Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

PRIORITĀTES SACENSĪBAS STARP RIETUMIEM UN AUSTRUMIEM

 

 

Mēģināju modelēt pagājušā "Dizaina Studijas" numurā publicēto Martina Vizbuļa izteikumu "Dizains ir tas, kas ir ērts, izskatam nav nozīmes", un, samērojot sentences atbilstību ar 20. gs. 70. gadu dizaina situāciju Latvijā, nācās secināt, ka apgalvojums tomēr neiztur kritiku. No mūsdienu viedokļa daudzas 20. gs. otrās puses materiālās kultūras liecības saglabājušas savu vietu vēsturē pirmām kārtām tādēļ, ka to perfekto un precīzo funkcionāli konstruktīvo risinājumu papildina savu laiku raksturojošs māksliniecisks noformējums – dizains. Neraugoties uz visu padomju politiskās sistēmas smagnējību, daudzu līmeņu cenzūru un aizliegumiem, pastāvot ideoloģiskajai un ekonomiskajai spriedzei, aukstā kara apstākļos dizains, tāpat kā visas citas sabiedrības dzīves jomas, tika iesaistīts sacensībās starp Rietumiem un Austrumiem.

Kosmosa izpēte noteikti minama kā viena no īpaši svarīgām stratēģiskām prioritātēm abās politiskajās iekārtās. Nozares vajadzībām tika izmantoti paši jaunākie zinātniskie atklājumi, materiāli un iekārtas. Tie bija unikāli augstākās kvalitātes objekti ar tikpat kvalitatīvu dizainu, taču mākslinieciskajam noformējumam, tāpat kā pašiem objektiem, tika piešķirts sevišķa valsts noslēpuma statuss. Līdz ar to autoriem, kas strādāja militārajā vai ar to saistītajā rūpnieciskajā ražošanā, bija jāparaksta līgums ar drošības iestādēm par valsts noslēpuma neizpaušanu. Tiesa, tas neizslēdza iespēju, ka par māksliniecisko risinājumu varēja saņemt autortiesību apliecības – apliecinājumu formas estētiskai tīrībai un kvalitātei, kā to parāda mākslinieku Valda Celma un Artura Riņķa radošais mantojums.

Mākslinieks Valdis Celms, 1969. gadā studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (dizaina) nodaļas pēdējā kursā, saņēma piedāvājumu iesaistīties Zinātņu akadēmijas Baldones observatorijas radioteleskopa antenas mākslinieciskās noformēšanas veidošanā. Saskaņā ar PSRS militārajiem plāniem Baldonē bija iecerēts uzbūvēt un izvietot trīs radioteleskopu antenas attālumu mērījumiem kosmosā. Protams, kosmosa izpētes programmai paredzētais objekts atradās PSRS bruņoto spēku stingrā uzraudzībā un kontrolē.

Kad Valters Ezeriņš – profesionāls dizainers, atbildīgais par projektēšanas darbiem Baldones observatorijā,– uzaicināja Valdi Celmu, antena jau bija tehniski uzkonstruēta. Sākumstadijā antenas mākslinieciskā risinājuma meklējumi notika sadarbībā ar mākslinieku Jāni Ancīti, tomēr visai drīz Valda Celma piedāvājumi likās vairāk piemēroti, un darbu turpināja viņš viens pats. Māksliniekam bija jāņem vērā vairāki nosacījumi: realizētai antenai vajadzēja būt 30 m diametrā, līdz 40 m augstai, un bija jāparedz tās kustība pa speciāli būvētām sliedēm. Lai panāktu objekta mehānisku un optisku harmoniju, Valdis Celms piedāvāja antenas formas izvietot pēc līdzsvara principa, turklāt arī dažādos antenas darbības stāvokļos. Galvenie formveides elementi – konuss un cilindrs – atspoguļojās antenas ārējā veidolā, bet, lai pasargātu metāla konstrukciju no pārkaršanas un deformācijas, metāla spraišļi tika nosegti.

