1972. gadā dizaina paspārnē Latvijā parādījās opārta, popārta un kinētiskie mākslas darbi.
Starp daudzām notikušajām padomju mākslas skatēm jāizceļ 1972. gadā LPSR 9. jauno mākslinieku darbu izstādes ietvaros Latvijas Republikas Zinātniski tehniskās informācijas un propagandas institūta izstāžu zālē (Biržas namā) notikusī izstāde “Svētki”, kas plašākai Latvijas publikai atrādīja opārta, popārta un kinētiskās mākslas paraugus – protams, zem dizaina zīmes.
Vēsturiskā situācija
Izstādes norises laiks – 1972. gads – attiecināms uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) periodu, ko vēstures zinātnes periodizācijā dēvē par “stagnāciju” (1960–1985). Pārfrāzējot padomju iekārtas lozungu, šo situāciju bija iespējams definēt kā totalitāru pēc formas un utopisku pēc satura.
Laikmeta ilustrācijai izmantosim Gunāra Astras LPSR Augstākajā tiesas sēdē 1983. gada 15. decembrī izteikto pārliecību: “Cilvēkam kā saprātīgai būtnei ir pilnīgi nepieciešams nepārtraukti saņemt informāciju par objektīvo pasauli, pie tam jo vispusīgāku, jo labāk. Jau senatnē ir atzīts, ka, ja netika izteikti pretēji uzskati, no kā lai izvēlas vislabāko? Audiatur et altera pars! Informācijas bads cilvēku padara par nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs.” (XX gadsimta latvietis – Gunārs Astra // Rīgas Laiks. – 1998. – Nr. 2. – 6.–7. lpp.)
Kāpēc “lietišķie”?
Laikrakstā “Literatūra un Māksla” jau kopš 60. gadu beigām parādījās vairāki nozīmīgi gleznotāja Ojāra Ābola raksti, kas bija veltīti “telpas” un “vides” jēdzieniem un to izpausmēm mākslā (Ābols O. Vide un cilvēks, mākslinieks un arhitekts // Literatūra un Māksla. – 1970. – 13. jūn.; Ābols O. Laiks, telpa un poēzija // Literatūra un Māksla. – 1972. – 19. febr.; Ābols O. Arhitekts, mākslinieks un vide // Literatūra un Māksla. – 1972. – 14. okt.).
Šīs publikācijas un igauņu mākslinieka Bruno Tomberga organizētās “dizaina” izstādes “Telpa un forma” tradīcijas aizsākums Tallinā un VMA Interjera un iekārtu katedras vadītāja Voldemāra Šusta atbalsts kalpoja kā ierosmes avots Mākslas akadēmijas lietišķo nodaļu studentu izstādes idejas realizācijai Rīgā. (Pirmā Bruno Tomberga iniciētā izstāde “Telpa un forma” notika 1969. gadā Tallinā, bet pēdējā – piektā – 1989. gadā.)
Atsaucoties uz Gunāra Astras citātu, jāpaskaidro, ka tieši lietišķo nozaru studenti kļuva par informatīvās telpas aizpildītājiem, jauno mākslas virzienu vēstnešiem.
Ko nozīmēja izstāde “Svētki”?
Izstādi “Svētki” iekārtoja 49 autoru kolektīvs Jāņa Pipura vadībā. (Jānis Pipurs bija izstādes galvenais mākslinieks, bet konceptuāli to palīdzēja sagatavot arī padomes grupa: Jānis Borgs, Laimonis Šēnbergs, Leo Preiss, Viesturs Vilks, N. Ķivulis, Valdis Celms un Jānis Osis.)
Izstāde tika konstruēta no atšķirīgu noskaņu darbiem, ko ietvēra četras izvirzītās tematiskās grupas – “valsts svētki”, “darba svētki”, “jaunības svētki”, kā arī „dziesmu un deju svētki un karnevāls”. Kopējam izstādes plānojumam akceptēja Jāņa Oša priekšlikumu. (Att.) Šis iekārtojums paredzēja visai universālu telpas pārplānošanu, sadalot to vienāda izmēra boksos (2m x 2m x 2m) un paceļot dažus no tiem otrā stāva līmenī. Tādējādi tika iegūts dažādu skatpunktu nodrošinājums un daļa otrā stāva darbu realizēti plaknē.
Protams, nedrīkst noliegt šīs izstādes ideoloģizācijas devu, kas bija ietverta tēmā “valsts svētki”. To parāda arī izstādes katalogā publicētais Jāņa Borga ievadteksts: “Tā (izstāde – I.K.) veltīta krāsas un formas māksliniecisko iespēju mērķtiecīgai pielietošanai. Te tiek demonstrēta telpisku noskaņu daudzveidība, kas pakārtota jaunībai un mūsu laikmetam tik tuvajai tēmai “Svētki”, tā sasaucoties ar Padomju Savienības pusgadsimta jubileju.” (Borgs J. // Republikas jauno mākslinieku 9. darbu izstādes katalogs. – Rīga, 1972.)
