Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Par šo jautājumu ne tikai antropologi, daudzi pētnieki, kas skatās uz savu un citām sabiedrībām, ir lauzuši šķēpus. Viena no versijām vēstī, ka svētki ir forma, kā cilvēki vai cilvēku grupas sakārto savu laiku. Cita – svētki ir tie, kas rada kalendāru. Dabā nav īpaši noteiktu dienu vai brīžu, kurus kaut kādā ziņā varētu padarīt īpašus. Svētku pasākumi ir cilvēcisks ieviesums laika plūduma sakārtošanai. Jebkurš notikums, kas sakārto laiku un dod jums atskaiti – kurā kaut kas sākas un kaut kas beidzas –, ir svētki. Ja tas ir tā, acīmredzot svētkiem piemīt tā sauktā pārejas rituāla iezīmes. Pārejas rituāli ir atkārtotas, fiksētas darbības, ar ko cilvēki iezīmē un paziņo citiem pāreju no viena stāvokļa nākamā. Visām tautām pasaulē ir šādi rituāli, piemēram, gandrīz visām ir rituāls, ar kuru jaundzimis bērns tiek iecelts cilvēka kārtā, latviešiem – krustabas, kristiešu kristības, vārda došanas svētki. Tie ir pasākumi ar noteiktu kārtību, ko ievēro visi; notikums iezīmē, ka viņš vai viņa nav tas, kas bija līdz šim, bet ir pavisam kaut kas cits. Pārejas rituāls ir kāzas un arī bēres – kāds aiziet citā pasaulē, un viņa vairs nav starp mums, viņš ir kaut kur citur, taču joprojām saistībā ar mums. Visu pasaules kultūru pārejas rituālos parādās tas, ko sauc par starpstadiju jeb liminālo stadiju (lat. liminus – robeža), – tas ir robežstāvoklis. Proti, tie, kas atrodas šajā stāvoklī, vairs nav īsti tie, kas bija, bet vēl nav arī sasnieguši nākamo statusu. To var redzēt, piemēram, kāzās: līgava ar līgavaini ir sareģistrēti vai salaulāti baznīcā, seko vairāku stundu garš posms, un tikai ap pusnakti jaunlaulātie līdz galam kļūst par vīru un sievu. Liminālā stadija ir nepieciešama, un parasti tā ir saistīta ar daudzām un dažādām pārbaudēm. Mūsdienās to bieži dara it kā pa jokam, tomēr patiesībā šādi pārbaudījumi notiek visu laiku. No antropologa viedokļa, piemēram, eksāmeni ir pārejas rituāla daļa, starpstadijas posms, kurā cilvēkus pārbauda. Zināšanas, atzīmes – tas ir Rietumu civilizācijas iniciācijas rituāls. Te varētu prasīt cept pankūkas vai trīs dienas dzīvot mežā, šajā gadījumā funkcijas ziņā nebūtu nekādas atšķirības no fizikas eksāmena – tā ir pārbaude, kas pavada šo starpstāvokli. No šīs perspektīvas izejot, svētku norisē, proti, pasākumu kopā, kas iezīmē kaut kā beigas un kaut kā sākumu ar pārejas rituālu un liminālo stadiju, vienmēr ir arī tas, ko sauc par “lomu apvērsumu” vai sociālo lomu robežu izzušanu. Vislabāk to var iztēloties, iedomājoties karnevālu. Karnevāls ir klasisks lomu “apgriešanas” pasākums. Jūs pārejat citā stāvoklī, vairs neesat tas, kas īstenībā esat, un citi pat nezina, kas jūs esat. Karnevāli ir izplatīti visās pasaules kultūrās. Amatnieki var sevi iztēloties par karaļiem un sultāniem, un otrādi – augstmaņi var būt pirāti, zagļi, prostitūtas. Šis stāvoklis, kad cilvēki atrodas citās lomās, ilgst kādu laiku. Pēc tam kad svētki beigušies, cilvēki atriežas bijušajās lomās. Tāda ir strukturāliskā pieeja, skatījums uz to, kas ir svētki. Proti, jebkuri notikumi, kas iezīmē pāreju no viena stāvokļa otrā, ir vajadzīgi, lai mēs zinātu kalendāru. Savukārt kalendārs ir nepieciešams, lai cilvēki koordinētu savas darbības. Kaut kas beidzas, kaut kas sākas, mēs visi to zinām. Piemēram, Jaunais gads nozīmē budžeta gada beigas – jānomaksā visi parādi, ap to brīdi norisinās milzīga sociālā koordinācija, kaut gan 31. decembris no 1. janvāra dabā ne ar ko neatšķiras.

