Andris Nolendorfs: "Esmu pateicīgs un laimīgs, ka šajā dzīvē varu darīt to, ko vēlos."
Tas, ka Andra Nolendorfa vārds Latvijā ir zināms tikai ierobežotam lokam, visdrīzāk precīzi raksturo Latvijas dizaina situāciju. Jo tikām mēs krietni lepojamies ar klaida latviešu Imanta Tillera, Lara Strunkes vai Vijas Celmiņas sasniegumiem vizuālajā mākslā. Andris Nolendorfs ir Zviedrijas dizaina uzņēmējs ar nepārprotamu vietu skandināvu dizaina spicē. Slavenākais no viņa uzņēmumiem Zero (1978) ražo gaismas ķermeņus, kompānijai pieder arī mēbeļu uzņēmums Lustrum (1988) un stikla fabrika Pukeberg Glassworks (dib. 1871). Zero salons atrodas Stokholmas snobiskākajā dizaina "šovrūmu" kvartālā, un Nolendorfs sadarbojas ar tādām zviedru mūsdienu dizaina zvaigznēm kā Matīass Stolboms (Mattias Ståhlbom) un Tomass Bernstranns (Thomas Bernstrand). Šogad Milānas skatē Zero piedalās ar pilnīgi jaunu kolekciju, kuras dizaineriem tiek prognozēta vieta nākotnes zvaigznājā.
Dizaina Studija: Kā nonācāt dizainā?
Andris Nolendorfs: To es pats nevaru pateikt (smaida). Man nav itin nekādas dizaina izglītības un arī ģimenē – vecākiem ne. Esmu būvinženieris, Upsalas universitātē studēju ekonomiku. Tolaik aizrāvos ar modernajām mēbelēm, gāju uz izstādēm, skatījos. Vispirms sāku strādāt reklāmas birojā, visādus cilvēkus tur satiku. Tolaik bija populāra izstāde, kas saucās Svensk Möbelcenter. Tajā piedalījās aptuveni 10 vai 15 zviedru firmas, it sevišķi mani saistīja viena no tām – Lammhults – un divi dizaineri, kuri tajā strādāja: Berge Lindaus (Börge Lindau) un Bū Lindekrancs (Bo Lindekrantz). Pēc kādiem pieciem gadiem es Stokholmā sāku strādāt Orrefors stikla uzņēmumā, kur nodarbojos ar mārketingu. Tajā laikā viņiem bija nodaļa, kas ražoja gaismas ķermeņus. Orrefors tolaik ražoja diezgan tradicionālu produkciju, pārsvarā neko tādu, kas mani interesētu. Es tomēr atradu dažus pievilcīgus izstrādājumus, ko vairākus gadus iepriekš bija projektējuši manis minētie dizaineri Lindaus un Lindekrancs. Viņus sameklēju, un pamazām Orrefors sākām sadarboties. Pēc pāris gadiem nolēmu kaut ko veidot pats. Pametu darbu slavenajā stikla uzņēmumā un 1978. gadā nodibināju savu kompāniju Zero. Ja abi dizaineri nebūtu apsolījuši līdzdalību, nekas nebūtu izdevies. Viņi teica, ka tad, ja cilvēks ir tik dumjš, ka grib pamest darbu un pats bez naudas kaut ko iesākt, noteikti ir jāpalīdz! Izlēmām, ka stikls mūs ir sācis garlaikot un īstais materiāls gaismas objektiem ir lokšņu metāls. Ar gadiem viss gāja uz priekšu. Taču, ja es kaut ko saprotu no dizaina, tad to iemācījos no minētajiem meistariem – tā ir mana dizaina universitāte.
DS: Kā jums izdevās ielauzties dizaina tirgū, vai tad Zviedrijā tolaik konkurence nebija pietiekami liela?