Pie tēmas “Valsts svētki” instalācijām strādāja grupa, kuras vadītāji bija Jānis Borgs, Laimonis Šēnbergs un Henrihs Vorkals. Manuprāt, šīs grupas darbs veiksmīgi parāda eksistējušo siloģismu, ko ietvēra mākslas politizācijas tendence Padomju Savienībā. Lieki piebilst, ka šīs tēmas darbi bija centrālie izstādes iekārtojumā. Tie bija risināti minimālisma stilistikā, izmantojot vienu krāsu un plakņu rotaļu, atsevišķu padomju varas simbolu atspoguļojumā. Saglabājušies objektu fotoattēli (Att.) un Jāņa Borga instalāciju grupas “Valsts svētki” skice (Att.) ļauj runāt arī par apzinātu atsaukšanos uz 20. gadu padomju konstruktīvisma tradīcijām. Izstādes “Svētki” apskatā par šo darbu grupu mākslinieks Ojārs Ābols rakstīja: “Tēma “valsts svētki” risināta monumentāli. (..) Vairāki simboli un to īpatnējais traktējuma veids rada interesi: centrā – kāpņu piramīda – vissenākais monumentālarhitektūras paveids ar pulsējošu it kā bākas uguni augšgalā. Bet kāpņu piramīda reprezentēta rakursā, nošķelti un it kā no iekšpuses! Tā rodas tilpuma ilūzija. Apvērstais top izvērsts. Telpa mūsu priekšā pārvēršas relativitātē. Lielā zvaigzne traktēta kā elementārstruktūra. (Ābols O. Laiks, telpa un poēzija // Literatūra un Māksla. – 1972. – 19. febr.)
Citādā – opārta – stilistikā bija realizēta tēma “Jaunības svētki”. Šīs grupas vadītājs bija Jānis Andris Osis. Darba grupā ietilpa Ausma Auziņa, Maija Galdiņa, Dace Kokina, Visvaldis Kokins un Lauma Lancmane. (Saruna ar Jāni Pipuru, Jāni Osi, Viesturu Vilku un Valdi Celmu Rīgā 2000. gada 8. aprīlī. Pieraksts autores personiskajā arhīvā.) Tika īstenotas trīs tēmas variācijas. Arī šīs tēmas darbi bija risināti vienas krāsas robežās. Ar balto krāsu tika radīta liriska viegluma asociācija. Savukārt ar diegu un papīru palīdzību bija iespējams panākt iluzoru monohromu attēlu trīsdimensionālā telpā, par ko Ojārs Ābols rakstīja: “Diskrēti veidotā gaismas enerģija, “baltās enerģijas klejojums” (Pauls Klē), padara telpu par netveramu substanci. Te daudz mūzikas un sapņu.” (Ābols O. Laiks, telpa un poēzija.) (Att.)
Pie tēmas “Darba svētki“ strādāja grupa, kuras priekšgalā bija Nora Ķivule un Auseklis Ozoliņš. Arī šīs tēmas kinētiskie objekti bija realizēti opārta stilistikā. Atbilstoši tēmai izmantotie materiāli bija metāla stieples un liektas caurules. Ar to palīdzību tika radītas asociācijas ar elektronisku shēmu: “Vitāla konstruktivitāte, simbols – mūžīgā kustība un tieksme uz centru, t.i., zīme cilvēka mūžīgajiem meklējumiem pēc lietas kodola, elektronisku shēmu tīkls un masā paslēpta gaisma, kas izlaužas zināmās vietās. Un tēlaini stāsta par vielā ieslēgto enerģiju. Organiskas formas mainās ar neorganiskām.“ (Ābols O. Laiks, telpa un poēzija.) (Att.)
Viskrāsaināk bija interpretēta kinētiskos objektos realizētā tēma “Dziesmu, deju svētki un karnevāls”. To pārstāvēja proporcionāli lielākā objektu daļa, kuras stilistikā bija vērojamas gan opārta, gan popārta variācijas. Līdzīgi kā sacerējumos par “brīvajiem tematiem”, šeit radošā fantāzija varēja izpausties viskrāšņāk. Šīs grupas vadītāji bija Leo Preiss un Viesturs Vilks. (Att.) Popārta stilistikā bija veidota Jāņa Krieva un Valda Līcīša kinētiskā zivs. Sasaucoties ar popārtam raksturīgo utilitāro priekšmetu izmantošanu, šeit darba centrālajā daļā karājās sudraba krāsā nokrāsota piepūšama zivs, kas kustējās neraksturīgā elektrošoka izraisītas raustīšanās veidā. Darba idejiskais zemteksts bija vairāk nekā vienkārši nolasāms – “slāpstošā zivs”. (Att.)
