Latvijas tēls un Rīgas tēls. No kādiem elementiem veidojas priekšstats par mūsu pilsētu un valsti? Kāda loma tēla veidošanā māksliniekiem ir šodien un pagātnē? Padomju laika mākslas mantojuma apzināšana varētu dot mums ne mazums vērtīgu atziņu. Ir aizmirsies, ka tolaik Latvijas un Rīgas tēlu padomju un ārzemju tūristu acīs veidoja ne tikai viduslaiku arhitektūras celtnes (neaizmirsīsim, ka līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām jūgendstils nebija modē un Rīga nebija pasludināta par šī stila arhitektūras metropoli!), bet – ko ir svarīgi akcentēt – arī laikmetīgi moderna vide viesnīcu, kafejnīcu, restorānu un bāru interjeros. Batijas republikas PSRS dzīvojošajiem bija piemērs jaunu estētisko kritēriju ieviešanā. Padomju cilvēkam Rīga un Tallina asociējās ar kāroto, bet grūti sasniedzamo Rietumu kultūru. 60. gadu vidū Latvijā veidojās paradoksāla situācija. Oficiālās tēlotājas mākslas izstādēs abstrakto mākslu nebija iespējams eksponēt, bet, piemēram, Zentas Loginas abstraktās kompozīcijas, noaustas garbārkšu tehnikā, tika eksponētas dekoratīvās mākslas izstādēs kā jauna, mūsdienīga stila paraugi. Iesaistīšanās pilsētvides un interjera projektu izstrādāšanā un īstenošanā māksliniekiem deva iespēju eksperimentēt ar krāsu, formu un kustību, pārvērtēt telpas jēdziena izpratni, apzināt mākslas un vides attiecības un radīt izteikti abstraktus trīsdimensionālus mākslas darbus. Tika izmantota arī modernisma un pirmo dizaina pionieru – mākslinieku konstruktīvistu pieredze, īpaši Gustava Kluča mantojums. Mākslinieks Jānis Borgs 1976. gadā Cēsu un Ļeņina ielas krustojumā piedāvāja radīt kinētisku skulptūru “Dinamiskā pilsēta”, kuras ideja un kompozicionālais risinājums bija aizgūts no Kluča 1919. gadā radītās tāda paša nosaukuma fotomontāžas. 70. gadu beigās mākslinieks Valdis Celms kļuva par vienu no vadošajiem dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. 1977. gadā viņš saņēma pasūtījumu veidot kinētisku objektu “Pozitrons” Ivanofrankovskas rūpnīcai Ukrainā – tā uzbūve asociatīvi sasaucās ar Kluča 1920. gada konstruktīvajiem zīmējumiem. 1978. gada decembrī–1979. gada janvārī Valdis Celms, Andulis Krūmiņš un Artūrs Riņķis arhitektūras piemineklī Pēterbaznīcā sarīkoja izstādi “Forma. Krāsa. Dinamika”, kam bija nozīmīga loma ne tikai kinētiskās mākslas un dizaina, bet arī citu eksperimentālu mākslas formu attīstībā. Izstāde nostiprināja kinētiskās un dizaina mākslas statusu sabiedrībā – par to liecināja daudzi pilsētvidē un sabiedrisku telpu interjeros īstenotie objekti.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas negatīva attieksme visnesaudzīgāk izpaudusies tieši pret pēckara – padomju laika – mākslas mantojumu, jo lielākā daļa pilsētvidē izvietoto objektu un sabiedrisko ēku interjeru jau ir iznīcināta. Apbrīnojamā kārtā saglabājušies divi Latvijas un Rīgas vizuālā tēla raksturīgi elementi – kinētiskais objekts “Sakta” uz viesnīcas “Latvija” fasādes (autors Artūrs Riņķis) un mākslinieciskā robežzīme “Rīga” (autors Valdis Celms). Kāda ir šo darbu rašanās priekšvēsture?
