Filips Apeluā dzimis 1962. gadā Parīzē, mācījies Francijā – Parīzes mākslas skolā École Nationale Supérieure des Arts Appliqués, kur vēlāk strādājis kā burtu dizaina pasniedzējs. Papildinājies un darbojies vairākās pasaules metropolēs (tostarp Ņujorka, Losandželosa (April Greiman Studio), Roma, Amsterdama (Total Design)) un šobrīd tiek uzskatīts par vienu no aktuālākajiem grafiskā dizaina autoriem Francijā. Filips Apeluā veidojis plakātus un ielūgumus Parīzes mākslas muzejiem (Luvra, Orsē u.c.) un citām kultūras organizācijām Francijā un ASV (Normandijas mūzikas un dejas festivāls, Eksanprovansas literatūras festivāls, Achim Moeller Fine Art Ņujorkā u.c.), radījis logotipus (Franču bibliotekāru asociācija, Tūras Mākslas muzejs, Parīzes muzikālais teātris Cha^telet u.c.), sadarbojies ar grāmatu izdevniecībām un veidojis izdevumu dizainu (Phaidon, Robert Laffont u.c.), kā arī sagatavojis grāmatu par savu darbību grafiskā dizaina jomā – Inside the Word (publicēta Larsa Millera izdevniecībā 2001. gadā un papildus 2005. gadā). Dizainera darbs – logo, kas apzīmē franču kultūras notikumus, – vērojams arī Latvijā: tas publicēts uz visiem materiāliem, kuri reklamē "Francijas pavasari".
Filipa studijā, kas izveidota 1989. gadā, jaušama ģimeniska atmosfēra: te nav ne sekretāres, ne projekta vadītāju, tikai viņš un daži palīgi – jaunie mākslinieki.
Anda Boluža: Jūs esat izveidojis savu dizaina aģentūru – kā atšķiras dizaina un reklāmas aģentūras? Latvijā galvenokārt ir reklāmas aģentūras.
Filips Apeluā: Tā tas ir visur, mēs dzīvojam agresīvas komunikācijas pasaulē. Galvenā atšķirība ir to dažādie mērķi: dizaina aģentūrās svarīgs ir radošais process, savukārt reklāmas aģentūrās – iespēja nopelnīt naudu. Aģentūru uzdevums ir veidot komunikāciju, taču komunikāciju veidi ir atšķirīgi.
A.B.: Es biju domājusi, ka tā ir tikai Latvijas problēma, jo cilvēki nav pieraduši pie augstvērtīga grafiskā dizaina, tāpēc to nenovērtē.
F.A.: Tā ir visā pasaulē. Esmu strādājis ārvalstīs un varu teikt, ka, piemēram, ASV ir līdzīga situācija. Citādi ir Ņujorkā, arī Šveicē, Nīderlandē un Vācijā dizains ieguvis nozīmīgu lomu, tomēr vienlaikus spēcīga ir reklāmas aģentūru ietekme. Tas nenozīmē, ka tās ir sliktas, taču ir grūti pārliecināt klientus, ka iespējama atšķirīga komunikācija – neizmantojot reklāmas paņēmienus. Reklāma ir bizness, un tajā tiek lietotas gatavas receptes. Tas ir automātisks, tehnisks darbs, kurā iztēlei un domāšanai atvēlēts īss mirklis. Es un citi grafiskie dizaineri kā galveno izvirzām jaunrades iespēju. Vēlos pārsteigt sevi un citus, tādēļ neizmantoju receptes, bet eju netiešu ceļu, nemitīgi apgūstot un iemācoties kaut ko jaunu. Nav iespējams veidot augstvērtīgu komunikāciju, nezinot lietas būtību. Izziņa – tas ir veids, kā atrast jaunas idejas un risinājumus. Man patīk šī pozīcija – es vienmēr esmu kā iesācējs.
A.B.: Mūsdienās novitātei tiek piešķirta būtiska nozīme. Kā jūs saskatāt novitātes iespēju grafiskajā dizainā?
F.A.: Novitāte iespējama jebkur – cilvēka iztēle nav ierobežojama. Atsevišķi mākslinieki ir radošāki nekā citi, taču tas izskaidrojams ar to, kam tiek radīti darbi, kādā laika periodā tie top, – svarīgs ir daudzu apstākļu komplekss.
A.B.: Cik liela nozīme ir tehnoloģijām, kuras izmantojat?