Jāpiebilst, ka izstādes kinētisko objektu tehnisko realizāciju nodrošināja inženieris Valdis Kleinbergs, kas konstruēja savstarpēji saistītu elektrotīklu. Inženieri Valdi Kleinbergu pieaicināja viena no izstādes autorēm – Aldona Veide. (Saruna ar Jāni Pipuru, Jāni Osi, Viesturu Vilku un Valdi Celmu Rīgā 2000. gada 8. aprīlī.) Tādējādi visi kinētiskie objekti atradās savstarpējā kustības un gaismas sasaistē, neļaujot skatītājam līdz galam izprast šo procesu likumsakarību.
Tieši šajā izstādes daļā bija arī individuālie darbi. To vidū – leģendārā “Mīkstā grīda”, ko veidoja Viesturs Vilks. Tā bija darināta no matrača bloka, kas bija iešūts starp diviem brezentiem, un finiera plāksnēm, starp kurām bija novietotas skatītāja acīm neredzamas pīkstošas gumijas rotaļlietas. Tas ļāva nodrošināt nepieciešamo nestabilitātes un skaņas kvalitāti. Šodienas skatījumā šo instalāciju ironisku padara fakts, ka rotaļlietas bija veikalā “Bērnu pasaule” pirkti Padomju armijas formās krāsoti pīkstoši gumijas zaldāti, kas gan tika izvēlēti visai pragmatiska iemesla dēļ – tie pīkstēja visskaļāk. (Saruna ar Jāni Pipuru, Jāni Osi, Viesturu Vilku un Valdi Celmu Rīgā 2000. gada 8. aprīlī.)
Arī Valdis Celms abus savus darbus – “Rotējošie cilindri” un “Opārtiskā kubu instalācija” – realizēja individuāli. (Saruna ar Valdi Celmu. Rīgā 2000. gada 8. aprīlī. Pieraksts autores personiskajā arhīvā.) (Att.)
Ojārs Ābols šajā izstādes daļā apskatāmajiem darbiem devis šādu vērtējumu: “Rotācija un nekoordinēta kustība raksturo deju virpuli. Fantastiskas zivis izdara dīvainas kustības spektra pieplūdinātā bezgalībā, kur gravitācija atcelta. Sudraba folijas veido krāsainas ēnas, kas izskatās kā teiksmainas kaligrāfiskas zīmes. Tās kustas ar skatītāja palīdzību. Visas šīs formas pilnas augoša nemiera, pilnas mainības un fantastikas.” (Ābols O. Laiks, telpa un poēzija.)
Nozīme
Šī izstāde nenoliedzami ir viens no pierādījumiem, ka 70.–80. gadu Latvijas mākslas dzīvē bija vērojama daudzveidīgu mākslas virzienu līdzāspastāvēšana. No vienas puses, turpinājās iepriekš radušos mākslas virzienu attīstība un transformēšanās jaunā laikmeta noteiktajās formās, no otras – tiem līdzās parādījās arī jauni mākslas virzieni. Tā ar nelielu novēlošanos, neraugoties uz šķietamo “dzelzs priekškaru”, Latviju sasniedza popārta, opārta, minimālisma, konceptuālisma un kinētiskās mākslas vēsmas.
Neilgi pēc 1972. gada izstādes, definējot gaisā virmojošās tendences un iezīmējot pārmaiņas mākslas funkcionalitātē, Ojārs Ābols rakstīja: “Pasaule kļūst arvien krāsaināka, un mākslinieka priekšā izaug jauns vilinošs uzdevums: radīt šīs pasaules informatīvi psiholoģisku modeli.” (Ābols O. Arhitekts, mākslinieks un vide // Literatūra un Māksla. – 1972. – 14. okt.)
Tomēr 20. gs. 70.–80. gados oficiālajā mākslas organizāciju pārvaldē un vērtēšanas kritērijos tika saglabāts padomju mākslas sistēmā akceptētais mākslas veidu dalījums. Atbilstoši pastāvošajai piramidālajai mākslas pārvaldes sistēmai netika paredzēta vieta tādām vizuāli plastisko mākslu formām kā hepeningi, performances, objekti un instalācijas. Šai sistēmā arī fotogrāfija netika akceptēta kā patstāvīga, pārējiem mākslas veidiem līdzvērtīga mākslas forma. Taču realitātē mākslinieciskās aktivitātes nenoliedzami notika ārpus paredzētajām stingrajām mākslas veidu robežām, piedzīvojot īslaicīgu paisumu un bēgumu periodus.
.jpg)