Viesnīca “Latvija” – kādreizējā PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas augstākās “B” kategorijas viesnīca “Intūrists” kvartālā starp Brīvības, Baznīcas, Dzirnavu un Elizabetes ielu. Līdz 60. gadu vidum te atradās koka apbūve. Projektu izstrādāja arhitekti A. Reinfelds, A. Grīna, V. Maike sadarbībā ar konstruktoriem H. Lāci un E. Valeini, pēc kuru ieceres viesnīca bija paredzēta kā 23 stāvu celtne – monolīta dzelzsbetona konstrukcija ar uzkarenām sienām no mūsdienīgiem materiāliem. Sākotnēji celtniecību iecerēja pabeigt līdz 1970. gadam, taču būvdarbi ieilga, un 26 stāvu viesnīcu nodeva ekspluatācijā 1979. gada sākumā. Grūti spriest par viesnīcas sākotnējo māksliniecisko risinājumu, kas 70. gadu vidū tika uzticēts mākslinieku kolektīvam Ojāra Ābola vadībā. Domāju, ka viņa idejas bija pietiekami svarīgas, lai no estētiskā viedokļa viesnīca iegūtu unikālu tēlu. Piemēram, tās fasādi rotāja uzraksts “Latvija” ar ziliem burtiem, kuru izkārtojumā tika saglabātas neatkarīgas valsts sarkanbaltsarkanā karoga proporcijas. Par to, ka viesnīcai ir Latvijas vārds, bija jāatgādina tautiskām segām viesu numuros, tomēr iecere netika īstenota.
Kā zināms, sakta ir latviešu tautastērpa raksturīga sastāvdaļa. Mākslinieks Artūrs Riņķis savai “Saktai” bija piešķīris oriģinālu risinājumu. Objekts pēc uzbūves atgādina modernizētu piespraudi, kas sastāv nevis no viena gredzena, bet no trim rotējošiem gredzeniem – joslām un vienas formas statiskā elementa. Lielākās joslas diametrs ir 3,2 metri. Līdzīgi kā saktā, kas tiek stiprināta ar adatas vai bultas palīdzību, visi elementi te fiksēti uz vertikālas ass. Sakta nav statiska, bet dinamiska, tās rotējošo joslu kustību nodrošina gaisa plūsma. Svarīgs elements – mūsdienu pilsētvides rotājums – ir arī gaisma un tās atspulgi uz gredzenveida formu pulētajām virsmām. Vizuālie efekti mainās atkarībā no vēja stipruma un klimatiskajiem apstākļiem. Objekts ir izcils unikālā dizaina paraugs. Lai arī termins “dizains” paredz tādu objekta risinājumu, kas dod iespēju to ražot sērijveidā, tomēr, ņemot vērā darba tehniskā izpildījuma sarežģītības pakāpi, 70. gadu beigās rūpnieciskos apstākļos tas nebija iespējams. Nebija vajadzīgo materiālu – “Saktas” gredzenveida joslu izgatavošanai bija nepieciešams liektais tērauds. Līdz ar to tērauda velmēšana un pulēšana notika vienīgi ar rokām. Nerūsējošā tērauda daļu metināšanu veica augstas klases speciālists, kam bija padomju ballistisko raķešu metināšanas pieredze. Katra šuve un salaiduma vieta tika pārbaudīta ar rentgena stariem. Tik augstas klases darbs nodrošināja objekta izturību un dzīvotspēju. “Sakta” monolītajai augstceltnei piešķīra zīmīgu vizuālu akcentu un ne vien kļuva par viesnīcas “Latvija” pazīšanas zīmi, bet arī apliecināja moderna latviešu dizaina kvalitāti, balstītu uz tradicionālu tautas mākslas elementu mūsdienīgu risinājumu.
Kinētiskais objekts “Sakta” kopš savas uzstādīšanas 1979. gada februārī līdz pat 90. gadu beigām atradās uz speciālas akmens pamatnes viesnīcas fasādes Elizabetes ielas labajā stūrī. Taču neatkarīgas valsts apstākļos līdz ar viesnīcas statusa un – pats galvenais – īpašnieku maiņu “Latvija” ir piedzīvojusi arī nosaukuma maiņu un vairākas pārbūves. Tagad tā ir kļuvusi par Baltijas valstīs lielākā viesnīcu tīkla Reval Hotels sastāvdaļu, kas pieder norvēģu nekustamā īpašuma investīciju firmai Linstow AS, kuras īpašnieks savukārt ir Anders Wilhemsen Group. Jaunie īpašnieki vērienīgu Reval Hotel Latvija rekonstrukciju veica 1999.–2001. gadā. Savukārt kārtējā viesnīcas pārbūve uzsākta 2004. gada aprīlī, un tās projektu izstrādājusi Latvijas arhitektu firma Poga&Sarma&Norde. Jaunākais viesnīcas numuru noformējums uzticēts norvēģu māksliniekam Ingvaram Ovikam (Ingvar Aavik) no firmas Aavik Design, bet populārā bāra Skyline interjeru pēc kārtējās paplašināšanas 2006. gadā veidojis somu dizainers Verti Kivi (Vertti Kivi) no dSign Vertti Kivi&Co. Kinētiskais objekts “Sakta” 21. gadsimtā jau otro reizi maina savu novietojumu. 2001. gada 25. aprīlī “Sakta” tika pārvietota uz viesnīcas Elizabetes ielas fasādes kreiso stūri, kur tā atradās līdz 2005. gada pavasarim, kad sākās hoteļa kārtējā paplašināšana. Pie viesnīcas papildus ir uzcelta jauna stikla piebūve – tā sauktā “Skaida” Brīvības ielas pusē, uz kuras fasādes smailes 2006. gada vasarā kinētiskais objekts “Sakta” atradīs savu kārtējo novietojumu.