F.A.: Tehnoloģijas ir svarīgas, mūsdienās nav iespējams tās ignorēt, bet tās spēj atrisināt tikai tehniskas problēmas. Darba idejas, koncepti rodas prātā un sirdī. Mūsdienu datortehnoloģijas tiek izmantotas drukāšanas procesā, tās nodrošina darba procesa ātrumu un elastīgumu, tomēr vienlaikus ir problēmas, kas aktuālas visā pasaulē, – nemitīgi izmantojot datoru, rodas noteikti ieradumi, kā veidot dizainu, līdz ar to grafiskais dizains kļūst vienveidīgs un virspusējs.
Krišs Salmanis: Vai jūtat laika trūkumu?
F.A.: Laikam ir zelta vērtība, tas ir tik nepieciešams jaunradei. Laika trūkums ir nopietna problēma, taču sevis organizēšana ir labs risinājums. Lai radītu, ir jāiemācās vērot un ieraudzīt. Skatīties – tas ir kā strādāt. Bet tieši tāpat ir jāiemācās neko neredzēt, jāattīsta selektīvā uztvere. Dažreiz esmu laimīgs neko neredzēt, jo apkārt ir tik daudz nevērtīgu paraugu, ko patiešām nav nepieciešams ieraudzīt. Neredzēt – tā ir iespēja atrast laiku nozīmīgākām lietām. Lai radītu jaunas idejas, jābūt atbrīvotam prātam un skaidrām acīm, jāspēj ielūkoties sevī, rodot personisku ierosmi. Es gribētu dzīvot vairākas dzīves, minimums – trīs. Vienu – lai mācītos, otru – lai eksperimentētu, trešo – lai realizētu. Neciešu ilgstošus projektus, tie mēdz būt nogurdinoši, bet vienlaikus esmu priecīgs, ka strādāju jomā, kas ir tik mainīga un nepastāvīga. Viss, ko radām grafiskajā dizainā – žurnāli, plakāti un citi izdevumi –, tiek izmantots īslaicīgi, tādējādi, manuprāt, mums ir dota fantastiska iespēja eksperimentēt: ja pieļaujam kļūdu, tā nav liela neveiksme. Iedomājieties, ja jūs esat arhitekts un kļūdāties... Šajā ziņā laiks ir labs grafiskā dizainera draugs.
A.B.: Jūs veidojat burtu dizainu – tas ir ilglaicīgs, sarežģīts darbs.
F.A.: Jā, taču tieši tādēļ es sevi neuzskatu par burtu dizaineru – neesmu gatavs izstrādāt dizainu, kas būtu pilnvērtīgi izmantojams ikdienas komunikācijā. Man patīk ātrums, patīk būt rosīgam, patīk dzīvot lielpilsētā. Es neesmu cilvēks, kurš varētu dzīvot un strādāt lauku vidē. Es veidoju burtu dizainu, jo mani saista vizuālā šoka moments, es spēlējos ar šauro robežu, kad burti kļūst neizlasāmi.
K.S.: Vai jūs ļaujat klientiem iesaistīties darba tapšanas procesā?
F.A.: Vispirms es uzmanīgi ieklausos, ko klients vēlas. Ja klients atnāk un saka, ka viņam nav ideju, tad atbildu: "Labi, tātad jūs dodat man absolūtu brīvību. Ja jūs patiešām nezināt, ko vēlaties, pat virzienu, kurā doties, es to sameklēšu un piedāvāšu jums, taču neesiet pārsteigts, ja rezultāts būs negaidīts." Situācijas mēdz būt dažādas, tomēr klientam ir jābūt atvērtam un pretimnākošam. Dizainera spēks ir panākt sajūtu, ka klients pats ir autors rezultātam, kas tiek nolikts viņa priekšā. Tas ir spēks radīt ideju, ko citi sajustu kā savu domu, kā kaut ko, kas ir arī viņu prātā. Ir tik daudz pakāpju jāpārvar, lai realizētu sekmīgu sadarbību, taču nozīmīgākais ir uzticēšanās jautājums – ja jūs esat profesionālis, cilvēki jums uzticēsies. Kad es biju jaunāks, manu darbu akceptēšana bija sarežģīta. Problēmas eksistē joprojām, es negribu teikt, ka šobrīd viss noris vienkārši un viegli, tomēr laika gaitā esmu kļuvis stiprāks un ieguvis klientu respektu – cilvēki novērtē manas zināšanas.
K.S.: Vai daudz klientu pie jums nāk?
F.A.: Jā, esmu patiešām aizņemts.
K.S.: Vai jums kādreiz ir jāsaka "nē"?
F.A.: Es neesmu cilvēks, kurš var viegli pateikt "nē". Es maksimāli mēģinu apmierināt klienta nepieciešamību, taču, ja secinu, ka mans darbs netiek novērtēts vai tas ir pārāk sarežģīts, piemēram, projektā iesaistīti neskaitāmi cilvēki, es izvērtēju sadarbības iespējas.
