Strādājot starptautiskā vidē Rīgas Ekonomikas augstskolā, esmu nākusi pie atziņas, ka radīt konkurētspējīgu produktu vai pakalpojumu var, uzticoties savai komandai un savstarpēji sadarbojoties. Es nerunāšu par sadarbības negatīvo ietekmi uz konkurenci, kā, piemēram, monopolu veidošanos u. tml. Divpadsmit gadu esmu strādājusi kopā ar zviedriem un daudz esmu no viņiem mācījusies. Zviedru demokrātiskais, horizontālais vadības stils un komandas darba princips pasaulē ir pazīstams un novērtēts. Zviedru vadības fenomenu varu raksturot ar divām iezīmēm: pirmkārt, tās ir profesionālas savstarpējās attiecības, kas tiek strikti nodalītas no personiskajām attiecībām, un, otrkārt, tā ir savstarpējā uzticība, kura liek strādāt ar vēl lielāku atdevi. Piemēram, futbola klubs Anglijā izvēlas zviedru treneri ne tāpēc, ka zviedra zināšanas futbolā būtu pārākas, bet tāpēc, ka zviedrs ir profesionāli spējīgs vadītājs un izcils psihologs. Viss ir vienkārši – mēs strādājam kopā, lai kopīgiem spēkiem sasniegtu savus mērķus, un mēs kopīgi uzņemamies atbildību par padarīto darbu.
Latvijā vēsturiski mēs esam dzīvojuši viensētās, taču tagad, 21. gadsimtā, šis viensētu princips traucē – mums ir neskaitāmas politiskās partijas, iniciatīvas grupas, apvienības, aģentūras un padomes, taču radīt labu komandu un sasniegt rezultātu izdodas reti. Dažādos līmeņos ir izveidotas konsultatīvās padomes, lai veidotu sazināšanos un sadarbību starp nozarēm un institūcijām, tomēr, kad nonāku saskarē ar šādām padomēm, redzu, ka tā ir tīrā formalitāte, jo cilvēkiem trūkst ieinteresētības, atvērtības un motivācijas un mēs sadarbojamies formāli, bez degsmes. Turklāt piecpadsmit neatkarības gadu laikā nav zudušas bailes, ka manu ideju "nošpikos", paņems, un tas mums traucē būt atklātiem. Taču lielākā daļa, kas guvuši panākumus, nav domājuši par slavu un naudu, bet ir bijuši "apsēsti" ar ideju, dalījušies tajā ar citiem un uzklausījuši kritiku vai padomus, kas ļāvis šo ideju pilnveidot. Ūla Ālvarsons (Ola Ahlvarsson) ir viens no veiksmīgākajiem uzņēmējiem Zviedrijā, un viņš atzīst, ka konkurētspējīgā uzņēmējdarbībā svarīgākais ir nevis ideja, bet tās izpildījums. Domāšana un darbošanās viensētās traucē saprasties un kavē savstarpējās uzticēšanās attīstību. Tāpēc, lai cik tas būtu paradoksāli saistībā ar konkurenci, mēs varam būt konkurētspējīgi starptautiskā vidē tikai tad, ja izejam no savām viensētām un sākam sadarboties savstarpēji un starptautiski. Tādas mazas valstis, kurās ir nedaudz vairāk par 2 miljoniem iedzīvotāju, nedrīkst noslēgties, jo pretējā gadījumā mēs "vārāmies savā sulā".
Latvijā ir daudz intelektuāli spēcīgu un radošu cilvēku, taču arī viņi atrodas savās viensētās un sadarbība neveidojas: šīs personības savās viensētās pašas sevi ir pieņēmušas par lokālām “izcilībām” un uztur šo mītu. Kaut kas tiek negrozāmi definēts kā "īstā zinātne vai īstā māksla", bet viss pārējais jau nav tā cienīgs, lai ar to vispār nodarbotos. Tomēr tautsaimniecības attīstībai kopumā ir vienlīdz svarīgi gan fundamentālie, gan lietišķie pētījumi, gan vizuālā māksla, gan amatniecība. Noteikti vajadzīgs laiks, lai veidotos izpratne par citādo un atšķirīgo, un, šķiet, tieši jaunieši augstskolās ir atvērtāki sadarbībai, viņos ir mazāk baiļu uzticēties, un viņos ir vairāk iecietības.
