Cīņa par ir tikai pirmais tuvinājums konkurences izpratnei. Otrais, kas arī ir viegli ieraugāms un atzīstams kā labākais no konkurences veidiem, ir sadarbība. Atkal ir skaidrs, ka sadarboties ieteicams ne pārāk tuviem radiniekiem. Piemēram, mazas zivtiņas haizivīm tīra zobus vai degunradžiem putniņi nolasa ērces un tārpus, un abi sadarbības partneri ir laimīgi. Šos piemērus ir viegli ieraudzīt un saprast, bet biedrošanās var būt arī daudz grūtāk uztverama – vismaz pagaidām. Mēs pat nenojaušam, kā sadarbojas cilvēks ar vīrusiem, jo puse mūsu iedzimtības materiāla sastāv no tiem. Un dabas daudzveidība, tā pati evolūcija sāka strauji veidoties tikai pēc tam, kad pirms kādiem 650 miljoniem gadu, sākās vīrusu iebrukums mūsu kopējo senču genomos. Te ne vienmēr iespējams konstatēt, kad notiek sadarbība, kad – vienkārši infekcija. Konkurence ir ne tikai cīņa, tā ir arī draugu būšana. Beigu beigās uzvar tie, kas atrod pareizos draugus, nevis kompromisus, ja ar tiem ceram konkurenci apturēt.
Tomēr konkurencei par labklājību, vienkārši par ēdienu un dzērienu dabā ir pakārtota loma. Kam tas, ja nav bērnu. Tiesības atstāt pēcnācējus ir dabiskas konkurences augstākais dzinulis. Skaisti padzīvot ir laba lieta, bet vēl labāk – vairoties. Ja tev nav pēcnācēju, tad tu esi ārā no konkurences cīņas.
Lai konkurencē sekmētos, jāizvēlas stratēģija. Vai nu cīnīties par savu vietu tur, kur ir silti un jauki, kur vienlaikus ļoti daudzi grib gozēties, vai meklēt kādu mazāk apdzīvotu un ne tik komfortablu stūrīti, kur garāmgājēji vismaz ar padomiem nenomocīs. Arī zinātnē tas ir aktuāls jautājums. Nav tādu valstu, kur zinātnes prioritāte nebūtu informācijas komunikāciju tehnoloģija un biotehnoloģija. Pēdējā laikā arī nanotehnoloģija, kur no ļoti sīkām struktūrām cenšas atdarināt dabiskās struktūras vai arī veido jaunas hibrīdstruktūras, kur nedzīvās un dzīvās dabas elementi tiek sajūgti kopā. Piemēram, dzīvajam raksturīgajām molekulām dod jaunas funkcijas: DNS izmanto kā vadu, nevis kā ģenētiskās informācijas nesēju. Šīs nu ir papilnam "pieslānītas" zinātnes nišas. Piemēram, man ļoti tuvā biomedicīna. Pasaulē tur nav kur apgriezties. Visādi lieli brieži un vilki nāk, gan badās, gan ar zobiem plēš. Tur tādam nabaga susuriņam – latvju zinātniekam – maz iespēju: uzreiz sabradās, zemē iemīs. Nu labi – ja viņš būtu kā putniņš begemotam, kas nolasa ērces no muguras, tad viņu vēl pieņemtu. Bet, ja ir vēlēšanās pašam būt lielam, skaistam un ar pašapziņu, tad jāmeklē tāda vieta, ko begemoti vēl nav atraduši, kurai nav tikuši klāt. Kāds dziļūdens geizers, karstais avots, kaut vai purva akacītis. Vieta, kur būt unikālam, gandrīz vai vienīgajam, kas tur spēj iztikt. Tā jau ir arī dabā. Ir visādi dīvainīši, kas dzīvo vietās, kur mēs viņu krāšņumu nemaz neieraugām, bet iztikt bez viņiem arī nevar.
Vai bez latviešu mākslas un latviešu zinātnes pasaule būtu daudz nabadzīgāka? Nu nebūtu! Bet tajā pašā laikā katra mazā zilā puķīte pļavā ir unikāla un nepieciešama, tajā, iespējams, ir apslēptas nenojaustas iespējas. Kad visiem dinozauriem pienāk gals, tad mazā žurciņa izlien no pasaknītēm un uzvar pasauli.
Daudzveidība konkurencē ir ļoti svarīga. Konkurence ir pozitīva tajā nozīmē, ka veicina daudzveidību un neļauj iet vieglāko ceļu. Vienalga, vai konkurence ir par vietu barības ķēdē vai ģenētiskajā pārmantojamībā vai par izmantojamo teritoriju.
Pēc Darvina labu laiku uzskatīja, ka evolūcija lēni un vienmērīgi virzās mums un arī pašai nezināmā virzienā. Tomēr šī attīstība vai varbūt satīstība, vai visdrīzāk pārmaiņas īsti negrib notikt, ja vien nenāk kāds grūdiens, kāda kataklizma. Tagad uzskata, ka priekšstatu par evolūciju precīzāk raksturo t.s. punktveida līdzsvara modelis. Proti, ir laiks, kad nekas nemainās, – klusais miera laiks, – kas var būt arī ļoti radošs pašatkārtošanās, teritorijas aizpildīšanas ziņā. Un tad ir vulkāna izvirdums vai nāk komēta, vai parādās jauns, mutācijas rezultātā radies vīruss, kas visus apēd, un no jauna iet vaļā sacensība par dominējošās nišas aizņemšanu. Ja tie paši komercializētie dinozauri nebūtu gājuši bojā vai nebūtu bijuši spiesti pārvērsties stārķos, tad nekādiem cilvēkiem izveidoties nebūtu iespējams, dinozauri viņus apēstu jau ļoti agrīnu senču stadijā.