Cits piegājiens svētkus arī antropoloģijā definē ļoti ciešā saistībā ar ticējumiem un reliģiju, ar attieksmes kultivēšanu pret pārlaicīgo un pārdabisko. Svētki ir kāds noteikts brīdis, kurā mēs lielākā cilvēku kopā saskaramies, saattiecināmies ar to, kas nav laicīgs. Vai tie ir mūsu senču gari vai nezināmi spēki – elfi, spoki, dēmoni – vai tas ir monoteistiskais priekšstats par kādu totālo spēku, varu. Jebkurā gadījumā šie brīži sākotnēji ir bijuši komunikācija ar pārlaicīgo, pārdabisko. Komunikācijas formāts pēc tam ticis izmantots, lai joprojām atzīmētu vai demonstrētu mūsu kā grupas respektu pret kolektīvām vērtībām, arīdzan kādu spēku, kas mūs vieno. Piemēram, priekšstati par nāciju. Kalendārie svētki ir tā sauktās civilās reliģijas – nacionālisma – pielūgšanas brīži. Nacionālisms vai nācijas antropoloģijā ir fikcijas, ko ieviesa modernās valstis pēc industriālās revolūcijas, lai nodalītu atšķirības starp cilvēkiem, kuri nāca no dažādiem reģioniem vai valstīm. Kategorija “latvieši” valstiskā nozīmē nepastāvēja līdz pat 19. gs. beigām. Bija zemnieki no Kurzemes, Zemgales un Vidzemes, bija tā sauktā latviešu valoda ar dialektiem. Bet priekšstats, ka mēs visi pirmāmkārtām esam latvieši, ir “mākslīgi” veidots. Lai tas pastāvētu, ir jābūt ideoloģiskai koncepcijai par labo un ļauno, kas ietver visu kosmoloģiju: kas ir latvieši, no kurienes tie nākuši, uz kurieni dodas, viņu grūtais ceļš utt. Šādas mitoloģiskas fikcijas, kam nav sakara ar vēsturi, ir visām tautām. Ir jābūt noteiktām darbībām, kas to cilvēkiem regulāri atgādina, un svētki no šī viedokļa ir vispārēju, saistošu vērtību atgādinājums par sakrālo. Pirmajā gadījumā svētku definīcija ir sociālās koordinācijas mehānisms laika sakārtošanai, savukārt otrajā priekšstatā tas ir atgādinājums par svēto, pārdabisko, vienalga, kas tas arī būtu: Dievs, nācija, Eiropas Savienība utt. Tādas pašas izpausmes var vērot pie mazākām sociālām grupām, kas veido savu svētku kalendāru, lai apliecinātu kādas idejas, misiju, vērtības. Svētki ir kas īpašs, saistībā ar ko notiek visas darbības, lai to pasvītrotu: milzīga savstarpēja koordinācija, gatavošanās. Gandrīz vienmēr notiek atsaukšanās uz sakrālo – tiek pieminēti, piemēram, cīņā par brīvību bojā gājušie, pamatlicēji, sportisti, kas apliecinājuši nācijas esību, utt. Tā ir iespējams nolasīt laika “svētuma katalogu”, izdarīt socioloģisku analīzi, kas kurai sabiedrībai kurā brīdī ir svarīgākie pārlaicīgās jomas subjekti un objekti.

Runājot par svētku vizuālo pusi – cilvēkiem piemīt nepieciešamība mākslīgi dalīt dabisko; notiek pasaules fragmentēšana. Atkarībā no konkrētām dabas pazīmēm, ieliekot autoritāti īpašu cilvēku – vecajo, šamaņu – rokās, tika noteikti atzīmējami brīži, komunikatīvi pasākumi. Tā kā tas ir saistīts ar mākslīgu fragmentēšanu, ģeometriska rakstura simbolismam vajadzētu būt klātesošam, jo ģeometriskas, taisnas līnijas dabā nav sastopamas, tās ir mākslīgi radītas. Zīmju ģeometrisko raksturu nosaka homoloģija starp pārtrauktību, sadalīšanu, mākslīgumu un to attēlošanu vizuālā formātā. Otrs sadalījums ir binārs; ja laiks iedalās “normālā” un “īpašā”, svētkos un ikdienā, notiek lomu apgriešana un pretējības izmantošana. Svētkos netiek izmantoti ikdienas komunikācijas apzīmējumi un simboli. Tiek parādīta nošķiršanās, piemēram, balts un melns vai šīs abas krāsas pret krāsainību. Piemēram, britu sabiedrības nosacījumi vīriešu svētku tērpiem ir “formāls”, “pusformāls” un “neformāls”. “Formāls” nozīmē melnus uzvalku un zeķes un baltus kreklu un tauriņu bez jebkādām atkāpēm – man ir pārbaudīta zeķu krāsa, kad ierados pieņemšanā pie prinča Čārlza. “Pusformāls” pieļauj tumšu, nevis melnu uzvalku un gaišu kreklu, “neformāls” – no biksēm atšķirīgas krāsas žaketi. Atkarībā no kultūras, sabiedrības, sociālā slāņa svētkos tiek izmantoti vizuāli pretmeti. Ikdienā uz ielām nav bumbulīšu vai spīdumu, bet svētkos tie ir, lai pasvītrotu laika vai notikuma īpašo dabu. Pretstatus izmanto kā kāzās, tā bērēs, jo tās ir divas būtiskas pārejas. Laulības daudzās kultūrās nozīmē iniciācijas rituālu kulmināciju, pāreju pilnā mērā pieauguša cilvēka kārtā, bēres – aiziešanu no cilvēciskās pasaules. Pretmeti var tikt realizēti ar skaņu; bungas ir aktivitātes, trauksmes signāls, primitīvajās kultūrās ar tām parasti pievērš dievu, garu un senču uzmanību; savukārt piemiņas brīžos tiek izmantots klusums. Ja līdzās darbojas kroskulturālu pretmetu blāķis, par konkrētiem vizuāliem kodiem var runāt relatīvos salīdzinājumos, nevis absolūtās kategorijās, jo pasaules sabiedrībām nav vienotu simbolu.

Svētku daudzuma palielināšanās saistās ar to, ka parādās aizvien vairāk, bet skaitliski mazākas vienības, kas vēlas sevi identificēt kā sociālas grupas. Ja tas, piemēram, ir veikals, tas vēlas atšķirties no citiem, un atšķirīgums tiek panākts ar svētkiem. Acīmredzami notiek fragmentācija, un šādu grupu kļūst aizvien vairāk. Korporatīvās identitātes simboli – nosaukums, firmas logo, krāsas – no šī viedokļa ir katras sociālās grupas svētku atribūti. Tieši tāpat valsts lieto ideoloģiskus simbolus, lai apliecinātu savu identitāti.