz kurieni braukt dzīvot? Nākotnei būs tūkstošiem iespēju, bet vairs nebūs iespēju rušināties savā dobē. Pasaule vairs ilgi nevarēs atļauties tādu greznību kā dzīvot laukos. Nākotnes pilsētai ir jāveido humāna struktūra un pieejama publiska telpa. Problēma ir patērētāju domāšanā, "XXLismā", tajā, ka pilsētai nav robežu. Sistēma ir kopējais saprāts, kas liks organizēt nākotnes pilsētas struktūras. Viss ir mūsu galvās. Ir skaidri jāapzinās, ka šobrīd ir pārejas stāvoklis – lai arī ilgtermiņa, laikmeta beigas ir skaidri saskatāmas. Tas ir kā kāpt pa kāpnēm, kad vairs nav svarīgi sasniegt nākamo stāvu, bet ir jāmaina pats kāpšanas veids. Evolūcijā pienāk izšķirīgi brīži, kad ir pilnībā jāmaina pati sistēma. Kad pilsētas iespējas ekonomiski būs izsmeltas, ieslēgsies pašregulēšanās mehānisms.
Problēma ir sociumā, kas šobrīd apdzīvo pilsētu un kam tā ir radīta – jauniem un aktīviem cilvēkiem, kuri spēj izmantot pilsētas iespējas. Mums ir jārada humāna pilsēta visiem, un ir bezgalīgi daudz iespēju, kā nonākt pie rezultāta.
Materiālu sagatavoja Ilze Martinsone
.jpg)