A.N.: Situācija tobrīd bija pavisam cita – eksistēja daži lieli mēbeļu ražotāji, arī gaismas ķermeņus ražoja tikai viena otra fabrika, bija iespējas kaut ko uzsākt. Pirms trīsdesmit gadiem dzīve bija stipri vienkāršāka, tagad viss ir daudz dārgāks un ļoti komplicēts. Domāju, ka šobrīd vairs nevar iesākt tā, kā sākām mēs. Dzīve bija lētāka, varēja noturēties arī tad, ja ienākumi nebija tik lieli.
DS: Cik liels sākumā bija jūsu uzņēmums?
A.N.: Bijām divi partneri, kas iesākām, radījām trīs četrus produktus, vienkāršus prototipus, un tad es braucu pa arhitektu birojiem un mēbeļu veikaliem un tos piedāvāju. Mans partneris Rolands Gils (Roland Gill), ar kuru esam pazīstami vēl no Orrefors, tikmēr strādāja mājās. Agrāk cilvēkiem bija laiks, viņi bija ieinteresēti un pretimnākoši. Tā tas gāja kādus divus trīs gadus. Mitinājāmies garāžā un bēniņos, līdz ieguvām vecu industriālu īpašumu Nīborgas centrā un sākām strauji izvērsties. Šodien mūsu apgrozījums gadā ir 60 miljoni zviedru kronu, uzņēmumam piederošajās trīs kompānijās strādājam aptuveni 40 cilvēki.
DS: Ar kādiem dizaineriem šajā laikā esat sadarbojušies, vai jums ir savi pastāvīgi produktu autori?
A.N.: O, tas ir diezgan interesants jautājums. Tad, kad iesākām, ar Lindauu un Lindenkrancu, pirmos 10–12 gadus visi produkti bija viņu dizainēti. Pēc tam Lindaus nodibināja pats savu mēbeļu dizaina uzņēmumu Blå Station. Es meklēju citu dizaineru un atradu Pēru Sundstetu (Per Sundstedt), pēc tam desmit gadus strādāju tikai ar viņu. Interesanti, ka Pērs Sundstets mūsu kompānijai atkal sāka veidot stikla gaismas ķermeņus. Diemžēl pirms dažiem gadiem viņš nomira. Tad sākām skatīties pēc jaunajiem, vispirms sastrādājāmies ar vienu otru pazīstamu dizaineru. Bet pirms gadiem diviem nolēmām, ka mainīsim visu, pilnībā pārveidosim firmu un ražosim pilnīgi jaunu dizainu. Šogad rādām sešus septiņus pavisam jaunus autorus, kuri, pēc mūsu domām, ir un būs ļoti labi.
DS: Kur jūs viņus atrodat?
A.N.: Vienmēr sekoju līdzi Konstfaka (Stokholmas Dizaina un mākslas augstskola) mācību procesam un studentu eksāmenu darbiem. Dažiem jautāju, vai viņiem ir interese sastrādāties, – izrādās, ka ir! Daļa no mūsu jaunajiem dizaineriem atrodas pašā karjeras sākumā, citiem jau ir kāda iepriekšēja darba pieredze.
DS: Vai kā uzņēmējs kādreiz esat jutis valsts līdzdalību, ieinteresētību dizainā kā tautsaimniecības jomā?
A.N.: Nē, tā es nevarētu teikt. Valsts visvairāk investē dizaina izglītībā, un tai gan šeit ir visaugstākie standarti.
DS: Kā jūsu uzņēmumos tiek organizēts darbs, cik daudz no savas produkcijas paši fiziski izgatavojat?
A.N.: Mēs izstrādājam visu priekšmeta konstrukciju un veicam montāžu, bet detaļas pasūtām citām kompānijām – strādājam ar kādiem desmit nozīmīgākajiem partneriem jau trīsdesmit gadus, arī viņi šajā laikā ir dūšīgi strādājuši un attīstījušies. Tikai īpašos gadījumos meklējam jaunus izpildītājus. Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka visu saražot pašiem šodien nav iespējams un nav jēgas.
DS: Kā 1989. gadā izlēmāt iegādāties veco un slaveno, bet nerentablo stikla uzņēmumu Pukeberg?