Darbs pie zīmējumu un rasējumu izstrādāšanas ilga vairāk nekā gadu. 1971. gada sākumā tika izgatavots kustīgs modelis no koka, metāla un plastilīna. Modelis tika fotografēts vairākos rakursos, un katrā no tiem ir konstatējams panāktais formu līdzsvars, kas palīdzēja veidot harmonisku tēlu un reizē demonstrēja apņēmīgu tiecību uz augšu. Valda Celma radioteleskopa antenas dizaina risinājums, “izgājis cauri” dažādu ekspertu un komisiju atzinumiem, tika apstiprināts, tomēr projekta īstenošanu Latvijā pārtrauca. Padomju Savienības militārās vadības plāni mainījās – antenu nolēma izvietot Krimā, kur darbs pie tās mākslinieciskā risinājuma tika atsākts no jauna. Latvijā izstrādātais darba modelis laika gaitā ir gājis bojā, un Valda Celma dizaina piedāvājums Baldones observatorijas radioteleskopa antenai saglabājies tikai rasējumos, skicēs, fotogrāfijās, neviļus iegūdams utopiska projekta auru.

Mākslinieka Artura Riņķa militārām un valstiski stratēģiskām vajadzībām radītajiem dizaina priekšmetiem ir mazliet veiksmīgāks liktenis. Daļa mākslinieka piedāvājumu tika ieviesti rūpnieciskajā ražošanā, bet daļai ir saglabājušies dabiska izmēra modeļi, skices un planšetes, ko jau var uzskatīt par mākslas darbiem ar suverēnu vērtību. Visi minētie darbi attiecināmi uz laikposmu no 1974. līdz 1977. gadam, kad mākslinieks strādāja Rīgas radioizotopu aparātu būves zinātniski pētnieciskajā institūtā, kas atradās Ganību dambī līdzās uzņēmumiem "Boļševička" un "Komutators". Vēlākos gados mākslinieks turpināja izpildīt institūta pasūtījumus uz līgumu pamata. Tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Arturs Riņķis uzzināja, kāda profila un kādām vajadzībām te tika izgatavoti objekti, jo padomju varas gados institūta darbība tika turēta stingrā slepenībā.

Arturs Riņķis radīja mērinstrumentus ļoti precīzai dažādu materiālu fizikālo īpašību noteikšanai. Mākslinieks veidoja dizaina risinājumu detektoriem uz radioizotopu bāzes, spektrometriem, termoizolējošo plākšņu blīvuma kvalitātes mērījumiem. Parasti darbam pie viena objekta dizaina izstrādes tika doti no pusotra līdz diviem mēnešiem, kuru laikā bija jāveic pilns cikls – no idejas piedāvājuma līdz rūpnieciska parauga izgatavošanai.

Pēc institūta pasūtījuma mākslinieks 80. gadu vidū radīja dizainu radioizotopa mērīšanas pārveidotājam, kas apvienots ar kontrolējamā materiāla pārvietošanas ierīci. Šī ierīce tika izmantota kosmosa izpētes vajadzībām, lai noteiktu padomju kosmiskajā kuģī Buran izmantoto termoizolējošo plākšņu materiālu blīvumu un konstatētu iespējamās nobīdes. Iekārtu varēja lietot arī īpaši precīzai kvalitātes kontrolei dabisko un mākslīgo ādu, polimēru, metāla, keramikas un citu materiālu blīvuma un biezuma noteikšanai. Mērījumu rezultāti tika apkopoti ar Bulgārijā ražotu skaitļojamo iekārtu, kuras ekrānā atbilstoši ievadītajiem parametriem kvalitāte jeb sīkākās nobīdes parādījās dažādas krāsas ģeometrisku laukumu veidā. Protams, šādu dizaina objektu eksponēšana mākslas un dizaina izstādēs PSRS laikā nebija iespējama, bet tautas sasniegumu izstādēs priekšmetiem blakus bija minēts vienīgi Maskavas organizācijas nosaukums un adrese.

70. gados abi autori strādāja arī pie plaša patēriņa preču un iepakojuma paraugu veidošanas. Tā Valdis Celms ir saņēmis vairākas autortiesību apliecības par sadzīves ķīmijas rūpniecībai izstrādātu trauku formām. Arturs Riņķis pēc rūpnīcas "Darba spars" pasūtījuma radīja apgaismes ķermeņus ar daudz neierastāku, izteikti ģeometrisku apjomu risinājumu. Tomēr praktiski visi abu mākslinieku piedāvājumi dažādu iemeslu dēļ netika ieviesti tālākā rūpnieciskā ražošanā.

Šodien padomju laikā radītie dizaina objekti un māksliniekiem izsniegtās autortiesību apliecības ir ieguvušas ne vien kultūrvēsturiska dokumenta statusu, bet arī atspoguļo to, ka divu politisko sistēmu konkurences apstākļos Padomju Savienībā profesionāla dizainera līdzdalībai rūpnieciski ražotu objektu izstrādāšanā un izgatavošanā tomēr tika piešķirta liela nozīme.