Tieši augstskolas redzu kā virzītājspēku, tādas kā laboratorijas, kurās kopā ar studentiem var strādāt pie jauninājumiem, jo augstskolām ir jābūt soli priekšā tam, kas notiek jebkurā jomā. ES sestās ietvarprogrammas projektā ACRE – "Radošo zināšanu izmantošana Eiropas metropoļu reğionos paplašinātajā Eiropas Savienībā" (Accommodating Creative Knowledge – Competitiveness of European Metropolitan Regions within the Enlarged Union), kas tika uzsākts 2006. gada oktobrī, Rīgas Ekonomikas augstskola strādā kopā ar 12 citām Eiropas augstskolām, un četru gadu laikā tiks veikti salīdzinoši pētījumi un sagatavotas rekomendācijas spēcīgu vietējo institūciju partnerības veidošanai Rīgā, lai veicinātu radošo zināšanu efektīvu izmantošanu Rīgas kā metropoles konkurētspējas stiprināšanai Eiropā. Rīgai kā vienai no ES valstu galvaspilsētām ir milzīgs konkurētspējīgas attīstības potenciāls. Kā liecina Ričarda Floridas (Richard Florida) pētījums par radošajām pilsētām (Creative and the Creative Class, 2005), 20. gs. 50.–70. gadu lielās, industriālās pilsētas ASV šobrīd atrodas depresijā un nīkuļo, bet pilsētas ar talantīgiem cilvēkiem aug un attīstās. Šādā vidē ir nepieciešama tolerance jeb iecietība pret visu citādo un dažādo, t. sk. etnisko, reliģisko un seksuālo orientāciju. ASV radoši cilvēki izvēlas dzīvot tādās pilsētās, kuras ir atvērtas citādi domājošiem un radošiem cilvēkiem, tā rodas Silikona ieleja un ievieto Sanfrancisko un Sietlu starp ekonomiski spēcīgākajām pilsētām ASV. Rīgā ir daudz talantīgu cilvēku, bet tiem ir jāsatiekas un jāsāk strādāt kopā, pieņemot, ka tolerance ar laiku izveidosies arī Latvijā.
Kā veidot atbildīgu, atvērtu, radošu, uz sadarbību vērstu un tolerantu personību? Līdzīgi kā ar vecas mājas pārbūvi – zināms, ka tas prasa lielākus laika un materiālos ieguldījumus nekā uzcelt jaunu ēku. Nacionālās attīstības plāna (NAP) centrā ir izvirzīts cilvēks, kas tiešām ir lielākais un svarīgākais resurss gan Latvijā, gan citās valstīs. Tagad, kad NAP ir apstiprināts, nepieciešami rīcības plāni un to īstenošana, un jāsāk ar izglītību. Piemēram, Skotijas Mākslas padome izstrādāja izglītības un mūžizglītības rīcības plānu 2004.–2009. gadam, piešķirot īpašu nozīmi radošas personības veidošanai un mākslas izglītībai kopumā. Radoša personība un atbildība par savu darbu ir jāveido jau no skolas, idejas jāprot gan ģenerēt, gan pamatot un aizstāvēt.
Jaunas idejas vienmēr ir apsveicamas, tomēr ikdienā, sastopoties ar dažādām nejēdzībām vai problēmām, jāatzīst, ka mūsu sabiedrību varētu virzīt arī vienkāršu lietu sakārtošana, jo viss ģeniālais slēpjas vienkāršībā un ne vienmēr būtu vajadzīgs dizaina padomes apstiprinājums. Piemēram, Tērvete – pasakaina, kultūrvēsturiski bagāta vieta, arī ekonomiski turīgs Latvijas novads, uz kuru cilvēki brauc ekskursijās un pastaigās no marta līdz novembrim. Bet, izņemot pastaigas, te nav nekādu citu iespēju – nav kur paēst, iegādāties materiālu par šo novadu vai Annu Brigaderi. Vai mēs runājam par dizaina, infrastruktūras vai reģionālo attīstību – šīs lietas nav nodalāmas, un šajā kontekstā raugos uz dizainu vairāk kā stratēģiju, nevis funkcionālo dizainu, kas ļauj ērtāk sēdēt krēslā, kaut gan arī tas ir vajadzīgs. Nevajadzētu kopēt Amerikas izklaides parkus, bet vienkārši sakopt savējos. Ir tik daudz nesakārtotu lietu, kuras sakārtojot mēs ieraudzīsim tālāk darāmo.
Materiālu sagatavoja Ilze Martinsone
.jpg)
