Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Elita Gavele, LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra padomniece, Latvijas institūta Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esam veikuši milzīgu evolūciju tā sauktā valsts vizuālā tēla portatīvā formāta attīstībā un dažādošanā. Vēl 90. gadu sākumā jebkura lina sedziņa, dzintara piespraude, sakta vai koka lellītes, ietērptas ļoti nosacītos latviešu tautastērpos, asociējās ar Latviju (vismaz mums pašiem tā likās), bet šodien šis Latvijas tēls ir nesalīdzināmi bagātāks un daudzveidīgāks – arī stilā un noformējumā.
Nozīmīgas valsts dāvanas tiek māksliniekiem īpaši pasūtītas. Savulaik lielisks projekts bija Zvārtavas pilī Latvijas mākslinieku apgleznotie porcelāna darinājumi – šķīvji un vāzes – , ko ārlietu ministrs pasniedza vēstniekiem, viņiem beidzot darbu Latvijā un atvadoties no mūsu valsts. Vienādas formas traukus bija apgleznojuši izcili Latvijas mākslinieki, un tā bija unikāla vērtība – zināms, ka tieši kultūra ir tā “prece”, ar ko mēs varam lepoties pasaulē. Lieliska dāvana, ko bieži izmantoju pēdējos trīsarpus gadus, strādājot Latvijas vēstniecībā Krievijā, bija “Emīla Gustava” šokolāde – produkcijas iesaiņojums un noformējums ir tiešām pārdomāts un gaumīgs. Varēju atrast dāvanu gan tādam krievu cilvēkam, kam patīk ārišķīgākas un spožākas lietas, gan krievu inteliģentam, kurš novērtēs Emīla Gustava šokolādes iesaiņojuma izsmalcinātību. Pie personiskām, ļoti pievilcīgām lietām noteikti pieskaitītu “Stendera ziepju fabrikas” produktus, kas izceļas ne tikai ar kvalitāti, bet arī ar stilīgu noformējumu. Neapšaubāmi, visas dāvanas ierindojamas arī noteiktā cenu skalā. Laimas Kaugures lina izstrādājumi, kas gan nav lēti, ir manta, kas nekad nepieviļ. Lins, protams, tika un vēl šodien tiek bezgala ekspluatēts, taču mākslinieces lina rokdarbi allaž būs izcila dāvana – vai tas ir linu galdauts, palags vai šalle.
Nemainīga vērtība joprojām ir Latvijas mākslas un foto albumi, tie noder vienmēr, taču tajos ir maz personiskā – albumi ir tik tiražēti, ka grūti kādu pārsteigt. Taču, nenoliedzami, tie satur arī informāciju par valsti. Vienmēr, pasniedzot dāvanu – gan personisku, gan tādu, ko pasniedzu kā Latvijas diplomāte, – esmu domājusi par personu, kam dāvinājums domāts. Tikai ņemot vērā dāvanas saņēmēja “valstisko” izcelsmi, mentalitāti, attiecīgās zemes tradīcijas, ir garantija, ka dāvinājums sasniegs adresātu.

Brigita Stroda, Rīgas un Latvijas konferenču un ceļojumu biroju asociācijas Inspiration Riga mediju un starptautisko konferenču vadītāja

