Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

DIZAINA STUDIJA: Kā atšķiras dizainera dzīve un darbs Amsterdamā un Rīgā?

MĀRA SKUJENIECE: Es gan tikai nedaudz orientējos procesos, kas notiek šeit, tāpēc diez vai varu spriest par atšķirībām. Bet ir priekšstats par darbu Amsterdamā. Pašlaik tur dzīvoju, un man ir neliela dizaina studija, ko pēc sarežģītām diskusijām nosaucu vienkārši par “Skujenieci”. To ieteica holandiešu kolēģi, teikdami, ka neko tik nesaprotamu un neizrunājamu vienalga neizdosies izdomāt. Studijai pašlaik ir kādi trīs gadi. Līdz tam strādāju pie citiem dizaineriem projektu ietvaros, studijas beidzu pirms septiņiem gadiem. Mācījos Eindhovenas Dizaina akadēmijas nodaļā Man and living – tur bija viss, kas saistās ar telpu iekārtošanu, mēbeļu dizainu un dažādām koncepcijām, kā cilvēki dzīvo. Darbojos plašā amplitūdā, tiešām aptverot visu, kas saistīts ar dzīvošanu. Arī Rīgā izstādīju gan porcelānu, gan tekstilijas.

Studējot likumsakarīgi rodas arī draugi, darba kontakti, un tāpēc pēc skolas beigšanas paliku tur. Savā dizainā esmu visai latviska, un man ir vieglāk strādāt no attāluma – atbraukt un šeit iedvesmoties, lai pēc tam to “pārtulkotu” darbos Amsterdamā. Turklāt man patīk Holande kā zeme. Ir sajūta, ka tā ir mana vieta, esmu šai valstij piederīga. Novērtēju tur valdošo brīvību it visā, kaut vai bez problēmām ar divriteni pārvietojoties pa pilsētu. Man ir divas vietas, kur labi jūtos, – Rīga un Amsterdama.

Tas attiektos uz privātām izjūtām, bet tagad par darbu. Dizaineru tur ir ļoti daudz, līdz ar to – konkurence. Taču, no otras puses, dizainam tiek pievērsta visai liela uzmanība, arī no valsts puses, gādājot par dažādām subsīdijām jauniem projektiem un projektiem ārzemēs. Arvien vairāk dizainu uztver kā vērtību, ar ko Holande var sevi parādīt.
Pašlaik dizains Holandē tiek cieši saistīts ar sociālām problēmām – valsts dažādu projektu ietvaros aicina dizainerus darboties, domājot speciāli par veciem ļaudīm, invalīdiem… Aicina piedalīties emigrācijas problēmu apspriešanā, lai izmantotu dizaineru māksliniecisko skatījumu un negaidītus risinājumus. Svarīgi, ka dizains ne vien ir visur, bet visur tiek arī lietots. Rodas interesanti projekti, jo ir sajūta, ka tas kādam ir vajadzīgs, un tiek atgādināts, cik liela sabiedriska nozīme ir tavam darbam.

DS: Nereti skaļāku publicitāti iegūst laikmetīgās mākslas projekti ar sociālu ievirzi. Kāds ir dizainera ieguldījums?

M.S.: Mākslinieka statuss Holandē jau gadsimtiem ir ļoti stabils – tā ir cienījama profesija. Amatnieku loma ir samazinājusies, bet ar industriālo laikmetu parādījās tāda profesija kā dizainers, kas veido lietas masu produkcijai. Tas, ko es mācījos, drīzāk ir kaut kas pa vidu starp amatniecību un dizainu – dizaineri daudz strādā savās studijās kā amatnieki, iegūst sev vārdu, ar ko pieteikt sevi industrijā un gūt iespēju dizainēt lielākiem apmēriem. Tā ir salīdzinoši jauna profesija, kas meklē savu vietu – gan no komerciālā viedokļa, gan arī tīri profesijas identitātes jautājumos. Vēl joprojām cilvēkiem nākas skaidrot, kas es esmu. Viņi saprot, kas ir gleznotājs, kas – tēlnieks, bet kas īsti ir dizainers? Tā aizrunājamies līdz tam, ka viss ir dizainēts, jebkas, ko paņemam rokās vai uz ko raugāmies, – viss ir kāda domu un roku darbs.

DS: Kā zīmolu piesātinātajā vidē iet Skujeniecei?

