Dizaina Studija. Telpa Forma Laiks

Filosofiem šāda tēma – tikai mazliet citādā rakursā – ir pazīstama no Mišela Fuko darbiem, jo viņš ir tas ģeniālais autors 20. gadsimtā, kurš parādīja, ka koncepts “vara” jāsaprot daudz plašāk. Agrāk varu saprata kā hierarhisku sistēmu, kur ir vadītājs vai komandieris un pārējie pakļaujas rīkojumiem no augšas. Pēc Fuko domām, vara ir tīkls, kur varas attiecības ir aptverošas – gan starp cilvēkiem, gan valodas vārdiem un teikumiem, un, izprotot varu maksimāli plaši, viņš uzsver, ka viens no spilgtākajiem tās nesējiem ir valoda. 20. gadsimts parāda, ka valoda ir ne tikai vārdi, teikumi un nozīmes, bet arī grafēmas, fonēmas, tekstu konstrukcijas, un – it sevišķi, runājot par pagājušā gadsimta beigām, – mēs redzam, ka arvien lielāku ietekmi uz mums atstāj vizuālā valoda. Ir tāds secinājums – mazāk populārs Latvijā, bet pasaulē plaši lietots –, ka iestājies vizuālās kultūras laikmets. Mākslinieki par to ir priecīgi, jo tas nozīmē, ka vizuālie tēli, kas Eiropas kultūrā jau no 16. gadsimta ir pildījuši ilustratīvu lomu, tagad nobīda maliņā tekstu un paši iznāk priekšplānā. Eksperimenti parāda, ka psiholoģiski cilvēks caur vizuālo tēlu informāciju uztver divdesmit reižu ātrāk nekā caur rakstīto tekstu un atpazīstams tēls uzrunā spēcīgāk, ilgāk paliekot atmiņā. Filosofijā to aprakstām tādējādi, ka agrāk kultūrā pastāvēja Gūtenberga laikmets, kurā dominējošais bija rakstīšana un lasīšana, bet tagad ienāk kultūra, kurā cilvēku uztverē valdošā ir redzēšana un atpazīšana. Tāpēc sakarība – tēls un vara – ir izaicinoša un pārdomu vērta. Tēls uzrunā, demonstrē, nes vēsti un arī ļoti daudz noslēpj. Mēdz teikt, ka attēls ir ļoti spēcīgs – gan rāda, gan slēpj, un tieši tā ir attēla prioritāte. Arī tekstus var konstruēt tā, ka tie veido vēlamo, bet vizuālajam attēlam šajā aspektā iedarbība ir spēcīgāka, jo vārda nozīmi mēs atpazīstam un varam interpretēt. Attēla slēptā daļa psiholoģiski iedarbojas uz apziņas zemākajiem slāņiem, un tāpēc attēlus uzskata par ļoti ietekmīgiem, it sevišķi tos, pie kuriem kultūra pieradina un kuri kļuvuši par zīmēm. Mūsdienu kultūra ir vērsta uz unifikāciju, uz atpazīstamo un ir ieinteresēta radināt pie attēliem daudz vairāk nekā pie nosaukumiem, tāpēc tik svarīgi ir zīmolu logo. Katrs Eiropā pazīst četrus aplīšus – mašīnu Audi un piecus apļus – olimpiskās spēles. Tādi attēli kā zīmes vai logo arī piedalās varas struktūru manipulācijās, to ir ļoti daudz, un mūsdienās ir spēcīgi mehānismi, kā tos iedzīt mūsu uztverē.

Vārds “manipulācija” latviski skan it kā slikti un ļaunprātīgi, bet ir divu veidu manipulācijas. Reizēm tā ir pievienošanās tradīcijai, un ne vienmēr, kad mēs izmantojam kādu zīmi, tā ir uzspiesta. Man ienāca prātā 80. gadu beigas Latvijā un auseklītis. Atcerieties, auseklīša zīme tautā plaši izplatījās un bija kā pievienošanās politiskajām un kultūras pārmaiņām un piederības parādīšana iepriekšējā politiskā režīma noliegumam. Nevienam jau to neuzspieda, zīmītes likām sev klāt, lai apliecinātos kā kustībai piederīgi. Tagad tā mēs vairs nestaigājam, jo politisko brīvestības nešanas nozīmi auseklītis ir zaudējis.

Globalizācijas procesam ir arī otra puse, un tur gan es gribētu vārdu “manipulācija” lietot ar negatīvu zīmi, jo pakļaušana un vadīšana tiek apzināti menedžēta, piesaistot psiholoģiskus pētījumus; veidojas vesela industrija, lai spētu slēpti vadīt. Kad mēs meklējam filosofijas misiju mūsdienām un to, ko šodien tai vajadzētu darīt – viens no uzdevumiem būtu apzināt, saprast varas mehānismus un parādīt cilvēkiem, kā nepakļauties slēptajai vadībai un kā brīvi un apzināti izvēlēties. Augstākā manipulācijas forma ir tad, kad cilvēks uzskata, ka viņš ir izdarījis izvēli, bet patiesībā ir pakļauts un aizvirzīts. Piemēram, būvējot un iekārtojot veikalus, pircēju organizēti vedina uz to vietu, kas atbilst naudasmakam, gaumei, dzimumam, vecumam, bet viņš apmierināts soļo pa veikala stāviem un domā, ka pats veidojis savu atlasi. Patērētāju sabiedrība ir pilna ar specifisku varas ideoloģiju. Viens no apzīmējumiem patērētāju ideoloģijā ir “novofilija” – apsēstība ar jauno. Agrāk cilvēki dzīvoja starp lietām, kas bija fundamentālas, pārmantotas, un tas viņus darīja laimīgus un drošus. Šodien industrija nemitīgi izsviež jauno, pat neražojot ilgam laika periodam. Vizuālo attēlu industrija ļoti labi palīdz “spēlēt uz novofiliju”, jo pasniedz to kā pasaku un cilvēkiem psiholoģiski vajag labo un skaisto, un tas iedarbojas. Arī reliģija ar saviem tēliem mēģina šo nišu aizpildīt. Savukārt modernā māksla izspēlē neglītuma estētiku, cenšas aizraut ar neparasto, lauzt paradigmas, bet no tā skatītājs nogurst. Cilvēkam galvenokārt vajag drošības un piederības izjūtu. Politiķi Latvijā savās interesēs mums ir nozaguši un piesavinājušies skaisto, to izspēlējot kā romantiski ideālistisku un utopisku pasaku. Apkalpojot politiskās aprindas, tie skaistie attēli tiks veidoti ļoti daudz. Tajā brīdī, kad jāiedarbojas un jāvada cilvēku masas, pārbaudītās, aprobētās vizuālās klišejas ir visdrošākās.