Dizaina Skola: Sākam ar seniem laikiem – Rīgas dizaina un mākslas vidusskola. Kāpēc šāda izvēle – vides dizaina nodaļa?
Ieva Lauriņa: Svārstījos starp rokdarbiem, jo patika un joprojām patīk veidot smalkas lietas, un vides dizainu, jo šī programma šķita visplašākā. Tāpat arī šodien – negribu ielikt sevi vienā kastītē: tagad līdz mūža galam darīšu tikai to.
DS: Vai Rīgas dizaina un mākslas vidusskola ir tevi sagatavojusi dizaina studijām citur pasaulē? Kas ir pozitīvais, kā pietrūkst?
I.L.: Mācības Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā devušas nopietnus pamatus kompozīcijā, akadēmiskajā zīmēšanā un gleznošanā, kas lieti noder turpmākā radošajā attīstībā. Skolā apguvu arī to, cik svarīgi visu izdarīt ļoti labi līdz pēdējam sīkumam, cik liela nozīme ir labai darba eksponēšanai. Skola gan nedeva īpašu stimulu tieši radošai un individuālai attīstībai, kā arī kaut nelielu ieskatu mūsdienu procesos mākslas un dizaina pasaulē, kas, manuprāt, ir ļoti nepieciešami.
DS: Kas tevi iedvesmo? Kā tu strādā?
I.L.: Mani iedvesmo emocijas, pozitīvā nozīmē traku cilvēku dzīvesstāsti, no visām pasaules malām nākošie līdzcilvēki, Lorijas Andersones mūzika un stāsti, gaisma, pieskārieni – vesels lērums ikdienas sīkumu. Ir arī citi dzinuļi: spītība, apņēmība, reizēm arī konkurence.
Lielākoties strādāju savrupi. Taču ideju pārspriešanu ar skolasbiedriem un pasniedzējiem uzskatu par neatņemamu mācību procesa sastāvdaļu. Reizēm strādāju arī divatā vai nelielā grupā. Ļoti vērtīga un bagātinoša pieredze šopavasar bija veidot manas personālizstādes iekārtojuma koncepciju un tā realizāciju kopā ar vācu studenti Piju Nīvoneri (Pia Niewohner). Manuprāt, radošas sadarbības īstie partneri ir milzīga vērtība.
To, ko daru, daru tāpēc, ka nevaru nedarīt. Man ļoti svarīgs ir emocionālais darba saturs, ko parasti materializēju konceptuālā formā. Novērtēju skaistas un ērtas lietas, taču mani neinteresē radīt vēl vienu galdu vai krēslu jau tā ar mantām piebāztajā pasaulē. Viens pats estētisms un elitārs skaistums mani nesaista. Pagaidām vēl steidzu baudīt studenta priekus, manuprāt, Alises Brīnumzemē cienīgu situāciju – varu darīt, ko gribu. Tāpēc es nestrādāju ne skolai, ne skatei, ne diplomam. Strādāju sev, jo citādāk nevaru un negribu.
DS: Kas tev visvairāk patīk darbā, ko tu dari?
I.L.: Patīk tas, ka nav nekādu robežu. Baudu gan intelektuālo idejas nobriešanas procesu, gan darba materializāciju. Patīk un ir svarīgi uzklausīt atsauksmes par maniem darbiem no skatītājiem/lietotājiem, redzēt, ka tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs un ka tas spēj ko mainīt, ja ne vairāk, tad vismaz likt pasmaidīt lietainā pirmdienas rītā.
DS: Kas tev liekas dzīvē svarīgs?
I.L.: Man ir svarīgs godīgums un atbildības izjūta – gan attiecībās, gan radošajā darbā, spēt atšķirt svarīgo no mazsvarīgā, arī apšaubīt, meklēt pašai, nevis tikai patērēt jau gatavus uzskatus. Vienā vārdā sakot – domāt.
DS: Vai augstskola Strasbūrā ir attaisnojusi tavas cerības? Kas tev patīk, un ko tu gribētu mainīt?
I.L.: Ir attaisnojusi. Daudz lielisku pasniedzēju un darbinieku, kas profesionāli un ar entuziasmu dara savu darbu, plašas tehniskās iespējas un bibliotēkas krājumi, iespēja strādāt dažādās nodaļās un darbnīcās vienlaicīgi, pašam izdarīt izvēli tiešām plašā piedāvāto lekciju kursu klāstā. Daudznacionāla studentu un pasniedzēju vide, kopumā ņemot, demokrātiskas, draudzīgas attiecības starp pasniedzējiem un studentiem. Kā pozitīvu vērtēju arī faktu, ka izvēle par profesionālo orientāciju nav jāizdara uzreiz, stājoties augstskolā. Negatīvais: manā skatījumā ļoti mākslinieciski, "franciski" orientēta dizaina nodaļa, arī tas, ka desmitos vakarā un nedēļas nogalēs augstskolas durvis ir slēgtas.
DS: Vai tu piedalies konkursos un izstādēs?
I.L.: Līdz šim esmu piedalījusies grupas izstādēs gan Strasbūrā, Parīzē un Ribovilā, gan Rīgā un Ludzā. Esmu veidojusi darbus latviešu, franču, itāļu, japāņu uzņēmumu un organizāciju organizētiem konkursiem. Šīgada martā augstskolas galerijā biju izveidojusi izstādi – veikalu (a concept store) 2 c or not 2 c. Pagājušogad itāļu ādas galantērijas firmas Lineapelle rīkotajā ādas dizaina konkursā ar rotu/aksesuāru – piecmetrīgu ādas ķēdi Chain me softly ieguvu otro vietu. Firmas Map Latvia un Latvijas Mākslas akadēmijas 2004. gadā organizētajā konkursā par radošu papīra izmantojumu ieguvu Grand prix ar darbu, kas veidots sadarbībā ar Reini Hofmani un Sandu Undzēnu.
DS: Kādu tu iedomājies savu radošo dzīvi pēc gada un pēc desmit gadiem? Ko tu gribētu sasniegt?
I.L.: Tuvākā gada laikā gribu paskatīties, kas un kā īsti notiek reālajā dzīvē. Šķiet, ka tam ir pienākusi īstā reize, citādi visu laiku pavadu no realitātes diezgan nošķirtā vidē. Plānoju strādāt un/vai iziet praksi dizaina jomā. Pēc pieciem gadiem būšu ieguvusi maģistra diplomu un izveidojusi radošu apvienību ar atšķirīgās jomās strādājošiem cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Vēl vēlāk gribu daļu laika veltīt pasniedzējas darbam. Gribētu strādāt ar jaunām, attīstības stadijā esošām tehnoloģijām un videi draudzīgiem, tostarp otrreizējās pārstrādes materiāliem.
.jpg)
