Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Visus izvērsumus parasti sāku no sevis – tas nozīmē sākt no piliena, iet uz jūru un nākt atpakaļ. Bieži par to runājam ģimenē, mums svētki pirmām kārtām ir labi padarīts darbs, tad ir īsti svētki. Regulārie svētki – Ziemassvētki, dzimšanas dienas – varbūt ir mazāk svarīgi nekā pašam sava darba svētku sajūta. Tu esi pielicis pūli, un, ja tā pūle bijusi kaut kam derīga, tad svētki sākas. Atbraucu mājās un esmu laimīgs, saku citiem labus vārdus, izdaru kaut ko labu. Tālāk svētki realizējas caur ģimeni, viņiem ir svētki, tāpēc, ka es esmu laimīgs. Pēc principa, ja katrs viens darītu laimīgu vēl vienu, tad pasaulē visi būtu laimīgi. Kaimiņi, domubiedru loki, cunftes vai arodbiedrības, vienkārši mākslinieki – mākslinieku aprindās var sajust izdošanos tāpat, un tie ir svētki. Tie, kas piedalījušies mūsu mājas ballēs, zina, ka nevieni svētki nav izpalikuši bez radošas izpausmes. Es nevaru tāpat sēdēt pie galda un runāt – tas vienkārši nav iespējams! Es uznāku ar kaut ko, piemēram, uzvelku uz rokām bikses un uz kājām džemperi, cimdus kājās un zeķes rokās, iznāku ārā un demonstrēju baleta triku, varbūt triks neizdodas un es apgāžos, taču svētki ir notikuši. Vai, ja sanāk ļoti daudz cilvēku, es atnesu apaļu galdu un grozāmu vingrošanas ripu uz lodītēm, pa perimetru salieku attiecīgu produktu kombināciju – cukurgraudiņu, ķiploku, gurķīti – ko varu pagriezt draugam un skatīties, kā viņš reaģē. Tā ir vizuāla spēle, bet ne tikai.

Mūsu Mežaparka mājā ir notikuši neskaitāmi svētki. Desmit gadus pēc kārtas svētki bija trīsreiz nedēļā, dažādi, par visu kaut ko, iestudējumi un teātra mēģinājumi, kuros piedalījās kaimiņi un draugi. Tika veidota scenogrāfija satikšanās vakariem, kad mēs strādājām un pēc tam atpūtāmies. Visi pasākumi bija saistīti ar radošām izpausmēm. Nekad neesmu izticis bez tā, lai nesacerētu svētkiem kaut ko netradicionālu. Esmu ekstraverti organizēts cilvēks, man gribas izpausties, varbūt tāpēc man ir viegli dzīvot. Visu gribas uz āru – izdot, atdot, dalīties, ņemties, nekad nebaidīties no savām kļūdām, bēdām, tizlumiem. Pie reizes tā varbūt ir bēda, introvertiem cilvēkiem ir vieglāk koncentrēties uz ko vienu. Reiz jaunībā ar draugiem klīdām pa parku un spriedām, kas ir foršāk – bāzt piecus pirkstus ar savām gudrībām debesīs vai vienu? Varbūt vienu ir izdevīgāk – nokrāsot košā krāsā, izbāzt cauri un ļoti augstu: visi pamanīs. Bāzīsi visu roku, būs smagāk un jāceļ lielāks laukums, nevarēs tik spici un augstu tikt. Svētki kā pūliņu piepildījums un rezultāts, personiskie svētki ir ļoti būtiski, tajos tiek gūta enerģija, lai piedalītos sabiedriskajos procesos.

Lielajos tautas masu svētkos – esmu veidojis vizuālās koncepcijas vairāk nekā desmit lielajiem pasākumiem – publikas loks, kas uztver un patērē šādus pasākumus, ir milzīgs un neviendabīgs. Mērķauditorija ir absolūti visa sabiedrība, bet svētku pacēlums jārada visiem. Izsvēršana jāveic kopējās dramaturģijas ietvaros, piemēram, Dziesmusvētkos, kā zināms, lielu lomu spēlē personālijas, kas katra vēlas ieņemt savu mākslinieciski oriģinālo vietu un izspēlēt savu iespēju. Arī svētku vizuālajai koncepcijai jārēķinās ar tradicionālā un oriģinālā sadursmēm. Neraugoties uz svētku regularitāti, cikliskumu, tie neienāk dzīvē mehāniski. Dziesmusvētku sajūta veidojas no to dalībnieku četros gados ieguldītā darba, diriģentu entuziasma, tāliem braucieniem uz mēģinājumiem pagastu centros, kulminācijā šī sajūta kā vilnis no dalībniekiem pāriet uz skatītājiem. Tad tautas svētki pēc padarīta darba savā būtībā kļūst līdzīgi maniem ģimenes svētkiem.