Robežzīmei “Rīga” – mākslinieka Valda Celma dizaina objektam – nav tika raiba vēsture. Par Rīgas pilsētas robežu vizuālu noformējumu tika spriests vēl 70. gadu vidū. Valdis Celms uzskata, ka sava loma Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Georga Baumaņa izteiktajam piedāvājumam veidot robežzīmi bija dizaina un kinētiskās mākslas popularitātei un statusam 70. gadu beigās, īpaši iespaidam, ko radīja mākslinieku grupas izstāde “Forma. Krāsa. Dinamika”. Par robežzīmes vizuālo tēlu no pilsētas vadības puses netika izvirzītas kādas īpašas prasības. Zīmei, kuras novietošana bija paredzēta četrās vietās – uz maģistrālajiem ceļiem, kas ved uz Rīgu – bija jābūt mūsdienīgai un reizē stabilai un klasiskai, ārpus sava laika esošai, lai to nenāktos bieži mainīt. Tika pieņemts lēmums, ka nosaukumam jābūt baltā krāsā. Autoram bija svarīgi izjust mērogu un proporcijas, kā arī iespaidu, kas rodas, pilsētas nosaukumu aplūkojot no attāluma un tuvplānā. Valdis Celms projekta izstrādes sākumā nolēma, ka nosaukumam nebūs “sētas puses” jeb aizmugures. Lai sasniegtu iecerēto, tika izvēlēta pietiekami klasiska šrifta Klarendont modifikācija, kas ļauj uzrakstu skatīt no visām pusēm. To nodrošina arī pietiekami liels burtu biezums – 1,40 metri. Burtu izmēriem, proporcijām un izvietojumam tika pievērsta īpaša uzmanība. Mākslinieks vispirms radīja vairākas skices, tad maketu, fotografēja katru konkrēto vietu un veica maketa un vietas fotoattēlu montāžu (datoru toreiz nebija!). Rezultātā tika atrasts vajadzīgais burtu izmērs. Uzraksta “Rīga” kopējais garums ir 13,40 metri. Burti atrodas pacēlumā pret šoseju 2 m augstumā. Katrs burts ir 2,6 m augsts. Izmēri nodrošina uzraksta salasāmību jau no liela attāluma. Burtus izgatavoja no metāla karkasa un betona Rīgas kuģu remonta rūpnīcā un uzstādīja 1980. gada maijā. Mākslinieks bija paredzējis katrā vietā iekārtot arī speciālus apstādījumus, taču iecere neīstenojās.
Kā liecina vēsture, mākslinieka Valda Celma piedāvājums – Rīgas pilsētas robežzīmes vizuālais risinājums – bijis veiksmīgs un izrādījies “pārlaicīgs”, pieņemams jebkurai varai. Uzraksts kļuvis par valsts galvaspilsētas tēla tik raksturīgu elementu, ka tuvākajā laikā nav paredzēta tā nomaiņa.
Tiesa gan, pavisam nesenā pagātnē ap uzrakstu ir veikta akcija. 2004. gada 1. jūnijā burti uz pāris dienām vairs nebija balti – nezināma mākslinieku grupa (pēc neoficiālas informācijas Latvijas Mākslas akadēmijas studentu pulciņš ar Kristiānu Brekti) Bauskas, Vidzemes un Daugavpils virzienā ar trafaretu palīdzību uzrakstu “Rīga” izdekorēja ar spilgti ziliem apļiem un sarkanām zvaigznītēm. Pēc pāris dienām Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments atrada līdzekļus burtu nokrāsošanai baltā krāsā, lai uzraksts saglabātu sākotnējo izskatu un turpinātu radīt mums tik pierasto Rīgas tēlu.
.jpg)