Katastrofas moments konkurencē ir ļoti būtisks, lai ik pa brīdim atbrīvotu jaunu laukumu sacensībai. Mežu ugunsgrēkiem ir ne tikai postoša, bet arī radoša nozīme. Tie attīra. Karš arī lielā mērā ir radošs process tehnoloģiju attīstībai. Bruņošanās jeb ragu audzēšana ir viena no konkurences raksturīgākajām izpausmēm – līdz brīdim, kamēr tie ir tik vareni, ka sāk pīties zaros.
Mēs runājam par konkurenci ekoloģiskā līmenī, bet sacensība notiek arī smalkākās vietās. Arī gēni savā starpā konkurē. Kādā veidā? Tie cenšas cits citam aizbāzt muti. Kā zināms – vairumā gadījumu genoms veidojas gan no tēva, gan no mātes puses. Katrs no viņiem dod vienu gēnu ar analogu funkciju (izņemot to vienu dzimuma hromosomu). Līdz ar to gēns ir divās kopijās. Kura kopija strādās, kurai būs runas tiesības – tas vērojams ne tikai ģimenēs, bet arī šūnā. Ir speciāli bioķīmiski metilēšanas mehānismi, kas nedaudz modificē gēnu struktūru un piespiež vienu stāvēt pie ratiem, bet otram atļauj runāt. Vispirms ir radošais brīdis, kad viss ir atvērts, visiem ir vienādas tiesības un notiek divu dzimumšūnu saplūšana. Pirmajās dalīšanās reizēs, kas pēc tam seko, jau tiek noskaidrots, kurš uzvarēs. To noskaidro ar molekulāru klusināšanas metodi, kur vienam no gēnu pāra piekar karodziņu "Netraucēt, mēs atpūšamies". Kā tas notiek, vai tas ir nejauši? Nezinu. Tā ir nopietna izšķiršanās – kurš kuru. Tas ir jautājums, kas neattiecas uz konkurenci, bet gan uz to, ko gēni īsti dara. Mēs šodien protam radīt genomu projektus un milzīgos apjomos lasīt primāro informāciju, bet joprojām īsti nesaprotam, ko šie teksti nozīmē. Tāpat kā lasot romānu svešā valodā – daži vārdi ir pazīstami, dažu sižeta līniju var apjaust, bet līdz izpratnei...
Nevajag konkurenci individualizēt. Kā Āzijā – tu vispirms esi sociuma daļa. Un tā konkurencē ir priekšrocība, kur izšķiroši svarīgi ir nevis tieši tavu pēcnācēju, bet tavas grupas pēcnācēju skaits. Bet kā noteikt kopības robežu – vai to var attiecināt ne tikai uz sev līdzīgajiem begemotiem, bet arī uz tiem putniņiem, kuri nolasa ērces, un galu galā uz datoriem un robotiem, kas kaut ko palīdz kopībai? Arī roboti iekļaujas šajā sociumā. Ir liela atšķirība starp Rietumu un Austrumu attieksmi pret evolūcijas un konkurences idejām. Rietumos, īpaši protestantiskajās valstīs, kopējais skats ir daudz egocentriskāks. No dabas viedokļa – nevis indivīds, bet grupa rullē konkurences cīņā.
Upurēšanās vispārības labā arī ir konkurences izpausme. Arī dabā vērojami pašiznīcināšanās un pašuzupurēšanās momenti par labu kopienai. Baktērijām tas notiek, lai izplestu dzīves telpu – ir speciāls mehānisms, kā iznīcināt savus līdzbiedrus, kam nav īpašas koda pieejas. Viena baktērija, kurai šāda koda pieeja ir, pēkšņi sāk sintezēt vielu, kas nav bīstama sugas māsām, kurā šī pieeja ir dota, bet iznīcina pārējās. Taču brīdī, kad notiek sintēze, baktērija atklājas un tai jāiet bojā. Tā krīt uz ambrazūras, bet pārējās priecīgie iekārtojas bunkurā, kura iemītnieki ir iznīcināti.
Bez jau minētajiem konkurences komponentiem (ēdiens, pēcnācēji un teritorija), ir vēl viens dzinulis, ko bieži ignorē gan bioloģijā, gan citās dzīves jomās. Mani mūždien ir kaitinājis, ka mēs izliekamies neredzam – vēlēšanās pašapliecināties ir cīņas stimuls visdažādākajos līmeņos jau dabā, nemaz nerunāsim par sabiedrību. Gan putniņam, gan briedim, gan zinātniekam gribas izrādīties. Pašapliecināšanās iegūst daudzveidīgas izpausmes formas, kas gan var būt kaitīgas veselībai, bet ir noderīgas statusa un spēka demonstrācijai. Būtu interesanti noskaidrot, kā izrādās baktērijas, gan jau arī tām ir kādi paņēmieni, bet paskatīsimies uz briežiem: lielāki ragi – nozīmīgāks statuss. Tas nekas, ka traucē pārvietoties. Malaizijā ir vaboļu suga, kurām acis ir uz kātiņiem. Acu kātiņa garums ir tas pats, kas briežiem ragi. Konkurējot sāncensis netiek iznīcināts, bet nolikts pie vietas ar salīdzināšanas metodi: kam ir lielākas acis, kam garāki acu kātiņi. Beigu beigās tiek panākts tas pats, kas kontakta cīņā, – tikai ar kritiķu starpniecību.
Materiālu sagatavoja Sandra Krastiņa un Anna Iltnere
.jpg)