Sāksim ar formulējumu. Manuprāt, formālas diplomātiskas dāvanas ir pilnīgi kas cits nekā suvenīri. Suvenīri paildzina skaistos, aizkustinošos mirkļus un piedzīvojumus apmeklētajā pilsētā un valstī. Vēl trešais aspekts ir mantiņas, kas šodien kaut kādā veidā simbolizē valsti vai tautu. Savelkot šos jēdzienus kopā, manā iepirkumu grozā būtu divas šalles – kaut kas no Laimas Kaugures un otrā būtu kāda ar jūgendstila motīviem apdrukāta zīda šalle (no jaunā veikala Strēlnieku ielā). Šalles ir labi suvenīri, jo viegli iepakojamas koferī. Mākslai nav sakara ar tās cenu, toties suvenīru cenām ir jābūt pieejamām – tā ir vienīgā manas izvēles problēma. Linu šķiedra ir iepīta latvieša DNS. Linu burzīgums mums atgādina, ka skaists nav tikai mākslīgais un mehāniskais, bet neaprēķināmais faktūriskais. Laima un citi veikala Garage mākslinieki liecina par latviešiem kā grūti kategorizējamiem individuālistiem, gadsimteņu tradīciju interpretētājiem, kas “vēres” neredz tikai šaurā muzeja kultūrā, bet kā kaut ko dziļi īpatnēju un tajā pašā laikā starptautiski konkurētspējīgu – apmēram tādu, kādu mēs gribētu redzēt “latvieti”.
Gribot negribot – mūsu identitāte nav atšķeļama no lielās Rīgas. Rīga ir tā Eiropas galvaspilsēta, kurā ir vislielākais skaits jūgendstila ēku. Tas ir tas, ar ko mēs varam atšķirties un kļūt viegli atpazīstami. Kāpēc nedz padomju laikos, nedz 15 neatkarības gados mums nav izveidojušies kārtīgi jūgendstila suvenīri – tā man ir mistērija! Galvenās lietas, kas man trūkst Latvijas suvenīru situācijā, ir veikaliņi muzejos un mantiņas ar asprātīgu humoru. Jā, un laba gaume! Saka, ka par gaumi nestrīdas un ka nevaram apturēt cilvēkus no baisu ķiņķēziņu pirkšanas, bet es tam neticu. Vajag izvēli un veicināt gaumes izaugsmi (varbūt ar kādu gadskārtēju konkursu!?).
 
Kristaps Gulbis, mākslinieks

No savas puses varu piedāvāt ideālu ideju – no labas rupjmaizes izgatavotu kukulīti samazinātā Brīvības pieminekļa jeb “Mildas” formā. Domāju, ka smukās kastītēs iesaiņotu, lidostā iegādājamu latviešu maizīti daudzi gribētu aizvest sev līdzi. Savulaik sāku pie šī projekta strādāt, taču tas izrādījās tehnoloģiski sarežģīti un dārgi, bija nepieciešams milzīgs budžets. Toreiz projekts realizējās kā sūkājamas konfektes un izraisīja visai ievērojamu sabiedrības rezonansi. Ja kāds šeit saskata zaimošanu – Brīvības piemineklis nav oficiāls valsts simbols, tas ir tikai cilvēku pieņēmums. Projekts izrādījās provocējošs tieši šādā nozīmē – liekot domāt par sabiedrībā pieņemtajiem simboliem, vērtībām un stereotipiem. Toreiz izgatavojām nelielu partiju un veikalā “Origo” sarīkojām degustāciju, izdalot informatīvus flaierīšus, kuros izskaidrojām akcijas jēgu. Jautājumam par patriotismu ir ļoti dažādas interpretācijas, mēs bieži pievēršam uzmanību virspusējām lietām, neaizdomājoties, kādēļ. Man likās interesanta cilvēku reakcija. Kad vācu televīzija veidoja par mani raidījumu, akciju reanimējām un Vecrīgā veicām garāmgājēju aptauju – lielākā daļa cilvēku bija pozitīvi noskaņoti!
Katrā sabiedrībā ir sava vērtību skala, ar kurām mums asociējas sava valsts. Taču bieži tās ir pašu sadomātas vērtības, kas, paskatoties no lielāka attāluma, tādas nemaz nav. Lielām valsts institūcijām simbolu veidošana kļūst ļoti smagnēja, jāiziet cauri daudzām apstiprināšanām, tiek meklēti politiski zemteksti. Beigās tas ir politiķu veidots produkts un valsts tēls. Lielākoties valsts tēls tiek radīts pašiem latviešiem, nedomājot, kā tas tiks uztverts citur. Būtu jādomā par mērķauditoriju – pat Eiropa nav homogēna, nerunājot par Āziju, kas sastāv no atšķirīgām valstīm ar ļoti dažādām mentalitātēm. Nav vienotu zīmolu, kas visur tiktu uztverti vienādi pozitīvi. Maize šajā kontekstā varētu būt universāla, rupjmaizi lieto daudzviet pasaulē, lai arī Amerikā to, piemēram, pazīst kā poļu maizi.