M.S.: Piesātinājums ir visos līmeņos – ir kādi pieci vārdi, kas jau ir pazīstami pasaules līmenī. Tomēr darba pietiek. Ne katrs uzņēmums spēj algot vienu noteiktu autoru – to lielo vārdu. Nevar atļauties tīri finansiāli, turklāt ne vienmēr grib tos pazīstamos vārdus, bet izvēlas kādu jaunu kvalitāti, kas varētu piestāvēt uzņēmuma filosofijai. Ir liela konkurence, bet ir arī liels pieprasījums. Cilvēki aizvien vairāk apzinās, ka tas, ko viņi grib, maksā naudu.
Savā praksē pieļauju arī situāciju, kad kaut ko pārdodu lielākiem ražotājiem un lielākiem vārdiem, bet kaut ko atstāju sava mazā uzņēmuma pārziņā. Domāju abus šos virzienus attīstīt vienlaikus.

DS: Kā nonāk līdz sabiedrībai, kas par dizainētu vidi vēlas maksāt?

M.S.: Tas saistīts ar pašu uzņēmumu kultūru. Piemēram, man nesen bija pārrunas ar uzņēmumu, kam ir ļoti svarīgi, kā jūtas viņu darbinieki. Tie ir cilvēki, kam jāpieņem visai svarīgi lēmumi par īpašumu pirkšanu un pārdošanu, par jaunu objektu attīstību. Uzņēmums rūpējas, lai cilvēki justos ne gluži kā mājās, bet kā savā vietā, – tiek individuāli piemeklētas krāsas un formas mēbelēm. Viņiem liekas arī, ka vajag, piemēram, savus traukus. Par traukiem esam uzsākuši sarunas, viņi grib kaut ko pilnīgi oriģinālu un nav ar mieru vienkārši kaut ko nopirkt veikalā.

DS: Tas ir vairāk uz iekšu vērsts pasākums, pretēji pierastajai lietu kārtībai, ka dizains ir kaut kas, ar ko atstāt iespaidu uz ārpusi.

M.S.: Tas tiešām ir interesanti, un biju par to pārsteigta. Liekas, ka tā ir diezgan jauna pieeja. Līdz šim esmu strādājusi tikai ar restorāniem, kas arī ir uz āru vērsta darbība. No otras puses, viena restorāna meitenes saka, ka viņām jau rodas attiecības ar tiem traukiem, – veidoju viņiem tādu kolekciju, kur katra krūzīte ir citādāka… Iespējams jau arī, ka aiz šīs pieejas slēpjas vēl gudrāks aprēķins – netieši darīt zināmu iespējamajiem klientiem, ka, ja mēs tik labi rūpējamies par darbiniekiem, tad par klientu arī parūpēsimies.

DS: Kā viņi jūs izvēlējās?

M.S.: Pēc visa kā – gan apskatot mājaslapā, gan paturot rokās manus traukus no citiem projektiem. Viņiem likās, ka atraduši tādu kā savas domāšanas turpinājumu.

DS: Kas ir humāns dizains?

M.S.: Laikam jau dizains, kas izraisa emocijas, ir cilvēcīgāks. Zinu, ka daudzi dizaineri pārsvarā ar to arī nodarbojas, lai telpu vai lietu risinājumi ne vien būtu funkcionāli, bet atmodinātu cilvēkā sensuālas sajūtas. Humāns dizains ir tāds, kas bagātina cilvēku, atstāj pozitīvas emocijas. Un tā var būt gan masu produkcija, gan pāris eksemplāros pieejams mākslas darbs. Domāju, ka uz šo jautājumu var raudzīties dažādi un ļoti dziļos līmeņos.

DS: Jūsu izstāde Rīgā vedina uz asociācijām ar minimālisma estētiku. Vai tas raksturīgi tikai šai trauku kolekcijai vai jūsu darbībai kopumā?

M.S.: Minimālisms ilgu laiku bijis arī holandiešu dizaineru stilistikas pamatā. Studiju laikā lielākais akcents tika likts uz konceptuālo dizainu, reālajam izpildījumam pat pievēršot mazāk vērības. Ar manu minimālismu, manuprāt, ir tā, ka esmu sava darba sākumposmā un jūtu, ka man šim tā sauktajam minimālismam jeb bāzes formām jāiziet cauri. Domāju, ka šāda praktiska “skola” mani varbūt nākotnē iedrošinātu eksperimentēt ar kaut ko savdabīgāku. Man patīk arī kičīgas lietas, tomēr diez vai spētu nodoties pilnīgai dekorativitātei. Atšķiras lietas, uz kurām man patīk skatīties, no lietām, kuras gribētu radīt vai pati lietot. Turklāt jāņem vērā, ka šie konkrētie Rīgā redzētie trauki veidoti restorānam, tātad kopumā to dizains vērtējams tikai apvienojumā ar ēdienu. Par šo vēlamo galarezultātu vienojāmies ar pasūtītāju; nav tā, ka atturīgās formas būtu kāda mana kaprīze. Šajos traukos – toņos un formās – esmu mēģinājusi pārtulkot viņu priekšstatus par to, kā būtu jāpasniedz un jābauda ēdiens. Jāņem vērā, ka šis ir pasūtījuma darbs.