Dziesmusvētku “iepakojums” vai dizains (kaut, manuprāt, paies vēl labs laiks, kamēr šo jēdzienu sāks izprast arī kā atbilstošu Dziesmusvētku noformējumam, dizaina jēdziens joprojām tiek identificēts ar radio vai telefonu aparātiem) ir tieši atkarīgs no svētku filozofijas un repertuāra, kas ietekmē to emocionalitāti. Proporcija, “solis”, ko mūziķi veido ar skaņām, laikmetīgo un tradicionālo skaņdarbu attiecībām, vizuālajam māksliniekam būtu tikai “jāfonē”. Ar lielajām koru un dejotāju masām šķietami varētu veidot pat impresionistiskas, smalkas gleznas, taču praktiski izspēlēt vizuāli sarežģītas versijas ir gandrīz neiespējami. Bez tam māksliniekiem jārēķinās ar komerciāliem uzdevumiem, kas tāda vēriena pasākumos ir neizbēgami. Reiz Dziesmusvētkos man nācās izlikt Coca-Cola reklāmas. Liekas neiespējami – latviešu nacionālie svētki un Coca-Cola! Tai pašā laikā mēs kādreiz veidojām izstādes, kas formāli bija veltītas nez kurām komunistiskās partijas jubilejām. Māksla savā būtībā ir neatkarīga un stāv pāri visam traucējošajam. Mākslinieks var radīt jaunu skaņu, krāsu vai formu salikumu, ieviest revolūciju skaņu vai krāsu pasaulē, kur viņu sapratīs profesionāļi un līdzinieki. Satiekoties ar plašāku publiku, ir jārēķinās ar citu pieredzes līmeni. Katra konkretizēšanās un lietas nosaukšana vārdā jāizspēlē tā, lai tā nesabojā kopējos svētkus. Tieši Dziesmusvētki un to radošā laboratorija ir vieta, kur nebeigsies diskusija par radošā soļa platumu.

Ir svētki, kuros radošā izpausme ir galvenā vērtība. Tās ir pasaules “Expo” izstādes, kur valstis demonstrē savus jaudīgākos sasniegumus visās jomās. Tie arī ir darba svētki. Esmu piedalījies šo svētku vizuālo koncepciju konkursos, un divus no tiem ir izdevies arī realizēt. Ar “Expo 92” Padomju Savienība svinēja perestroikas novatorismu savā zemē. Šo brīvlaišanas svētku sajūtu vajadzēja ietērpt vizuālā tēlā. Mūsu radošā grupa svinēja svētkus, jo beidzot tika atļauts strādāt radoši, bez sirpja un āmura galvā. Baltijas multinacionālais paviljons 1993. gadā Dienvidkorejā jau bija mūsu valstu neatkarības svētku demonstrācija. Šo svētku vizuālais motīvs bija atvērts logs un svaigs gaiss.
Interesanti ir dažādi uzņēmumu, banku, kino un citi svētki, kas būtībā ir caur konkursiem iegūti pasūtījumi. Ļoti bieži šajos svētkos bez parastās izklaides mākslinieks tiek aicināts izstrādāt kādas oriģinālas idejas vai tiek finansētas mākslas aktivitātes. Lai arī šie projekti paliek pasūtītāja īpašumā un nav plašai sabiedrībai pieejami, tomēr ir iespēja radošiem, bieži vien apjomīgiem un ekstravagantiem eksperimentiem. Bet visefektīgākās vai vienkārši trakākās idejas realizējas bagātu cilvēku privātballēs, kur svētki ir ekstrēmi pārsteigumi. Man tie patīk. Protams, māksliniekam svētki ir pašam sava radošā brīvība, un, ja vēl kādam tas ir vajadzīgs, tad lai svētki ir kaut vai katru dienu.