Jānis Bankovičs, reklāmas aģentūras “Parnass” direktors

Esmu pārliecināts, ka valsti un tās kultūru pirmām kārtām reprezentē valsts iedzīvotāji. Taču skaidrs, ka katrai valstij nepieciešamas arī kādas vizuāli pazīstamas zīmes. Kad pirmo reizi biju Londonā, biju pārsteigts, ka Bigbens, Tauers un Sv. Pāvila katedrāle neatrodas cieši līdzās, kā to demonstrē pastkartes, bet vairāku kilometru attālumā cits no cita. Pilsētas vizuālo portretu, manuprāt, veido mākslīgi salikumi, fikcija, kādas Rīgai pietrūkst. Situāciju ar Latvijas suvenīriem var raksturot kā “bēdu leju”. Tā kā mūsu aģentūra pārsvarā veic pasūtījuma darbus, paši apzināti šajā jomā neesam strādājuši, vairāk esam veidojuši suvenīrus dažādām valsts institūcijām. Izmantojot oficiālo atribūtiku, reizēm lietojam tikai simbolu fragmentus un to radošas interpretācijas – katrai lietai iespējams atrast laikmetīgu dizaina valodu. Tā ir niša, ko būtu vērts kopt, – Latvijas institūtam vajadzētu izsludināt konkursu par simboliem un suvenīriem, izstrādāt konceptu un radīt jaunus standartus, lai veidotu pilsētu un valsti raksturojošu lietu kopumu. Lietām, kas varētu mūsu zemi reprezentēt, ir vajadzīgs nopietns izvērtējums. Es nedomāju, ka tā varētu būt tikai etnogrāfija, Latgales svečturi vai prievītes, produktiem jābūt ar kādu latviešiem mentāli tuvu iezīmi – varbūt krāsām – un vienlaikus pietiekami internacionāli uztveramiem objektiem. Tautas mākslas izstrādājumi ir cita niša. Man nav skaidrs pēdējā laikā pilsētas svētkos izplatīto baļķu pseidonamiņu koncepts. Tā ir dīvaina kultūras izpausme, piparbodniecība latviešiem nav ģenētiski raksturīga. Mani tā tracina gan no pilsētas vizuālā viedokļa, gan domājot par to, kas tur tiek pārdots – apšaubāmas kvalitātes un nozīmes preces. Gadatirgiem un tirdziņiem ir jābūt vietā un laikā – Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā vai Ziemsvētkos Doma laukumā ar piemērotiem produktiem.
Veiksmīgākais piemērs, ko šobrīd varu nosaukt, ir Latvijas Bankas veidotās jubilejas monētas. Regulāri tiek izdotas jaunas monētas, veltītas kultūrvēsturiskiem notikumiem, personībām, Latvijas florai un faunai – ļoti labs risinājums, kā ar laikmetīgu lietu palīdzību reprezentēt valsts tēlu vai izcelt kādu valstiski svarīgu notikumu. Latvijas nauda vispār ir izcils dizaina paraugs, jau 15 gadus tā tiek mērķtiecīgi veidota, konkursos piedalās profesionāli mākslinieki un dizaineri. Pavisam citāda unikāla lieta, kas radusies vēl padomju laikos, ir Siguldas spieķis: produkta funkcionālā nozīme ir piemērota vietai un motīvs – Latvijas dabai.
Agrāk Latviju vairāk apmeklēja biznesa cilvēki, toties pēdējos gados sācis attīstīties īsts tūrisms. Reizē ar to sakārtots valsts piemiņas lietu un suvenīru jautājums ir aktuālajā dienaskārtībā.

 

Materiālu sagatavoja Ilze Martinsone