A.B.: Jūsu klienti galvenokārt ir kultūras institūcijas.
F.A.: Es sadarbojos ar izdevniecībām, muzejiem, teātriem, festivāliem, jo tā ir iespēja veidot atšķirīgu komunikāciju. Māksliniekiem, kas strādā reklāmas biznesā, dažkārt rodas grūtības veidot grafisko dizainu kultūras norisēm, jo cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc kultūras, nav gatavi vizuālai valodai, kas ir tādi pati kā reklāmas valoda, viņi vēlas kaut ko atšķirīgu. Ja esmu izdarījis vērtīgu darbu, es redzu, ka grāmata tiek pirkta vai festivāla biļetes – izpārdotas, taču svarīgi ir tas, ka esmu veltījis laiku pārdomām un radošam procesam, jaunradei, kas reklāmā būtu nebūtiski.
F.A.: Jā, regulāri. Esmu izstādījis darbus personālizstādēs Monreālā (Dawson College, 2005.), Filadelfijā (University of the Arts, 2005) un Ņujorkā (La Maison Franc,aise of NYU, 2001, u.c.), pēdējos gados darbi bijuši eksponēti Kijevā (Krievu mākslas muzejs, 2005), Briselē un Ļubļinā (2003) un, protams, vairākās Francijas pilsētās.
A.B.: Manuprāt, izstādes tik tiešām ir lietderīgas, jo ikdienā nav viegli ieraudzīt un pazīt visus grafisko dizaineru darbus. Izstādēs ir iespējams tos redzēt kopējā ekspozīcijā, novērtējot izteiksmes izmaiņas.
Jūs strādājat ne tikai ar statiskām ilustrācijām, bet esat veidojis arī kustīgus grafiskā dizaina darbus.
F.A.: Esmu radījis burtu dizainu, kas veidots kā animācija. Tas bija eksperimentāls darbs, kas tika eksponēts izstādē. Mani vienmēr ir inspirējusi performance, man patīk mūsdienu teātris un deja – šo ietekmi iespējams vērot pat manos divdimensiju darbos. Mani interesē iespēja panākt kustības sajūtu uz plakanas virsmas. Nesen noskatījos mūsdienu baleta trupas izrādi un atcerējos, ka bērnībā redzēju amerikāņu dejas kompānijas izrādi, kurā bija akcentēta uzveduma grafiskā izteiksme, – šis notikums ieguvis nozīmīgu vietu manā daiļradē. Protams, robežas starp šīm dažādajām mākslas jomām pastāv, tomēr to autorus vieno risinātā problemātika. Ir tik izaicinoši tuvināt šīs robežas!
A.B.: Iespējams, tieši šeit meklējamas novitātes iespējas?
F.A.: Noteikti.
A.B.: Cik grūti ir iegūt atzinību?
F.A.: Domāju, ka tas ir grūti jebkurā nozarē. Iespējams, grafiskais dizains tiek pamanīts un novērtēts retāk nekā modes skates vai rokenrola koncerti, tas taču nav šovbizness. Es nestrādāju, lai demonstrētu sevi. Kad darbs ir pabeigts, tas dzīvo savu dzīvi, bez manis. Kad cilvēki to pamanījuši, es jau realizēju citus projektus. Protams, arī grafiskais dizains var tikt dažādi izmantots un eksponēts, tomēr tā galvenais uzdevums ir komunikācija. Tieši tāpat mēbeļu dizains, piemēram, nepieciešams, lai tiktu radītas funkcionālas un saistošas mēbeles. Realizēts dizains vairs nepieder tā autoram, bet gan cilvēkiem, kas to lieto. Manuprāt, atzinība ir laika jautājums. Ir svarīgi atrast enerģiju radošam procesam, lai radītu novatoriskas lietas, ir svarīgi būt godīgam pret sevi un pret citiem – cilvēki to sajutīs un novērtēs. Ja kāds vēlas parādīt sevi un justies kā rokenrola zvaigzne, tad jāizvēlas cits bizness.
A.B.: Vakar tieši diskutējām un secinājām, cik būtiski, lai pats darba process sagādātu prieku un aizrautību!
F.A.: Protams.
K.S.: Vai esat kādreiz vēlējies aiziet un visu pamest?
F.A.: Jā, vairākas reizes. Dažkārt iedomājos, cik labprāt darītu citas lietas, nevis pārliecinātu citus vai sekotu līdzi drukas procesam. Kad ir paveikts dienām ilgs darbs un beigu beigās pieļauta drukas kļūda, rodas vēlēšanas kliegt un raudāt. Tomēr vienlaikus jūtu sevī liesmu, iekšējo dzinuli, kas dzen uz priekšu.
Materiālu sagatavoja Anda Boluža
.jpg)