DS: Vai atļaujaties arī radīt kaut ko, kas atbilst tieši jūsu priekšstatiem, ne tik daudz pasūtītāju vēlmēm?

M.S.: Pieeju tam visai mērķtiecīgi – daļu laika strādāju pasūtījumu darbus, bet daļu – veidoju savus projektus, ko cenšos arī ražot nelielās partijās. Piemēram, ar nezāļu motīviem izšūtās galda sedziņas vai brošas, kas varbūt nemaz vairs nav tik minimālistiskas.

DS: Kā radās pievilcīgās filca brošas?

M.S.: It kā spēlējoties – kāda projekta “50/50” ietvaros, kur dizaineru grupai bija jāreaģē citam uz cita idejām, kā arī “jāpārtulko” projekta koordinatores pasviestās domas. Brošas aizsākās, kad nesapratu, ko iesākt ar viņas iedoto metāla priekšmetu – durvju apkalumu. Man tas likās ass un agresīvs. Pagatavoju savu versiju filcā, ko varēja lietot kā brošu. Izrādījās, ka biju izveidojusi labāk pirkto lietu projekta ietvaros.
Jo savos darbos kļūstu vairāk pieaugusi, jo vairāk atļaujos arī tādu kā vieglumu un humoru. Minimālisms vienmēr paliks kā drošs pamats, bet brīžiem mani saista kas jocīgs, krāšņs un arī tautas māksla.

DS: Tautas mākslas sakarā jājautā – ko domājāt, teikdama, ka esat latviska dizainere?

M.S.: Vienkārši zinu, ka nekad nevarētu būt īsti holandiska, neesmu tur augusi. Var jau mēģināt ar to cīnīties, bet var arī pieņemt kā grūti definējamu savdabību. Piemēram, nevaru iedomāties, ka līdzīgi holandiešu dizainerim man rastos vēlēšanās apspēlēt kurpes vai tulpes. Tā vienkārši nav mana kultūra, manas saknes.

Turklāt ar latviskumu saprotu ne vien un pat ne tik daudz kaut ko tautisku un folklorisku, bet galvenokārt padomju laika sadzīvi un lietu pasauli, kurā esmu izaugusi. Tas ir ļoti bagātīgs un slāņains materiāls, ko pamazām sevī sāku atklāt. Domāju, ka mūsu – trīsdesmitgadnieku – paaudzei ir īpaši veicies, jo esam pietiekami apzināti piedzīvojuši gan padomju vidi, gan laiku pēc neatkarības atgūšanas.

DS: Kā jūs vērtējat tādu parādību kā tautas dizains, proti, cilvēku vēlmi lietas pagatavot pašiem, kā nu viņi prot?

M.S.: Domāju, ka šī tēma labi turpina iepriekšējo, jo padomju laikos cilvēki daudz vairāk darināja kaut ko paši. Un tas pat nav naudas jautājums – ka kaut kas jātaisa tāpēc, ka nevar nopirkt, vai apmēram tā… Vēlme radīt ir dabiska un veicināma. Un, ja ir bijis kāds pārrāvuma posms kā Latvijā, kad cilvēki priecājušies, ka nu visu var nopirkt, tad drīz pašdarināto lietu mode nāks atpakaļ. Šai parādībai ir arī trūkums – ja mēs ar dažādu krāsu lupatiņām salāpītu paladziņu vai kreklu uztveram kā oriģinālu dizainu, tad, iespējams, tā autoram nav bijusi cita izeja un nolāpītais krekls bijis viņa kauns. Tomēr domāju, ka te nav ko bēdāties, ka cilvēks spiests radoši atrisināt kādu sadzīvisku problēmu. Esmu novērojusi, ka sabiedrībā, kur jau ilgi nav nabadzības, draudzenes, piemēram, dodas uz pulciņiem apgleznot šķīvjus. Labi, tos neviens īsti negrib redzēt, bet pašam cilvēkam ir prieks, ka puķes un krāsas ir tieši viņa gaumei atbilstošas un ka tās liecina par viņa roku pieskārienu. Cilvēkiem jālepojas ar saviem darbiem.