A.N.: Biju strādājis Orrefors ar kristāla izstrādājumiem, turklāt Pukeberg ir ļoti skaista vieta ar daudzām senām ķieģeļu ēkām. Mūsu uzņēmums labi pelnīja, un varējām to atļauties. Tā gan bija dārga mīlestība, ieguldījām milzīgus līdzekļus. Šobrīd vairāk pelnām ar īrniekiem, mums ir lieliska sadarbība ar Kalmaras universitāti, kas dizaina studijām – sešdesmit studentiem – kopš 2002. gada pie mums īrē veselu ēku. Tāpat telpas īrē Dizaina arhīvs – institūcija, kas digitalizē dizaina projektus un tos atbilstošos apstākļos pie noteiktas temperatūras uzglabā. Šeit ir darbnīcas kādiem desmit māksliniekiem – tēlniekiem un gleznotājiem. Pukeberg ir ieguvis Kalmaras rajona dizaina kultūras centra statusu. Orientējamies uz tūristiem, kas var iepazīties ar manufaktūru un uzņēmuma muzeju, rīkojam Zero un Lustrum izstādes. Sadarbojamies arī ar latviešu stikla dizaina studentiem – Kalmaras universitātei ir sadarbības līgums ar Latvijas Mākslas akadēmiju.
DS: Vai uzņēmuma trīsdesmit darba gados esat piedalījušies starptautiskās izstādēs?
A.N.: Visu laiku. Piedalāmies mēbeļu izstādē Milānā, daudzkārt esam izstādījušies Vācijā, arī izstādē 100% Design Londonā. Kādreiz svarīgas izstādes notika Kopenhāgenā, kas pulcēja starptautisku sabiedrību. Ja grib satikt nozīmīgākās personības pasaules dizainā, svarīgākās skates ir Milānā un Londonā. Agrāk tajās bija grūti iegūt labu ekspozīcijas vietu, vienmēr bija kāds itālietis priekšā!
DS: Cik daudz no savas produkcijas eksportējat?
A.N.: Šobrīd mūsu eksports nav pārāk liels, ārpus Zviedrijas pārdodam aptuveni 20% produkcijas. Tieši tādēļ vēlamies stiprināt sadarbību ar jaunajiem dizaineriem un šogad eksponējam viņu produktus Milānā.
DS: Vai pētāt tirgus konjunktūru?
A.N.: Vienmēr esmu vadījies tikai pēc izjūtas. Ražojam vienīgi to, kas tuvs pašiem, un nekad neesam skatījušies uz "trendiem". Nevēlamies piedāvāt, ko izgudrojis kāds pirms mums. Mums patīk būt patstāvīgiem, un nekad mūsu mērķis nav bijis pārdot preci par simtiem miljonu. Protams, gribam pelnīt, bet arī gūt apmierinājumu no sava darba. Interesantākais jau ir pats process, it sevišķi nezinot, kas galā iznāks.
DS: Kā ar savu pieredzi vērtējat latviešu dizaina perspektīvu?
A.N.: Mans priekšstats par latviešu māksliniekiem ir ļoti labs, varbūt mazāk zinu Latvijas dizainerus. Taču domāju, ka katram ir vajadzīga sava identitāte. Lampu un krēslu ir tūkstošiem, ja izmantosiet dāņu dizainu, kā jūs skatītājam liksiet sevi atcerēties? Esam sadarbojušies ar Latvijas ražotājiem. Trīs četrus gadus Grīziņkalna stikla fabrikā iepirkām pienstiklu, ko Zviedrijā vairs neražo. Daudz esmu sadarbojies ar uzņēmumu Coppa. Aldis Circenis un Gatis Gavars ir nopietni strādājuši, viņi ir ļoti spējīgi, un es ceru, ka tieši viņi varētu vairāk pievērsties dizainam. Esmu pazīstams ar Rīgas krēslu fabriku, diemžēl dizaina uzstādījums tur nav galvenais. "Iluminators" ir vairāk tirgotāji, taču domā, ko sākt ražot pašiem. Latvija ir maza zeme ar nelielu iekšējo tirgu, bet tūlīt sākt strādāt eksportam nav tik vienkārši.
.jpg)
