Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Mēs esam pieraduši ikdienā izmantot lietas, par kuru darbības mehānismu mums ir vairāk nekā miglains priekšstats. Bieži vien nejaudājam pat izlasīt lietošanas instrukciju, kur nu vēl iedziļināties tehnoloģiskās niansēs; cenšamies iegaumēt tikai un vienīgi to, kas ļauj konkrēto ierīci izmantot atbilstīgi mūsu vajadzībām. Teiktais pirmām kārtām attiecināms uz elektroniskajām ierīcēm, bet – ne tikai. Vārds “nauda” mums parasti asociējas ar monētām un banknotēm. Mēs zinām, kā tās apmainīt pret precēm, kā izņemt no bankomāta, aizņemties, un pat tie, kuru finansiālās transakcijas nepārsniedz elektrības rēķina nomaksu, mēdz laiku pa laikam painteresēties par lata kursu attiecībā pret dolāru vai eiro. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs saprotam, kas ir nauda. Viena lieta, ka droši vien vairākumam cilvēku (piemēram, man) nav skaidra priekšstata, kā veidojas un tiek noteikta naudas vērtība, un nepieciešama zināma piepūle, lai saprastu naudas tirgus un tā sauktās monetārās politikas pamatprincipus. Tomēr vēl mistiskāks šķiet psiholoģiskais, simboliskais un sociālais mehānisms, kas liek mums uzticēties vai pēkšņi neuzticēties papīra gabaliņiem, uz kuriem uzdrukātas karalieņu galvas, jaguāri un ozoli.

Personiski man patīk banku kartes. Ja būtu iespējams, es vispār atteiktos no skaidras naudas. Tāpēc man gribas domāt, ka futūristisko filmu scenāristiem ir taisnība un pienāks laiks, kad mēs par naudu domāsim vienīgi kā par skaitļiem (vai arī atgriezīsimies pie bārtera un kauri gliemežvākiem). Tomēr iespējams, ka nepiepildīsies neviens no šiem pareģojumiem. Pat ja neņem vērā datu drošības problēmas un totālas novērošanas draudus, vēlme ieraudzīt abstrakto ietērptu materiālā veidolā ir ļoti dabiska, vienalga, vai tas ir zīmējums, skulptūra vai monēta. Iespējams, tā ir vēlme, kas cilvēkam liek, piemēram, izņemt algas dienā no bankomāta visu nopelnīto naudu. Lai pārliecinātos, ka tā tur tiešām ir. Kilograms metāla, ko savā somā nes tramvaja konduktors, šķiet daudz reālāks nekā netveramās substances, par kurām lasām biznesa ziņās: “Otrā pasaules malā kaut kādas tur centrālās bankas kaut kāds ierēdnis paziņojis, ka procentu likmes pazeminās par amizanti niecīgu daļu.”

Tātad naudas dizains atšķiras no krēslu dizaina. Te nav runa tikai par to, kā padarīt priekšmetu vienlaicīgi funkcionālu, estētiski baudāmu un par īpašnieka sociālo statusu vai paštēlu vēstošu, bet arī par to, kā iemiesot abstrakto, viest uzticību tam, kas galu galā ir surogāts, aizstājējs.

Tieši tāpēc monētas priekšpusi jeb aversu parasti rotā vai nu ģerbonis, vai valdnieka portrets – tie norāda uz varu, kas garantē naudas uzticamību. Kā novērojis Latvijas Bankas mākslinieciskais konsultants Laimonis Šēnbergs, cilvēki parasti uzskata, ka monētas priekšpuse ir tā, uz kuras redzams tās nominālvērtību apzīmējošais cipars, tomēr arī Latvijas nauda nav izņēmums – uz santīmu aversa attēlots mazais valsts ģerbonis, bet lata un divu latu monētām – lielais.

Papīra naudaszīmēm uz priekšpuses atrodas atbildīgās personas – bankas prezidenta – paraksts. Kā savdabīgus naudas drošības apliecinājumus var minēt bargo uzrakstu uz padomju rubļiem: “Valsts naudas zīmju viltošana ir aizliegta ar likumu” (atgādina brīdinājumus uz cigarešu paciņām), – kā arī dīvaino paziņojumu, kas izlasāms uz britu banknotēm, proti, ka banka apņemas tās apmainīt pret attiecīgo sterliņu mārciņu (proti, zelta) daudzumu. Kā zināms, zelta standarta laikmets sen pagājis, un šo apņemšanos neviens netaisās pildīt.

Vienlaikus jāatzīst, ka šāds maldinošs uzraksts nemaz nepārsteidz. Tas drīzāk uzrāda vēl vienu naudas dizaina īpatnību: tam jābūt konservatīvam, cienīgam un nopietnam. Šis princips ne vienmēr attiecināms uz tā sauktajām jubilejas monētām, bet parastās, apgrozībā esošās monētas un banknotes rotā nacionālie simboli, tautas un valsts būtību izsakoši tēli, dižvīri un dižsievas. Lūk, fragments no viensantīmnieka aizmugures jeb reversa apraksta: “Skaitļa labajā un kreisajā pusē etnogrāfiska saulīte. Monētas augšdaļā no saulītes līdz saulītei pieci pusloki (darba cēliena simbols).”

Jāatzīstas, ka man šo rombiņu un svītru dziļi simboliskā nozīme bija atklājums. Un tas, manuprāt, Latvijas monētās ir pats jaukākais. Tās ir ambivalentas. No vienas puses, tās, protams, var uztvert ļoti nopietni – piecdesmit santīmu monētas augšdaļā attēlots priedes stāds, “Latvijas mežu bagātības simbols”, uz diviem latiem redzama govs, “Latvijas lauku bagātības simbols”, latu rotā lasis, “Latvijas ūdeņu bagātības simbols”, vai skudra, droši vien čakluma simbols, vai – 2005. gada beigās izlaistās monētas gadījumā – kliņģeris, visa kā simbols. Tomēr šos attēlus var uztvert arī daudz vieglprātīgāk, tā, kā mēs to darām ikdienā, – kā lasi, govi, skudru un kliņģeri. Lai gan piecu latu papīra naudaszīme, manuprāt, ir izdevusies ļoti eleganta, šis rotaļīgums Latvijas banknotēs kaut kur pagaisis – simtnieks un piecsimtnieks mūs vienkārši piebeidz ar Dainu tēvu un Mildu. Droši vien, ja būtu tūkstoš latu banknote, to ieraugot, nāktos nostāties miera stājā.

Ja viss notiks, kā ieplānots, tad pēc dažiem gadiem mūsu maciņos latus nomainīs eiro. Vēl nesen dzirdēju frāzi: “Žēl gan, ka nebūs vairs lata.” Un man atkal jāatzīst, ka īsti nesaprotu, kas tur ko žēlot. Vai mēs lata laikmetu atcerēsimies kā raženos gadus? Vai tad lats šobrīd jau nav piesaistīts eiro? Vai tiešām nožēlas un uztraukuma iemesls ir franču mēģinājumi mainīt Stabilitātes pakta prasības? Tomēr cilvēku reakciju var paredzēt. Tāpēc gluži dabiski liekas Latvijas Bankas 2004. gadā rīkotā konkursa par Latvijas eiro monētu izskatu rezultāti: galveno balvu saņēma dalībniece, kas uz eiro monētu reversiem ieteica attēlot Latvijas ģerboni, Brīvības pieminekli un Mildu.